MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Divpadsmit līdz trīspadsmit stundu seglos ir grūts ceļojums pat kristīgā zemē un kristīgā klimatā, turklāt laba zirga mugurā; bet tādā speltē kā Sīrija, neērtos, ļodzigos seglos, kas šļūkā pa zirgu muguru uz priekšu un atpakaļ un šūpo tevi kā jūras viļņos uz visām pusēm, piedevām uz pārguruša, kliba zirga, kuram tomēr augu dienu ik mīļu brītiņu jāuzšauj ar pātagu vai jāpiespiež pieši, līdz tam pa sāniem sāk sūkties asinis, un, ja esi cik necik cilvēks, tev pašam iedzeļ sirdī ikreiz, kad iesit tam ar pātagu, tad šādu ceļojumu tu nolādēsi un ar riebumu atcerēsies gandrīz līdz mirstamai stundai.

Nākamā diena bija drausmīga varmācība tiklab pret cilvēkiem, kā pret zirgiem. Atkal trīspadsmit stundu jājiens (ieskaitot vienu stundu «pusdienu pārtraukuma»). Ceļš veda pa tik kailiem kalniem un tik neauglīgām ielejām, kādu pat Sīrijā citur neatrast. Gaiss trīsēja svelmē. Aizās mēs gandrīz smakām nost cepļa karstumā. Augstienēs kaļķa kalnu atstarojums žilbināja acis līdz aklumam. Skubināt pārmocītos zirgus bija nežēlība, bet tas bija jādara, jo šodien vakarā mums vajadzēja nokļūt Damaskā. Mēs redzējām senas kapenes un virs bezdibeņiem augstu virs mūsu galvām klintī izcirstus, brīnišķīgi veidotus tempļus, bet mums nebija ne laika, ne spēka rāpties augšā un tos tuvāk aplūkot. Lai skopie ieraksti manā piezīmju grāmatiņā pastāsta atlikušo, ko šajā dienā pieredzējām:

Nometni novācām septiņos no rīta un sākām smagu pārgājienu cauri Zeb Danas ielejai un pāri stāviem kalniem. Zirgi klibo, bet tas arābu ūpis, kas vienmēr skaļi dzied un ved maisus ar dzeramo ūdeni, protams, aizjoņojis tūkstoš jūdžu mums pa priekšu, ko dzert nav. Vai viņš tiešām nekad nedabūs galu? Brīnišķīgs strautiņš dziļā aizā, abos krastos biezi apaudzis ar granātābolu kokiem, vīģu, olīvu un aivu dārziem; pusdienlaikā viena stunda atpūtas pie slavenās Bileāma ēzelienes avota Figijas; tas ir pēc lieluma otrais strauts Sīrijā, ūdens ledains kā Sibīrijas upē — ceļvežos par Bileāma ēzeļmāti nekas nav teikts — droši vien kāds būs mūsu svētceļniekus izāzējis. Nopeldējāmies — abi ar Džeku. Gan tikai vienu sekundi — ūdens dzalkstīgs kā ledus. Strauts ir galvenais Amanas upes barotājs — sateka pusjūdzi tālāk. Skaista vieta, visapkārt milzu koki — tik ēnains te un vēss, kaut pietiktu spēka neaizmigti— plata ūdens straume spēcīgi laužas ārā tieši no kalna, kalna galā ļoti senas drupas, kuru vēsture nav zināma,— droši vien templis šā avota elkudievībai, Bileāma ēzelienei vai kādam citam. Ūdens malā ieperinājies mazs vārguļu pūlītis — skrandas, netīrība, iekrituši vaigi, slimīgi bālas sejas, jēlumi, izspiedušies kauli, acīs truls, nelaimīgs skatiens, mežonīgs izsalkums brēc no katra miesas auda, no katra muskuļa. Kā viņi metās uz aizsviestu kaulu, kā rija maizi, ko viņiem iedevām! Viņi sastājas apkārt un alkatīgām acīm pavada katru kumosu, ko jūs ceļat pie mutes, neapzināti rij kopā ar jums, it kā gardais kumoss slīdētu lejup pa viņu rīkli.. . Karavāna, ejam tālāk!— man laikam šajā posta zemē neviena maltīte vairs neies pie sirds. Iedomāties vien, ka vēl trīs nedēļas mēs trīsreiz dienā ēdīsim šādos apstākļos, ir negantāka sodība nekā jāt visu dienu saules svelmē. Pulciņā ir sešpadsmit badā pamiruši bērni no gada līdz sešu gadu vecumam, un kāju lieli tiem nav resnāki par slotaskātu. Aizgājām no avota vienos dienā (avots nolaupīja mums vismaz divas stundas) un vēl laikus sasniedzām klinti (no kuras Muhameds skatījās uz Damasku), lai paraudzītos uz pilsētu, pirms devāmies tālāk. Vai esam noguruši? Pavaicājiet to vējam, kas tālumā nes kuģus pa jūru.

Kad nežēlīgā dienas spozme atmaiga mijkrēslī, mēs raudzījāmies lejup uz ainavu, ko slavina visā pasaulē. Man šķiet, būšu savas četrsimt reizes lasījis, kā Muhameds, būdams vēl vienkāršs kamieļu dzinējs, pirmoreiz nonācis šajā vietā, raudzījās uz Damasku un izteica vārdus, kas vēlāk kļuva slaveni. Viņš teica, ka cilvēks drīkst ieiet tikai vienā paradīzē; viņš sev izvēlējās debess paradīzi. Un viņš apsēdās, mieloja acis pie šāspasaules paradīzes, tad cēlās un devās projām, neiegājis pa pilsētas vārtiem. Tagad kalna galā uzcelts tornis, lai iezīmētu vietu, kur viņš stāvējis.

No kalna skatoties, Damaska patiesi ir skaista. Tā liekas skaista pat svešzemniekam, kas pieradis pie krāšņa, bagātīga zaļuma, tādēļ nav grūti iedomāties, cik brīnum skaistu to izjūt acis, kas radušas skatīt vienīgi Sīrijas dieva aizmirsto vienmuļo pelēcību un tuksnesīgās ainavas. Man šķiet, ikviens sīrietis vai prātu zaudēs aiz sajūsmas, kad viņa skatienam šī aina pēkšņi atklāsies pirmoreiz.

Raugoties lejup no augstās klints, redzami drūmi, pilnīgi kaili, saulē izdeguši kalni; tie iežogo tuksnesi — dzeltenu smilti, glāsmainu kā samts; smiltī, cik tālu vien acs sniedz, iezīmējas šauras svītras, kas ir ceļi, pa kuriem lēnām kust sīki punktiņi, un mēs zinām, ka tās ir kamieļu karavānas un cilvēki; pašā tuksneša vidū pārbagātībā uzviļņo zaļa lapotne, un tās sirdī iegūlusi lielā, baltā pilsēta — kā pērļu un opālu sala smaragda jūrā. Tā ir aina, kas acīm atklājas lejā tāluma atmaidzināta, saules izskaistināta, ar asiem gaismēnas kontrastiem sakāpināta daiļumā, un visam pāri sapņains miers, kas pilsētai piešķir tādu apgarotību, tādu burvību, kāda mūsu vienmuļās, skarbās pasaules apdzīvotājam var parādīties vienīgi sapnī. Un, ja jūs tad atceraties daudzās jūdžu jūdzes, ko esat jājis pa gruvekļaino, vēju izkaltēto, smilšaino, akmeņiem nosēto, saules izdedzināto, neskaisto, drūmo, atbaidošo zemi, jums šī aina šķiet skaistākā, visskaistākā, kādu cilvēka acs jebkad skatījusi bezgalīgajā visumā! Ja man vēl kādreiz gadītos apmekiēt Damasku, es kādu nedēļu nodzīvotu Muhameda kalnā un dotos atkal projām. Nav vajadzības ieiet pa pilsētas vārtiem. Pravietis, pats to nezinādams, rīkojās gudri, kad nolēma neieiet Damaskas paradīzē.

Pastāv cienījama, sena teiksma, ka milzīgais dārzs, kurā atrodas Damaska, esot Ēdenes dārzs, un mūsdienu rakstnieki sameklējuši nezin cik pierādījumu, kas apstiprinātu, ka Ēdenes dārzs tiešām atradies šeit un Farfara un Amana esot «divas upes», kas apūdeņoja Ādama paradīzi. Var jau būt, bet šodien tā nav paradīze, un cilvēks ir tikpat laimīgs ārpus tās, cik laimīgs varētu būt, tajā dzīvojot. Ieliņas ir tik līkumotas, šauras un netīras, ka nevienam pat prātā nevar ienākt, ka tā ir tā pati pilsēta, ko viņš redzējis no kalna virsotnes. Dārzi slēpjas aiz augstiem, no māla saķepinātiem mūriem, un paradīze ir pārvērsta par notekūdeņu, atkritumu un visādu nejaucību kloāku. Taču Damaskā lielā daudzumā ir dzidrs, tīrs ūdens, un ar to vien pietiek, lai arābi šo pilsētu uzskatītu par skaistu un dieva svētītu vietu. Izdegušajā Sīrijā ūdens ir rets dārgums. Amerikā mēs būvējam dzelzceļus, lai tie vestu uz lielām pilsētām; Sīrijā ceļus būvē tā, lai tie vestu gar visām nožēlojamām peļķēm, ko šeit dēvē par «avotiem», un arī tās ceļā sastopamas ne biežāk kā pa vienai ik četrās stundās. Bet Bībelē pieminētās Farfaras un Amanas «upes» (īstenībā strauti) tek cauri Damaskai, un tādēļ katrā pagalmā un katrā dārzā dzirkstī strūklaka vai gulgo strautiņš. No tuksneša atnākušam beduīnam Damaska ar kuplo lapotņu mežu un ūdensbagātību noteikti ir brīnumu brīnums. īstenībā Damaska ir tikai oāze, nekas vairāk. Četrus gadu tūkstošus tās ūdenskrātuves nav izžuvušas un tās auglība nav apsīkusi. Tagad saprotams, kādēļ šī pilsēta spējusi tik ilgi pastāvēt. Tā nevarēja nomirt. Kamēr tās ūdeņi neapsīks, tikām Damaska dzīvos, lai priecētu piekusuša, izslāpuša ceļinieka acis.