MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Devāmies uz Jūdas un Ananijas mājām. Pirms astoņpadsmit vai deviņpadsmit gadsimtiem Tarsā dzimušais Zauls* it sevišķi sirdīgi apkaroja jauno sektu, ko dēvēja par kristiešiem; viņš izgāja no Jeruzalemes un uzsāka niknu karagājienu pret tiem. Viņš gāja, «draudus un nāvi šņākdams pret tā Kunga mācekļiem».

«Un, viņam ejot, notikās, ka viņš tuvu pie Damaskus nāca, un tur gaišums no debesīm viņu piepeši apspīdēja;

Un viņš krita pie zemes un dzirdēja balsi uz viņu tā sakām: «Zaul, Zaul, ko tu mani vajā?»

Un viņš sacīja: «Kungs, kas tu esi?» Tas Kungs sacīja: «Es esmu Jēzus, ko tu vajā.»

Un tas sacīja trīcēdams un iztrūcies: «Kungs, ko tu gribi, lai es daru?»

Viņam tika sacīts, lai iet uz seno pilsētu, tur viņam pateiks, kas darāms. Pa to laiku viņa kareivji stāvēja mēmi un iztrūkušies, jo tie gan dzirdēja noslēpumaino balsi, bet neredzēja runātāju. Zauls piecēlās, bet pārvarīgā gaisma bija padarījusi viņu aklu, tādēļ ceļa­biedri to «pie rokas vezdami, ieveda Damaskū». Viņš bija atgriezts pie ticības.

Trīs dienas Pāvils, ar aklību sists, nogulēja Jūdas mājā un ne ēda, ne dzēra.

Tad viens Damaskas pilsonis, vārdā Ananija, izdzirda balsi, kas sacīja: «Celies un ej uz to ielu, kas top saukta tā Taisnā, un meklē Jūdas namā to tarsieti, kam vārds Zauls, jo redzi, tas Dievu lūdz.»

Ananija sākumā negribēja vis iet turp, jo bija par Zaulu dzirdējis un mazliet šaubījās, vai tas varētu būt «izredzēts ierocis» dieva vārda sludināšanai. Taču, paklausīdams pavēlei, viņš devās uz «ielu, kas top saukta tā Taisnā» (kā viņš vispār atrada ceļu turp un, kad bija atradis, kā atrada ceļu atpakaļ, tas paliks mūžīgs noslēpums, ko var izskaidrot vienīgi ar to, ka viņš rīkojās dievišķās varas apgarots). Viņš atrada Pāvilu, darīja to redzīgu un sūtīja sludināt; un no šī vecā nama, ko mums izdevās sameklēt ielā, kas gluži aplamā kārtā nosaukta par Taisno, sākās viņa drosmīgā misionāra karjera, kurai viņš palika uzticīgs līdz mūža galam. Šī māja nepiederēja tam māceklim, kas pārdeva savu Skolotāju par trīsdesmit sudraba grašiem. To es paskaid­roju, lai nenodarītu netaisnību šim Jūdam, kas bija pavisam cita stila vīrs kā tikko minētais. Šis bija godavīrs un ir dzīvojis ļoti glītā mājā. Žēl gan, ka nezinām par viņu nekā vairāk.

Iepriekšējās rindkopās es nedaudz informēju cilvēkus, kas nelasīs bībelstāstus, līdz viņiem tos neiemānīs, piemēram, ar šādu metodi. Ceru, ka neviens progresa un apgaismības aizstāvis man nebāzīs sprunguļus riteņos šās misijas izpildē.

Iela, kas top saukta tā Taisnā, ir taisnāka par korķu viļķi, tomēr nav tik taisna kā varavīksne. Sv. Lūkass izturas visai piesardzīgi, viņš nesaka vis: «uz to ielu, kas ir taisna,» bet gan: uz «ielu, kas top saukta tā Taisnā». Kāda smalka ironija; manuprāt, tas ir vienīgais joks visā Bībelē. Nojājām labu gabalu pa ielu, kas top saukta tā Taisnā, tad nogriezāmies un devāmies uz Ananijas māju. Nav gandrīz nekādu šaubu, ka daļa toreizējās mājas vēl stāv: tā ir istaba, kas atrodas pēdas divdesmit vai piecpadsmit pazemē, un mūrējums patiesi ir senlaicīgs. Ja Sv. Pāvila laikā šeit nav dzīvojis Ananija, tad te dzīvojis kāds cits, un tas ir tikpat labi. Padzēros no Ananijas akas, un — tīrais brīnums — ūdens bija tik svaigs, it kā aka būtu izrakta tikai vakar.

Aizjājām tālāk uz pilsētas ziemeļdaļu, lai apskatītu vietu, kur mācekļi nakts melnumā Pāvilu nolaida lejā pār pilsētas mūri, jo viņš tik bezbailīgi bija Damaskā sludinājis Kristus mācību, ka damaskieši gribēja viņu nogalināt, gluži tāpat kā viņi to darītu šodien tā paša iemesla dēļ, un tā nu viņam vajadzēja slepus glābties un bēgt uz Jeruzalemi.

Pēc tam apmeklējām Muhameda bērnu kapu un vēl kādu, ko uzskata par Sv. Georga-Pūķakāvēja kapu, un turpinājām apskati, kamēr nonācām pie iedobuma zem klints, kur Pāvils bēgot paslēpās, lidz vajātāji beidza dzīties viņam pakaļ, un pie mauzoleja, kas uzcelts to piecu tūkstošu kristīgo piemiņai, kurus turki Damaskā noslepkavoja 1861. gadā. Stāsta, ka pa šaurajām ielām asinis aumaļām plūdušas vairākas dienas no vietas, bez izšķirības slepkavoti vīrieši, sievietes, bērni un simtiem atstāti kristīgo kvartālā guļam; smirdoņa esot bijusi drausmīga. Visi kristīgie, kas vien varējuši, no pilsētas aizbēguši, bet musulmaņi nav gribējuši aptraipīt rokas, apbedījot «neticīgos suņus». Asinskāre sasniedza arī Hermona un Antilibānas kalnu novadus, un īsā laikā tika noslepkavoti vēl divdesmit pieci tūkstoši kristīgo un viņu īpašumi nopostīti. Kā Damaskā ienīst kristīgos! Un ne tikai Damaskā, bet visā Turcijas impērijā. Un cik dārgi viņi par to samaksās, kad Krievija no jauna pavērsīs pret viņiem lielgabalus!

Ap sirdi kļūst vieglāk, kad varu izgāzt dusmas pār Angliju un Franciju par to, ka tās iejaucās, lai glābtu Otomanu impēriju no bojāejas, ko tā pilnā mērā pelnījusi jau kopš tūkstoš gadiem. Jūtos aizvainots savā patmīlībā, kad redzu, ka šie pagāni atsakās baudīt ēdienus, kas gatavoti mums, vai ēst no šķīvjiem, no kuriem mēs esam ēduši, vai dzert no ādas maisa, ko mēs esam apgānījuši ar savām lūpām: viņi vispirms izfiltrē ūdeni caur maisa mutei uzliktu lupatu vai sūkli. Nekad neesmu ne pret vienu ķīnieti izjutis tādu pretīgumu kā pret šiem turku un arābu izdzimteņiem un ceru: kad Krievija no jauna būs gatava uzsākt karu pret viņiem, Anglija un Francija sapratīs, ka iejaukties būtu necienīgi un nesaprātīgi.

Damaskas iedzīvotāji domā, ka visā pasaulē nav citu tādu upju kā viņu sīkā Amana un Farfara. Un tā viņi domājuši visu laiku. Otrās Ķēniņu grāmatas 5. nodaļā Naamans pār mēru lielās ar šīm upēm. Tas notika pirms tūkstoš gadiem. Viņš saka: «Vai Amana un Farfara, tās upes pie Damaskus, nav labākas kā visa Izraēļa ūdeņi, vai es tur nevaru mazgāties, lai topu šķīsts?» Taču viens otrs no maniem lasītājiem varbūt jau sen aizmirsis, kas bija Naamans. Naamans bija «Sīrijas ķēniņa kara lielskungs». Ķēniņš viņu ļoti ieredzēja un deva viņam lielu varu. «Viņš bija varens vīrs, bet spitālīgs.» Dīvaini sagadījies, ka namā, kurā viņš it kā esot dzīvojis, tagad iekārtota leprozorija, un tās iemītnieki atklāti rāda savas drausmīgās vainas un, rokas pacēluši, lūdzas bakšišu, tiklīdz tur ieiet kāds svešinieks.

Neviens nespēj saprast šās sērgas šausmas, pirms pats nav tās redzējis Naamana senajā miteklī Damaskā. Kauli deformēti un kropli, milzīgi izaugumi uz sejas un ķermeņa, notrunējuši locekļi, kas nokrīt no ķermeņa,— šaušalīgs skats!

Pēdējo diennakti, ko pavadījām Damaskā, pārcietu smagu holeras lēkmi, biju pavisam bez spēka un tādēļ ar pilnām tiesībām vārtījos uz platā dīvāna un likumīgi atpūtos. Man nebija cita darba kā klausīties strūklaku čalošanā, iedzert zāles un atlaist tās atkal atpakaļ. Tā bija bīstama izklaide, tomēr patīkamāka nekā ceļošana pa Sīriju. Ēšanai man bija sagādāts daudz sniega no Hermona kalna, un, tā kā tas negribēja palikt manā kuņģī, neviens nevarēja man liegt to ēst vēl un vēl, vietas pietika. Es baudīju dzīvi. Ceļojums pa Sīriju ir interesants, gluži kā ceļojums pa jebkuru svešu zemi, tomēr lauzta kāja vai holeras lēkme piešķir tam vēl papildus patīkamu pārmaiņu.