MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Tad septiņi jaunekļi griezās projām no dzimto māju sliekšņa, un svešie aizvēra durvis viņiem aiz muguras. Ceļinieki nevarēja vien brīnumiem nobrīnīties un, tālāk ejot, vērīgi raudzījās pretimnācēju sejās, gribēdami kaut vienu pazīstamu ieraudzīt; bet visas sejas bija svešas, un ļaudis gāja viņiem garām, neuzbilduši neviena laipna vārda. Septiņi ceļinieki kļuva grūtsirdīgi un skumji. Beidzot viņi uzrunāja vienu pilsoni, vaicādami: «Kas ir ķēniņš Efesā?» Un pilsonis viņiem atbildēja: «No kurienes jūs nākdami, ja nezināt, ka Efesā valda dižais Laertijs?» Jaunekļi uzlūkoja cits citu un atkal vaicāja: «Kur tad palicis labais ķēniņš Maksimiliāns?» Pilsonis, kā daždien baiļu mākts cilvēks, atvirzījās tālāk no viņiem un sacīja: «Šie vīri patiesi ir vājprātīgi un sapņo vaļējām acīm, ja nezina, ka ķēniņš, par kuru viņi runā, jau divi simti gadus kā miris.»

Nu tiem septiņiem nokrita no acīm kā zvīņas, un viens iesaucās: «Ak vai! Kam gan mums vajadzēja dzert nepazīstamos dzērienus! Tie mūs padarīja vārgus, un mēs bezsapņu miegā esam nogulējuši divi simti gadu. Mūsu mājas ir tukšas, mūsu draugi pagalam. Spēle beigusies — mirstam nost!» Un tai pašā dienā visi septiņi, kas bija augšāmcēlušies, pazuda no Efesas, jo tie, kas bija augšāmcēlušies, bija atkal aizmiguši, beigti, pagalam, aizmirsti. Viņu vārdi, kas uz kapakme­ņiem saglabājušies līdz šai baltai dienai, skan šādi: Johanness Smitia­nus, Trumpis, Stiķis, Dūzis, Liekacis, Kalps un Deviņš. Līdzās gulētājiem vārtās pudeles, kurās savulaik atradās svešzemju dzērieni; uz tām ar grūtībām var saburtot vecā rakstā kādus — laikam senu pagānu dievu — vārdus: Rumpunšs, Brendidžins, Groks.

Tāds ir nostāsts (ar nelieliem grozījumiem) par Septiņiem gulētā­jiem, un es ticu, ka tas ir patiess, jo pats redzēju to alu.

Seno laiku ļaudis tik nelokāmi ticēja šai leģendai, ka vēl pirms astoņiem deviņiem gadsimtiem augsti skoloti ceļotāji māņticīgās bailēs vairījās no minētās alas. Divi gan apgalvo, ka noriskējuši ieiet alā, tomēr tūliņ atkal steigušies atpakaļ ārā, neuzdrošinādamies tur uzturē­ties, lai neaizmigtu un nenodzīvotu vienu vai divus gadsimtus ilgāk par saviem mazmazbērniem. Pat mūsu dienās tumsonīgie apkārtējie iedzī­votāji cenšas šajā alā neiemigt.

Pēdējās piezīmes rakstīju, kad bijām Efesā. Tagad atrodamies Sīrijā un esam uzslējuši nometni Libānas kalnos. Ceļš bija tāls un ilgs. No Efesas mēs neatvedām nevienu pašu relikviju! Cik centīgi vācām skulptūru fragmentus un atlauzām gabaliņus no mošeju iekšējiem rotājumiem, bet, kad bijām ar neizsakāmām grūtībām un mokām izkratījušies ar visu guvumu mūļiem uz muguras piecas jūdzes līdz dzelzceļa stacijai, viens valdības ierēdnis piespieda visus, kam vien kaut kas bija savākts, to atdot! Viņam bija rīkojums no Konstantinopo­les uzmanīt mūsu grupu un parūpēties, lai mēs neko nepievācam. Tā bija gudra, taisnīga un pelnīta mācība, bet sacēla veselu sašutuma vētru. Es personiski vienmēr izjūtu ārkārtīgu lepnumu, ja esmu pārvarējis kārdinājumu iebraukt svešā kabatā. Šoreiz jutos lepns bez mēra. Klausoties vētrainajos pārmetumos, kas straumēm lija pār Otomanu valdību, kura tik smagi apvainojusi cienījamu ekskursantu grupu, džentlmeņus un lēdijas, es sacīju: «Mūs, kam sirdsapziņa tīra, tas neskar.» Sitiens bija mūsu grupu nevis tikai vienkārši ķēris, bet trāpījis jo sāpīgi; viens no galvenajiem cietējiem atklāja, ka turku ķeizara valdības pavēle atradās aploksnē, uz kuras bija Britānijas sūtniecības zīmogs, tātad rīkojuma iedvesmotājs bijis Anglijas karalie­nes pārstāvis. Tas bija slikti, tas bija gaužām slikti. Ja rīkojuma pamatā būtu tikai Otomani, tas liecinātu vienīgi par viņu naidu pret kristiešiem, par naidu, kuram viņi savā vulgārajā tumsonībā neprot rast delikātu izpausmi; bet ja tas nāk no kristīgās, izglītotās, politiski domājošās Britu misijas, tas norāda, ka mūs uzskata par tādiem kungiem un dāmām, kas jāuzmana! Tā ekskursantu grupa uzņēma notikušo un bija attiecīgi sašutusi. īstenībā, protams, šādi piesardzības soļi būtu sperti pret jebkuriem ceļotājiem, jo angļu sabiedrībai, kas ieguvusi tiesības izdarīt izrakumus Efesā un samaksājusi par šīm tiesībām lielu naudu, gluži pamatoti ir nepieciešama aizsardzība. Valdība nevar atļauties risku, ka ceļotāji tik nepateicīgi izmantos tās viesmīlību, īpaši zinot, ka šiem ceļotājiem trūkst jebkādas sajēgas par godprātīgu uzvešanos.

No Smirnas izbraucām gaidu un cerību spārnoti, jo gandrīz jau ar roku bija sasniedzams ekspedīcijas lielākais notikums, galvenais mēr­ķis — mēs tuvojāmies Svētajai zemeil Bagāžas glabātavā sākās drudžaina rakņāšanās pa koferiem, kas nedēļām, jā, mēnešiem tur bija gulējuši neaiztikti; drudžaina skraidīšana šurp un turp, augšup un lejup; haotiska mantu ārā ņemšana un atpakaļ likšana; kajīšu piekraušana ar krekliem un svārkiem, ar neiedomājamiem sīkumiem un krikumiem; neprātīga paunu paunošana, saulsargu, zaļu briļļu un biezu plīvuru vienkop vākšana; kritiskas pārbaudes, kādā kārtībā ir segli un iemaukti, kas zirgiem vēl ne tuvumā nebija tikuši; visrūpīgākā revolveru pielādēšana un medību nažu asuma pārbaude; bikšdibenu apšūšana ar stingru briežādu; pēc tam pamatīga jo pamatīga seno karšu studēšana, Bībeles un Palestīnas ceļojumaprakstu lasīšana; maršrutu iezīmēšana; izmisīgi mēģinājumi sadalīt pasažierus mazās vienībās, kur būtu cilvēki ar vienādiem uzskatiem, lai garā ceļā nerastos nesaskaņas; no rītiem, pusdienlaikā un vakarā masu mītiņi kajītēs, kvēlas runas, gudri padomi, uztraukumi, strīdi un tāda savstarpēja plūkšanās, kāda uz šā kuģa vēl nekad nebija piedzīvota!

Taču beidzot viss ir nokārtojies. Esam sadalījušies grupiņās pa sešiem līdz astoņiem cilvēkiem, un grupas jau aizbraukušas katra uz savu pusi. Mūsu grupa ir vienīgā, kas uzdrošinās doties tā sauktajā garajā ceļojumā, tas ir, pa Sīriju caur Bālbeku uz Damasku un no turienes visā garumā cauri Palestīnai. Tas ir grūts un pat riskants ceļojums, īpaši šajā viskarstākajā gadalaikā, un veicams vienīgi spēcīgiem, izturīgiem ceļotājiem, kas cik necik pieraduši pie grūtas un skarbas āra dzīves. Pārējie dodas pa īsākiem maršrutiem.

Pēdējos divus mēnešus mēs šajā ekskursijā uz Svēto zemi stipri raizējāmies par vienu apstākli, proti, par pārvietošanās iespējām. Mēs ļoti labi zinājām, ka Palestīna ir zeme, kur pasažieru transporta jautājums nav sevišķi aktuāls, un ikviens, ar kuru par to runājām, ļāva mums saprast, ka ne pusei mūsu ekskursantu būs iespējams nolīgt zirgus un dragomānus. Kostantinopolē visi metās telegrafēt Amerikas konsuliem Aleksandrijā un Beirutā, lai paziņotu, ka mums vajadzīgi dragomāni un transporta dzīvnieki. Mēs bijām izmisuši un ar mieru ņemt par labu zirgus, ēzeļus, žirafes, ķengurus — jebko. Smirnā konsulu bombardēšana pa telegrāfu turpinājās. Bez tam, bīdamies visļaunākā, mēs telegrāfiski pieprasījām lielu daudzumu vietu diližan­sos ceļojumam uz Damasku un zirgus jājienam uz Bālbekas drupām.

Kā jau varēja gaidīt, Sīrijā un Ēģiptē izplatījās ziņas, ka visi Amerikas provinces iedzīvotāji (turki uzskata mūsu zemi par sīku provinci kaut kādā nevienam nezināmā pasaules malā) dodas uz Svēto zemi, un tā nu, vakar nonākuši Beirutā, redzējām, ka pilsēta ir piirium pilna ar dragomāniem un attiecīgo ekipējumu. Sākumā mēs visi gribējām ar diližansiem laist uz Damasku un pa ceļam iegriezties Bālbekā, pēc tam atgriezties uz kuģa, aizbraukt līdz Karmela kalnam* un no turienes tālāk doties brīvsolī. Taču, kad mūsu astotnieks uzzināja, ka pastāv «lielā maršruta» iespēja, nospriedām nepalaist to garām. Līdz šim mēs konsulus netikām apgrūtinājuši, bet Beirutas konsulam nebija no mums glābiņa. To pieminu tādēļ, ka apbrīnoju viņā pacietību, atjautīgo izdomu un prasmi visus samierināt un visu nolīdzināt. Pieminu to arī vēl tādēļ, ka man liekas — dažs labs no mūsu kuģa pasažieriem neprata pēc nopelniem novērtēt viņa neaizstā­jamo palīdzību.