MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Brīnumskaista pilsēta bijusi šī Efesa! Ejiet kurp iedami pa šiem milzu klajumiem, visur atradīsiet no vienas vietas smiltīs un nezālēs paslēpušos izcilu skulptūru atliekas; no zemes izslējušās vai zemē guļ skaistas porfīra un citu dārgu šķirņu marmora kolonnas; gandrīz ik uz soļa redzami eleganti marmorā cirsti kapiteļi un masīvas pamatnes, pulētas plātnes ar ierakstiem grieķu valodā. Tā ir vesela vērtīga relikviju pasaule, pilna sapostītiem, sakropļotiem dārgumiem. Un kas gan ir virspusē guļošais salīdzinājumā ar brīnumiem, kas aprakti zemē? Konstantinopolē, Pizā, Spānijas pilsētās ir lielas mošejas un katedrāles, kuru grandiozākās kolonnas aizvestas turp no Efesas tempļiem un pilīm, tomēr šeit vajadzētu tikai drusku atrakt zemes virskārtu, lai atrastu citas, ne mazāk krāšņas. Kamēr šī majestātiskā pilsēta nebūs atrakta un pacelta dienasgaismā, mēs nezināsim, kas ir patiess lieliskums.

No visām līdz šim redzētajām skulptūrām mums likās visskaistākā un visdziļāk aizkustināja (tāpēc ka mēs mākslā daudz nejēdzam un ne pārāk viegli sajūsmināmies) kāda, kas guļ Efesas amfiteātrī, un ko slavenu padarīja Sv. Pāvila sarīkotais dumpis. Galvas statujai vairs nav, palicis tikai vīrieša ķermenis ar medūzas galvu uz krūšu bruņām, bet mēs esam cieši pārliecināti, ka nekad līdz tam akmenim nav piešķirts tāds cildenums un tāds dižums.

Kādi brīnišķīgi celtnieki gan bijuši antīkie grieķi! Masīvās arkas, kas drupās dažviet saglabājušās, gulst uz stabiem, kuru šķērsgriezums nav

mazāks par piecpadsmit pēdām un kuri veidoti no veseliem marmora bluķiem: dažs no tiem ir krietnas lādes, dažs mēbelētas istabas dīvāna lielumā. Tas nav vienkāršs apšuvums, kas iekšpusē pildīts ar dažādiem atkritumiem, nē, tie ir masīvi viengabala bluķi. Lielās arkas, kur, jādomā, atradušies pilsētas vārti, celtas tādā pašā veidā. Trīstūkstoš gadu tās spītējušas vētrām un aplenkumiem un, kaut drebinātas dažā labā zemestrīcē, tās stāv joprojām. Kad tām blakus sāk atrakt zemi, atklājas veselām rindām masīvas celtnes, kas saglabājušās tik pilnīgi un labi, it kā tolaiku milzīgie ciklopi tikai vakar būtu beiguši tās būvēt. Kāda angļu sabiedrība uzņēmusies Efesu atrakt, un tad . ..

Bet tagad man nāk prātā

Piona kalna nogāzē ir Septiņu gulētāju ala. Reiz vecos laikos, apmēram pirms piecpadsmit gadsimtiem Efesā, cits citam tuvu kaimi­ņos dzīvoja septiņi jaunekļi, kas piederēja nicinātajai kristiešu sektai. Notikās, ka labais ķēniņš Maksimiliāns (šo teiku es stāstu labiem puisēniem Un meitenītēm), tātad notikās, ka labais ķēniņš Maksimi­liāns sadomāja uzsākt kristiešu vajāšanu, un itin drīz tiem sāka zeme degt zem kājām. Tad šie septiņi jaunekļi nolēma: «Dosimies plašajā pasaulē.» Un viņi cēlās, āvās un aizgāja. Steigā viņi piemirsa atvadīties no vecākiem un draugiem. Viņi tikai pievāca naudu, ko atrada vecāku mājās, un drānas, kas piederēja draugiem, lai tālu pasaulē aizklīduši, savējos neaizmirstu; viņi paņēma līdzi arī sava kaimiņa Malkusa suni Ketmēru, jo šis pats iebāza galvu kaklasiksnā, kas vienam no jaunekļiem nejauši pagadījās rokā, un viņiem vairs nebija laika sunim to noņemt; pa ceļam viņi pagrāba arī dažas višteles, kas kaimiņa vistu kūtī šķita varen nogarlaikojušās, un vairākas pudeles nezināma dzēriena, kas bija noliktas pie pārtikas preču tirgotāja loga, un tad pameta pilsētu. Viņi gāja un gāja, līdz nonāca pie Piona kalna un ieraudzīja tur alu. Tajā alā viņi mazliet padzīroja un steidzās tālāk. Bet pudeles ar nepazīstamajiem dzērieniem viņi aizmirsa, un tās palika alā. Daudz zemju viņi pārstaigāja un daudz raibu dēku piedzīvoja. Tie bija tikuši jaunekļi un nepalaida garām nevienu izdevību, lai nopelnītu sev dienišķās maizes riecienu. Viņu devīze izsakāma īsi: «Kas neriskē, tas nevinnē». Un tālab — līdzko viņi satika kādu vientuļu vīru, tā sacīja: «Skat, tas nav tukšinieks, pārmeklēsim viņu.» Un tie viņu pārmeklēja. Pēc pieciem gadiem viņi bija apnikuši ceļošanas un dēku un sāka ilgoties pēc mājām, pēc sejām un balsīm, kas viņiem bija tik mīļas bijušas bērnudienās. Tā nu viņi vēl pasteidzās iztukšot kabatas visiem, ko gadījās sastapt ceļā, un devās atpakaļ uz Efesu. Labais ķēniņš

Maksimiliāns, proti, pa to laiku pats bija atgriezts jaunajā ticībā un mitējies to vajāt. Vienu dienu, kad saulīte jau slīdēja uz rietu, viņi nonāca pie tās alas Piona kalnā un sacīja cits citam: «Pārgulēsim te nakti un rīt, kad diena būs ataususi, dosimies līksmot pie draugiem.» Un katrs paceltā balsī atsaucās: «Tas būs brangi!» Viņi iegāja alā un, raugi: pudeles ar nepazīstamajiem dzērieniem gulēja, kur pamestas, un jaunekļi nosprieda, ka laiks tām nekādu postu nebūs nodarījis. Ceļinieki nebija maldījušies. Katrs jauneklis izdzēra pa sešām pudelēm; pēc tam viņi kļuva gurdeni, nolikās gulēt un iemiga cietā miegā.

Kad viņi pamodās, viens — Johanness ar pievārdu Smitianus — sacīja: «Mēs esam kaili.» Un tā patiesi bija. Viņu drānas bija pazudušas, un nauda, ko viņi bija iemantojuši no ceļā uz Efesu sastapta svešinieka, gulēja zemē apsūbējusi, sarūsējusi, sadilusi. Pazu­dis bija arī suns Ketmērs, palicis tikai kaklasiksnas vara apkalums. Par to visu viņi gaužām nobrīnījās. Taču tad salasīja naudu, ietinās lielās lapās un uzkāpa kalnā. Tur viņi aiz pārsteiguma kļuva vai mēmi. No brīnišķīgā Diānas tempļa ne vēsts; pilsētā sacelts daudz lielu ēku, ko viņi nekad nebija redzējuši; pa ielām staigāja cilvēki ērmotos apģērbos, viss kļuvis citāds.

Johanness sacīja: «Vai tā maz ir Efesa? Taču, rau, kur lielā ģimnāzija; un tur — teātris, kurā esmu redzējis pulcējamies septiņdes­mit tūkstoš cilvēku; un Agora, un strauts, kurā svētais Jānis Kristītājs mērca atgrieztos; turpat ir ari mūsu labā apustuļa Pāvila cietums, kurp mēs visi savu laiku gājām, lai pieskartos vecajām važām, kas viņu saistīja, un taptu dziedināti no dažādām kaitēm; redzu arī apustuļa Lūkasa kapu un tālumā baznīcu, kur atdusas Svētā Jāņa pelni, kurp Efesas kristieši pa divi lāgi gadā iet saraust putekļus no kapa, jo tie dziedē visas miesas brūces un šķīstī dvēseli no grēkiem; bet skatieties, cik tālu jūrā sniedzas moli un cik daudzi kuģi noenkuroti līcī, skatieties, cik pilsēta varen izpletusies — tālu pāri ielejai aiz Piona; un raugiet — visi pakalni spīd pilīs, un acis žilbst no baltām marmora kolonādēm. Cik varena kļuvusi Efesa!»

Un, brīnīdamies par to, ko savām acīm skatījuši, viņi nokāpa pilsētā, nopirka drānas un apģērbās. Kad viņi jau grasījās doties projām, tirgotājs ar zobiem pārbaudīja monētas, ziņkārīgi tās aplūkoja un pēdīgi sacīja: «Nauda ir viltota», bet jaunekļi atteica: «Brauc uz elli!» un aizgāja savu ceļu. Nonākuši pie savām mājām, viņi tās pazina gan, taču tās šķita vecas un noplukušas; bet viņi jutās iepriecināti un laimīgi. Piesteigušies pie durvīm, viņi sāka klaudzināt, bet sveši ļaudis tās atvēra un nesaprašanā raudzījās uz viņiem. Jaunekļi, satraukušies un sārtumam un bālumam sejā mijoties, sāka vaicāt: «Kur mans tēvs, kur māte? Kur Dionīsijs un Serapions, kur Perikls un Dēcijs?» Svešie, kas bija durvis atdarījuši, atteica: «Jūs jokojat ar mums, jaunie cilvēki; mēs un mūsu tēvi dzīvojam zem šī jumta sešās paaudzēs; vārdi, ko jūs nosaucāt, ir apsūbējuši uz kapakmeņiem, un tie, kam piederēja šie vārdi, savu īso dzīves taku sen nostaigājuši, gan dziedājuši un smējušies, gan pārcietuši bēdas un grūtumus, kas bija lemti, un nu dus dieva mierā; simt un astoņdesmit vasaru ir nākušas un gājušas un rudeņos lapas nobirušas, kopš rozes viņu vaigos izbālēja un viņi guldīti pie mirušajiem.»