MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Efesu, kas atrodas četrdesmit jūdžu no šejienes un kur arī stāvēja viena no septiņām baznīcām, piemeklēja citāds liktenis. No Efesas lukturis aizvākts. Tā gaisma izdzēsta. Svētceļnieki, kas allaž gatavi saskatīt pravietojumus pat tur, kur bieži vien to nemaz nav, apmieri­nāti un gandarīti apgalvo, ka Efesā piepildījies pareģojums. Taču Bībelē ne ar vārdu tieši nav norādīts solījums iznīcināt pilsētu. Tur teikts:

Tad nu piemini, no kurienes tu esi atkritis, un atgriezies un dari tos

pirmos darbus; bet, ja ne, tad es pie tevim nākšu drīz un nostumšu tavu

lukturi no viņa vietas, ja tu neatgriezīsies.

Tas ir viss; pārējie panti Efesu ļoti cildina.- Draudi mīkstināti ar nosacījumiem. Nekur vēsturē nav pierādīts, ka Efesa nebūtu atgriezu­sies. Bet mūsdienu skoloto praviešu nežēlīgākais paradums ir uzstilpēt pravietojuma drānas mugurā tam, kam tās nemaz nav domātas. To viņi dara, nerēķinoties ne ar acīmredzamiem faktiem, ne ar loģiku. Tam par pierādījumu noder abi nule minētie piemēri. Svēto rakstu «pareģojumi» skaidri attiecas uz «Efesas un Smirnas baznīcām» utt., bet svētceļnieki stūrgalvīgi atvedina tos uz pilsētām. Neba Smirnas pilsētai un tās komercijai tiek piesolīts dzīvības kronis, bet gan saujiņai kristiešu, kas personificē tās «baznīcu». Ja viņi būtu bijuši «uzticīgi līdz nāvei», viņiem kronis jau būtu rokā, bet nekāda uzticība, pat kombinācijā ar tirgotāju blēdībām nespētu pilsētu apbalvot ar pravieto­jumā apsolīto dārgumu. Bībeles patētiskā valoda runā par dzīvības kroni, kura mirdzums saulē neapdzisīs mūžīgi mūžam, nevis par viendienīša mūžu, kāds lemts cilvēka roku celtai pilsētai, kura sabrūk pīšļos līdz ar saviem cēlājiem un tiks aizmirsta pat tajos nedaudzajos gadsimtos, kas mūsu pasaulei atvēlēti no šūpuļa līdz kapam.

Mode tulkot pareģojumu piepildīšanos, kur pats pareģojums sastāv no nosacījuma «ja», ir tīrais absurds. Pieņemsim, ka pēc tūkstoš gadiem seklajā Smirnas ostā būs izveidojies malārijas purvs vai pilsēta aizies bojā kādā citā veidā; pieņemsim vēl, ka šajā pašā laikposmā purvs, kas tagad plešas pār kādreiz slaveno Efesas ostu un ir pārvērtis kādreiz ziedošo pilsētu par neapdzīvojamu tuksnesi, nosusēs un kļūs par cietu pamatu; pieņemsim, ka viss ies savu dabisko gaitu: Smirna pārvērtīsies par nožēlojamām drupām, bet Efesa tiks uzcelta no jauna. Ko tad pareģojumu tulkotāji teiks? Viņi itin mierīgi pārlēks pāri mūsu laikmetam un sacīs: «Smirna nebija uzticīga līdz nāvei, tāpēc dzīvības kronis tai atņemts. Efesa atgriezās, un, raugi: tās lukturis netika aizstumts. Skatieties uz pierādījumieml Cik pravietojums brīnumaini piepildījies!»

Smirna sešas reizes bija. nopostīta līdz pamatiem. Ja «dzīvības kronis» tai būtu kalpojis par apdrošināšanas polisi, tā jau pēc pirmās nopostīšanas būtu varējusi iekasēt apdrošinājumu. Bet tā joprojām kroni patur tādēļ, ka neprecīza valoda tai piešķīrusi tiesības uz to, kas īstenībā tai nepienākas. Jādomā, ka visas sešas reizes uzgadījās kāds apmāts pravietojumu tulks, kas, Smirnai un smirniešiem par dusmām un nepatikšanu, paziņoja: «Patiesi, skatieties, kā piepildās pravietojums! Smirna nebija uzticīga līdz nāvei, tālabad, lūk, dzīvības kronis tai nokritis no galvas. Jā, gan, redziet, kā notiek brīnumu lietas!»

Šādi piemēri ļauni ietekmē cilvēku prātus. Tie rosina ar vieglu mēli necienīgi runāt par svētiem tematiem. Biezpauraini Bībeles tulki, aprobežoti mācītāji un skolotāji nodara reliģijai lielāku postu, nekā saprātīgi garīdznieki spēj izlabot, lai pūlētos kā pūlēdamies. Nav jēdzīgi turēt dzīvības kroni pār pilsētu, kas sešas reizes līdz pamatiem sagrauta. Bet tie gudreļi, kas sagroza pravietojumu tā, ka šī pati pilsēta nolemta bojāejai un pazušanai, nerīkojas prātīgāk, jo, viņiem par tīro bēdu, Smirna patlaban piedzīvo spēcīgu uzplaukumu. Viņu prātuļo- šana tikai lej ūdeni uz neticības dzirnavām.

Lielu daļu pilsētas pilnīgi pārvalda turki; ebreji dzīvo savā kvartālā, franki — savā un armēņi — savā. Armēņi, protams, ir kristieši. Viņu mājas ir lielas, tīras, skaisti izbruģētas ar melnbaltām marmora flīzēm, daudzām ir četrstūrains iekšējais pagalms ar burvīgu puķu dārzu un dzirkstošu strūklaku; visas mājas durvis veras uz šo dārzu. Plašs vestibils ved uz parādes durvīm, pie kurām sievietes nOsēž dienas lielāko daļu. Tur viņas, apvilkušas skaistas drānas, stāv arī vakara vēsumā. Visas ir patīkama izskata, turklāt ļoti kārtīgas un tīras, it kā būtu no kārbas izceltas. Dažas, es teiktu — daudzas, jaunās dāmas, ir ļoti skaistas; caurmērā tās — lai man tiek piedoti šie nodevīgie vārdi — ir pat mazliet daiļākas par amerikāņu meitenēm. Viņas ir visai sabiedriskas un atbild ar smaidu, ja svešinieks tām uzsmaida, atbild ar galvas mājienu uz paklanīšanos un runā, ja tiek uzrunātas. Iepazīstināšana nav nepieciešama. Uzsākt sarunu un stundu notērzēt ar skaistu meiteni, ko redzat pirmo reizi, ir ļoti patīkami. Es neprotu citu kā vienīgi angļu valodu, un meitene runāja tikai grieķu, armēņu vai kādā citā barbaru mēlē, bet mēs sapratāmies lieliski. Manuprāt, šādos gadījumos fakts, ka nespējat viens otra vārdus saprast, nav nekāds traucēklis. Krievu pilsētā Jaltā es veselu stundu no vietas dejoju kādu dīvainu deju, par kuru līdz tam nekā nebiju dzirdējis, dejoju ar ļoti skaistu meiteni, mēs dedzīgi sarunājāmies, no sirds izsmējāmies, un neviens no mums nesaprata, par ko otrs runā. Bet bija brīnišķīgi. Dejoja divdesmit cilvēku pulks, deja bija ļoti dzīva un sarežģīta. Tā bija pietiekami sarežģīta bez manas piedalīšanās, es to sarežģīju vēl vairāk. Šad tad iestarpināju kādu figūru, par kuru krievi varen brīnījās. Es vēl joprojām domāju par to meiteni. Uzrakstīju viņai vēstuli, bet nevaru to nosūtīt, io viņai ir ļoti grūts krievu vārds, kas sastāv no deviņiem balsieniem, un mūsu alfabētā tādam nepietiek burtu. Neesmu tik drosmīgs, lai nomodā mēģinātu to izrunāt, bet naktī sapņos cenšos to izdarīt un no rīta pamostos ar izmežģītu žokli. Pamazām izdilstu. Esmu sācis izlaist maltītes. Viņas mīļais vārds mani vajā pat sapņos. Ikreiz, kad tas man slīd pār lūpām, kāda zobu drumsla aizlido līdzi. Tad žokļi krampjaini sakļaujas, un pēdējie balsieni paliek mutē, bet — tie patiesi ir gardi.

Braucot cauri Dardaneļiem, mēs tālskatī varējām krastā saredzēt kamieļu karavānas, taču tuvāk tādu karavānu dabūjām aplūkot tikai tad, kad nokļuvām Smirnā. Šie kamieļi ir daudz lielāki par tiem kaulukambariem, kādus redzam zvērnīcās. Smagām nastām apkrautie kamieļi, pa divpadsmit karavānā, soļo pa šaurajām ieliņām cits aiz cita, bet tiem pa priekšu uz ēzelīša jāj vai nu nēģeris košā turku apģērbā, vai arābs; līdzās lielajiem dzīvniekiem tie savā niecībā gandrīz vai pazūd. Kamieļu karavāna, kas apkrauta ar arābu garšvielām un Persijas dārgo zīda audumu saiņiem, soļo pa bazāra šaurajām ieliņām, kurām gar abām malām ņudz nesēji ar savām nastām, naudas mijēji, lukturu pārdevēji, stikla trauku tirgoņi, krustiski saliktām kājām, nargili pīpēdami, sēž ,turki, ņirb fantastiskos austrumnieku tērpos ģērbušies ļaudis — tie ir īstie Austrumi. Tā ir pilnīga aina, kur netrūkst nekā. Tā aizved jūs atpakaļ tālajā bērnībā, no jauna liek sapņot par Tūkstots un vienas nakts brīnumiem; jūsu biedri ir prinči, jūsu valdnieks — kalifs Aruns al Rašids un jūsu kalpi — drausmīgie milži un džini, kas ierodas ar dūmiem, zibeni un pērkonu un aizejot saceļ negantu vētru!