MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Ķeizariene un mazā lielkņaze bija ģērbušās vienkāršās balta fulāra (varbūt fulārzīda — īsti nesaprotu atšķirību) kleitās ar ziliem raibumi- ņiem; abu dāmu kleitām bija zila apdare, platas zilas jostas, baltas linu apkaklītes un vienkāršas muslīna lentītes pie kakla. Galvā viņām bija lēzenas salmu platmales ar zila samta rotājumu, gaiši cimdotajās rokās viņas turēja saulsargus. Lielkņazei esot bijušas kurpītes bez papēžiem. To es pats neievēroju, bet dzirdēju kādu no mūsu dāmām tā sakām. Es uz viņas kurpēm nepaskatījos. Man ļoti patika, ka viņai bija pašai savi mati, sapīti resnās bizēs uz muguras, nevis neglītais veidojums, ko dēvē par ūdenskritumu, bet tad jau ar drānu aptītu šķiņķi arī var nosaukt par ūdenskritumu. Vērodams imperatora laipno seju un maigumu viņa meitas acīs, es iedomājos, cik daudz spēka un stingrības caram vajadzētu, lai aizsūtītu noziedznieku trimdā uz Sibīrijas ledainajiem plašumiem, ja meita iestātos par šo cilvēku. Ikreiz, kad viņu skatieni sastapās, es arvien vairāk pārliecinājos, cik lielu varu šī liegā, biklā skolniecīte varētu sagrābt, ja vien gribētu. Cik daudzreiz viņa spētu valdīt pār Krievzemes patvaldnieku, kura viens vienīgs vārds nozīmē likumu septiņdesmit miljoniem cilvēku! Viņa ir tikai meitene, kādas esmu redzējis tūkstošiem, taču līdz šim neviena nebija manī izraisījusi tik vienreizēju un dzīvu interesi. Mūsu vienmuļajā dzīvē neparasti jauni pārdzīvojumi negadās bieži, bet nu man reiz bija laimējies. Šī situācija un apstākļi modināja domas un jūtas, kur nekas nebija apnicis un apbružājies. Šķita dīvaini — tik dīvaini, ka nemaz neprotu to izteikt — iedomāties, ka centrālā figūra vīriešu un sieviešu pulciņā, kas tērzēja zem kokiem, gluži kā jebkurš cilvēks, bija vīrs, kuram tikai vajag pavērt muti, un kuģi dosies vagot jūras, lokomotīves raus vilcienus pāri klajumiem, kurjeri steigsies no ciema uz ciemu, simtiem telegrāfu aiznesīs viņa vārdus pa visu impēriju, kas aizņem septīto daļu apdzīvotās zemeslodes, un neskaitāmi cilvēki celsies izpildīt viņa pavēles. Manī pamodās vāra vēlēšanās tuvāk aplūkot viņa rokas, lai redzētu, vai tās ir tādas pašas ar miesu un asinīm kā citu cilvēku rokas. Te bija cilvēks, kas spēj veikt visus šos brīnumus, un tomēr — ja gribētu, es viņu varētu notriekt no kājām. Tas šķita tik vienkārši un reizē neaptverami — tikpat neaptverami kā apgāzt kalnu vai noslaucīt no zemes virsas veselu kontinentu. Ja šis cilvēks izmežģītu potīti, telegrāfs par to aiznestu vēsti miljoniem jūdžu pāri kalniem un ielejām, pāri neapdzīvotiem tuksnešiem, pa jūras dzelmēm, un desmittūkstoš avīžu tērgātu par to; ja viņš smagi saslimtu, visas tautas to uzzinātu, pirms vēl saule būtu uzlēkusi; ja viņš nogāztos, kur stāv un būtu pagalam, puspasaules sagrīļotos no šī kritienal Es labprāt būtu nozadzis viņa svārkus, ja vien varētu to izdarīt. Ja jau reiz satieku šādu vīru, gribētos paturēt kādu nieku no viņa par piemiņu.

Ne vienreiz vien mūs pa pilīm vadājuši dažādi livrejoti sulaiņi samta biksēs un tamlīdzīgi tipi, kas par to iekasēja franku, bet, pusstundu ar mums patērzējuši, Krievijas imperators un viņa piederīgie personiski izvadāja mūs pa savu rezidenci. Viņi necik par to neprasīja. Likās pat, ka viņi to dara ar prieku.

Pusstundu pastaigājāmies pa pili, ar patiku aplūkodami bagāto, bet ļoti mājīgo iekārtu, tad cara ģimene no mums sirsnīgi atvadījās un aizgāja pārskaitīt sudraba karotes.

Bijām saņēmuši ielūgumu apmeklēt arī cara vecākā dēla, Krievijas kroņprinča pili, kas atradās turpat netālu. Paša jaunā cilvēka nebija mājās, bet kņazi, grāfienes un citi augstmaņi izvadāja mū$ pa apartamentiem, un mēs tos izstaigājām tikpat nepiespiesti un nesteidzīgi, kā bijām staigājuši pa imperatora pili; un visu laiku risinājās dzīvas sarunas.

Pulkstenis bija pāri vieniem. Paklausot jau iepriekš saņemtam ielūgumam, braucām pie lielkņaza Mihaila uz viņa jūdzi attālo rezidenci.

No imperatora pils līdz turienei braucām divdesmit minūtes. Vieta ir brīnum jauka. Skaistā pils atrodas starp vareniem vecā parka kokiem, bet pats parks — starp gleznainiem klintājiem un pakalniem; tiklab no pils, kā arī no parka paveras skats uz nemierīgo jūru. Parkā ēnainos stūrīšos ik pa gabaliņam izvietoti rupji tēsti akmens soli; parkā urdz dzidri strauti, vilina ezeriņi ar zāļainiem krastiem; caur lapotni šur tur pazib dzirkstošas strūklakas; mirdzošās ūdens strūklas ceļas augšup no vareno koku stumbros mākslīgi pierīkotiem izaugumiem; no sirmām, pelēkām klinšu radzēm lejup raugās miniatūri marmora tempļi; no gaisīgajām lapenēm paveras plašs skats uz zemi un jūru. Pils celta pēc labākajiem grieķu arhitektūras paraugiem, plaša kolonāde apjož centrālo pagalmu, kur zied reti sastopamas puķes, kas ar savu smaržu pilda visu pagalmu, bet vidū dzirkst strūklaka, vēsina karsto vasaras gaisu un varbūt perina odus, bet es gan domāju, ka ne.

Lielkņazs un viņa kņaziene iznāca no pils, un apsveicināšanās ceremonija notika tikpat nepiespiesti kā pie imperatora. Jau pēc pāris minūtēm sarunas ritēja pilnā sparā. Verandā parādījās ķeizariene un mazā lielkņazīte, un abas iejuka viesu barā. Viņas bija atbraukušas šurp ātrāk par mums. Dažas minūtes vēlāk atjāja imperators. Tas bija ļoti patīkami. Šādu uzmanību jūs prastu novērtēt, ja būtu ciemojušies pie kronētām personām un jums būtu licies, ka esat viesmīlīgajā namā uzkavējušies par ilgu, kaut gan man šķiet, ka majestātes nekautrēsies tikt no jums vaļā, ja uzskatīs, ka pietiek ciemoties.

Lielkņazs pēc vecuma ir cara trešais brālis, apmēram gadus trīsdesmit septiņus vecs, un viņam ir tik dižciltīgs izskats kā nevienam citam Krievijā. Augumā viņš ir vēl garāks par caru, smuidrs un stalts kā indiānis un iznesībā līdzīgs tiem lepnajiem bruņiniekiem, par kādiem lasām krustakaru romānos. Viņš izskatās pēc viena no tiem augstsirdīgajiem puišiem, kas viens divi ielidinās ienaidnieku upē, bet tūliņ pats ielēks tam pakaļ un, riskējot ar dzīvību, izzvejos šo ārā. Spriežot pēc nostāstiem, viņš ir drosmīgs un labestīgs. Jādomā, viņš ļoti vēlējās pierādīt, ka amerikāņi Krievijas valdnieku pilīs ir gaidīti viesi, jo bija atjājis uz Jaltu un pats pavadīja mūsu karavānu uz imperatora pili, bez tam bija izsūtījis pa priekšu savus adjutantus, lai mums ceļā negadītos nekādi šķēršļi, piedāvāja palīdzību, ja mums tā būtu vajadzīga. Pa ceļam mēs pret viņu izturējāmies visai familiāri, jo nezinājām taču, kas viņš ir. Tagad atpazinām viņu un pratām novērtēt laipnību, kādu mums droši vien nebūtu parādījis neviens lielkņazs vai hercogs visā pasaulē. Viņam netrūkst kalpotāju, ko būtu varējis atsūtīt, bet viņš, raugi, ieradās pats.

Lielkņazs bija ģērbies skaistā, spilgtā kazaku formas tērpā. Lielkņa- zei mugurā bija balta alpaka kleita ar melnu mežģīņu rotājumu un galvā maza pelēka cepurīte ar tādu pašu pelēku spalvu. Viņa ir jauna, visai glīta, vienkārša, nepretencioza un apburoši laipna.

Vispirms mēs izstaigājām pili, tad augstdzimušie mūs pavadīja pa visu teritoriju un pēdīgi apmēram pustrijos atveda atpakaļ uz pili brokastīs. Viņi tās dēvē par brokastīm, mēs tās sauktu par auksto uzkodu azaidu. Pasniedza divējus vīnus, tēju, maizi, sieru un aukstus ga|as ēdienus. Galdi bija klāti lielajā viesu pieņemšanas istabā un verandās, visur, kur vien varēja ērti novietoties; viss notika bez jebkādām ceremonijām. Gandrīz kā piknikā. Es biju priekšlaikus dzirdējis, ka mūs cienāšot ar brokastīm, bet Blihers bija pārliecināts, ka to ķeizariskajām majestātēm ieteicis Beikeru puika. Diezin vai, kaut gan no viņa to varētu sagaidīt. Šā Beikera juniora dēj mēs uz kuģa visi dzīvojam pastāvīgos bada draudos. Viņš nemitīgi ir izsalcis. Stāsta, ka viņš apstaigājot kajītes, kad pasažieri izgājuši, un notiesājot visas ziepes. Stāsta arī, ka viņš ēdot pakulas. Viņš esot spējīgs starp ēdienreizēm apēst itin visu, ko tikai var dabūt rokā, bet vislabprātāk pakulas. Viņš, protams, nevēlas pakulas pusdienās, bet patērē tās azaidā vai brīvos brīžos. Ar viņu nav patīkami sarunāties, jo elpai ir nelāga smaka un zobi apķepuši ar darvu. Var jau būt, ka Beikeru puika ir pieprasījis brokastis, bet man gan liekas, ka tomēr ne. Viss noritēja gludi. Mūsu dižciltīgais namatēvs apstaigāja visus viesus, palīdzēja iznīcināt cie­nastu un ritināt sarunu pavedienu, lielkņaze rūpējās par verandā sēdētājiem un tiem, kas paēduši cēlās no galda viesistabā.