MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Nevienam lemts nebij kapu rakt, Nevienai acij to redzēt, Dievadēli velēnas apvēla Un guldīja mirušā miesas uz tām.

Tad Jozua sāka briesmīgu slaktiņu un noslaucīja no zemes virsas visu, sākot ar Jēriku un beidzot ar pašu Bālgadu, plosīdamies kā īsts Posta un Iznīcības gars. Noslepkavoja ļaudis, padarīja neauglīgus viņu tīrumus un līdz pamatiem sagrāva pilsētas. Viņš nogalēja arī trīsdesmit vienu ķēniņu. Var jau tā sacīt, kaut gan, atklāti runājot: diezin, vai ar to kāds trūkums izcēlās, jo tajos laikos ķēniņu bijis tik daudz, ka tādu zaudējumu it viegli varēja pieciest. Lai nu bija kā būdams, viņš novāca trīsdesmit vienu ķēniņu un sadalīja to zemes saviem izraēļiem. Sadalīja šo ieleju, ko redzam un kas pirms tam piederēja jūdiem. Jūdi to sen ir atstājuši.

Stundas jājienā no šejienes atrodas arābu ciems ar galantērijas preču kārbām no akmens (pēc tādām izskatās viņu mājas), kur cieši noslēgts saglabājies Noāsa kaps (tā paša Noāsa, kurš uzbūvēja šķirstu). Pār šiem sirmajiem kalniem peldēja šķirsts, kurā atradās viss, ko izdevās paglābt pirms lielajiem plūdiem.

Es nelūdzu aizbildinājumu par augšminēto informāciju, vismaz dažiem lasītājiem apstākļi droši vien vēl nav zināmi.

Noāsa kapenes izbūvētas no akmens, un virs tām uzcelta gara mūra celtne. Durvis mums atdarīja bakšišs. Celtnei tik garai tiešām jābūt, jo godājamā kuģotāja kaps vien ir divsimt desmit pēdu garš! Taču augstumā tas nepārsniedz četras pēdas. Laikam Noāss būs metis tik garu ēnu kā zibensnovadītājs. Par to ka Noāss šeit patiesi apbedīts, var šaubīties vienīgi pavisam neticīgie. Pierādījums ir neapstrīdams. Sims, Noāsa dēls, piedalījās tēva apbedīšanā un parādīja šo vietu saviem pēcnākamiem, un šie tiešās līnijas pēcnākamie mums to parādīja šodien. Bija ļoti patīkami iepazīties ar tik godājamas dzimtas locekļiem. Ar to patiesi var lepoties. Tas bija gandrīz tikpat kā iepazīties ar pašu Noāsu.

No šā brīža es nekad vairs nebeigšu interesēties par Noāsa ceļojumu.

Ja kādreiz pasaulē dzīvojusi apspiesta tauta, tad tai pieskaitāmi šie ļaudis, ko mēs redzam te visapkārt smokam Otomanu impērijas necilvēciski smagajā jūgā. Man gribētos, kaut Eiropa atļautu Krievijai turkus mazliet paplucināt — ne pārāk stipri, vienīgi tik daudz, lai vietu, kur atradās Turcija, nevarētu sameklēt bez ūdenslīdēju un burvju nūjiņas palīdzības. Sīrieši jau tā ir ārkārtīgi trūcīgi, un tomēr viņus vēl spaida ar tādu nodokļu sistēmu, kas jebkuru citu tautu novestu līdz ārprātam. Jau pagājušajā gadā nodokļi bija nesamērīgi lieli, taču šogad tie vēl paaugstināti, jo tiek pieprasītas arī tās nodevas, kas tika atlaistas iepriekšējos bada gados. Piedevām pie visa valdība vēl noteikusi desmitās tiesas nodevu no visiem zemes augļiem. Bet tā ir tikai ļaunuma viena puse. Pašā neapgrūtina sevi ar nodokļu piedzīšanu. Viņš saskaita, cik viņam no katra apvidus nodokļos jāsavāc. Tad sasauc kopā mantīgos un sarīko izsoli; vairāksolītājs samaksā viņam uzreiz visa apvidus nodokļus, bet pēc tam ievākšanas tiesības pārdod sīkākiem ievācējiem, tie savukārt — vēl sīkākiem laupītājiem. Un šie tad nu pavēl zemniekam pašam uz sava rēķina nogādāt lieso ražu uz ciemu. Pievedums jānosver, jāsadala dažādās nodevās, un atlikums jāatdod atpakaļ zemnieciņam. Taču nodevu ievācējs vilcina šos darbus no dienas uz dienu, bet zemkopja ģimene mājās pa to laiku mirst badā; nabaga zemnieks, kas viltību itin labi izprot, beigās sāk lūgtin lūgties: «Ņem ceturto daļu, ņem pusi, ņem divas trešdaļas, tikai atlaid mani uz mājām!» Tas viss ir briesmīgāk par briesmīgu.

Cilvēki šeit ir labsirdīgi un saprātīgi un, ja baudītu brīvību un spētu iegūt izglītību, varētu dzīvot laimē un pārticībā. Viņi bieži vaicā svešiniekiem, vai patiesi lielā pasaule reiz nenāks viņiem palīgā un viņus neatpestīs. Sultāns Anglijā un Parīzē šķiedās ar naudu kā ar ūdeni, un viņa pavalstniekiem tagad par to jācieš.

Mūsu nakšņošana teltīs mani pārsteidz aizvien vairāk. Tagad mums jau ir zābaku kalpiņi un vanna, bet vēl joprojām nav atklāti visi noslēpumi, ko glabā mūļu nastas. Ko mēs vēl sagaidīsim?

Piecas stundas nomocījāmies, saules svelmē jādami pāri Libānas ielejai. Tā nemaz tik ļoti nelīdzinās auglīgam dārzam, kā likās, raugoties no kalna virsotnēm. Tā ir tuksnešains, nezālēm aizaudzis milzu klajums, bārstīt piebārstīts ar akmeņiem vīra dūres lielumā. Šur tur šejienieši uzrakuši zemi un iekopuši liesus tīrumus, bet lielum lielā ielejas daļa nodota avju ganu saujiņai, kuru" ganāmpulki dara, ko spēj, lai izvilktu dzīvību, bet apstākļi tam ir gaužām nelabvēlīgi. Ik pa gabaliņam redzējām ceļa malās paprāvas akmeņu kaudzes, ar kādām īpašuma robežas iezīmēja jau Jēkaba laikos. Ne mūra žogu, ne sētu, ne dzīvžogu, itin nekā, kas nodrošinātu cilvēka īpašuma tiesības, izņemot šīs akmeņu grēdas. Senajos patriarhu laikos izraēlieši tādas robežas svēti ievēroja, un mūsdienu arābi, viņu tiešie pēcnācēji, dara tāpat. Jebkurš vidēji saprātīgs amerikānis izmantotu tik nenoteiktu īpašuma nodrošinājuma sistēmu un, dažu nakti sirdīgāk pastrādājis, ievērojami paplašinātu sava īpašuma robežas.

Zemi šeit arkla vietā apstrādā ar nosmailētu kārti, ar kādu savā laikā aris jau Ābrahams, un graudus vētī uz mata tāpat, kā tika vētījis viņš: tos saber kaudzē uz mājas jumta un cilā ar lāpstu, kamēr vējš aizpūš visas pelavas. Neviens te nekā neizgudro, neviens nemācās nekā no jauna.

Vienu jūdzi iznāca varena skriešanās ar arābu, kas jāja uz kamieļa. Daži zirgi rikšoja itin raiti un uzrādīja labu laika rezultātu, tomēr kamielis bez lielām pūlēm tos noskrēja. Visi ieinteresētie jātnieki kliedza, auroja, pātagoja zirgus, piespieda tos lēkšot auļos, sacīkstes izdevās jautras, satraucošas, bet galvenais — trokšņainas.

Pulksten vienpadsmitos ieraudzījām Bālbekas mūrus un kolonnas — cēlas drupas, kuru vēsture ir ar septiņiem zieģeļiem aizzīmogota grāmata*. Drupas šeit stāv jau tūkstošiem gadu, izraisot ceļotājos izbrīnu un sajūsmu, taču kas un kad pilsētu cēluši, ir jautājums, uz kuru atbildes nebūs nekad. Tomēr nepārprotami skaidrs ir tas, ka tādu ieceres dižumu un izpildījuma smalkumu, kāds piemīt Bālbekas tempļiem, pēdējos divos gadu tūkstošos nav sasniedzis, tālu nav sasniedzis neviens cilvēka roku darinājums.

Lielais Saules templis, Jupitera templis un vairāki mazāki tempļi stāv tuvu cits citam tieši vienā no nožēlojamajiem sīriešu ciematiem un izskatās visai dīvaini šajā plebeju sabiedrībā. Tempļi celti uz tik masīviem zemē ieraktiem pamatiem, kas, šķiet, varētu noturēt plecos vai veselu pasauli; pamatiem izmantotie bluķi ir omnibusa lielumā un tikai daži mazāki par namdara darbarīku kasti, un apakšzemes pamatus šķērso tuneļi, pa kuriem varētu izbraukt vesels vilciens. Nav brīnums, ka, uz šādiem pamatiem celta, Bālbeka nodzīvoja ilgu' mūžu. Saules templis ir gandrīz trīssimt pēdu garš un simt sešdesmit pēdu plats. Tam visapkārt bijušas piecdesmit četras kolonnas, no ku»€m stāv vairs tikai sešas, pārējās nolūzušas pie pamatnes, sakritušas gleznainā kaudzē. Atlikušās sešas kolonnas stāv uz pamatnēm pilnīgi veselas, tām ir korintiešu kapiteļi un karnīzes, un, jāteic: otru sešu vēl skaistāk veidotu kolonnu pasaulē nav. Kopā ar karnīzēm kolonnas ir deviņdes­mit pēdu augstas, tas akmens stabam tiešām ir gandrīz neticams augstums, tomēr, skatoties uz tām, acs ievēro vienīgi to skaistumu un harmoniju; kolonnas izskatās slaidas un trauslas; zimzes ar smalko skulptūru drīzāk atgādina krāšņu apmetumu. Bet, kad esat vērušies uz augšu tik ilgi, līdz nogurst acis, un pēc tam paraugāties uz lielajiem kolonnu atlūzumiem, starp kuriem stāvat, jūs redzat, ka to šķērsgrie­zums ir astoņas pēdas; un atlūzumiem līdzās guļ kapiteļi, kas lielumā pielīdzināmi mazām kotedžām; arī brīnišķīgi izstrādāto akmens plātņu lauzas ir četras līdz piecas pēdas biezas un pilnīgi varētu nosegt parasta lieluma viesistabas grīdu. Jūs brīnāties, no kurienes šie milzeņi gadījušies, un tikai pēc brīža atskārstat, ka gaisīgie, graciozie veido­jumi tur augšā ir tādi paši. Un tas šķiet pārāk neticami.