MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

nesa to šurp, un tās, kurām bērnu nebija, aizņēmās pa kādam. Ar kādu bijību, ar kādu dievināšanu viņi uzlūkoja šo baismo, noslēpumaino varu — Dziednieku! Viņi vēroja, kā dakteris izsaiņo savas glāzes un pudelītes; vēroja, kā viņš nomēri balta pulvera šķipsniņas, kā piepilina dažus dārga šķidruma pilienus citam šķidrumam; neviena kustība viņiem nepalika nepamanīta; viņu acis bija kā pieburtas viņam tādā apbrīnā, ko nekas nespētu satricināt. Viņi, šķiet, uzskatīja dakteri par visuvarenu — kā dievu. Ikvienam, kas bija saņēmis savu zāļu devu, acis staroja priekā, kaut ari pēc dabas šie ļaudis ir nepateicīgi un mazjūtīgi, un visiem vājiniekiem sejā staroja pārliecība, ka nav pasaulē tādas varas, kas spētu aizkavēt viņu pilnīgu izveseļošanos.

Kristus zināja, kā jāsludina priecas mācība šiem vientiesīgajiem, māņticīgajiem, slimību nomocītajiem cilvēciņiem: viņš dziedināja slimos. Bariem tie steidzās pie mūsu ārsta, vienkārša mirstīgā, šai rītā, kad tuvu un tālu paklīda valodas par to, kā viņš palīdzējis slimajam bērnam, un pielūgsme staroja tiem acīs, kaut tie vēl nezināja, vai no viņa palīdzības visiem tiks kāds labums vai ne. Šo senči, kas neatšķīrās no viņiem ne ar ādas krāsu, ne apģērbu, ne izturēšanos, parašām un vientiesību, bariem staigāja pakaļ Kristum, un nav jābrīnās, ka tie sāka viņu turēt dieva kārtā, redzot, ka viņš ar vārda spēku vien dziedina slimos. Nav brīnums, ka par viņa darbiem runāja visi. Nav brīnums, ka reiz pūlis, kas viņam sekoja, bija pārāk liels (tas notika trīsdesmit jūdžu no šejienes), lai kādu slimu vīru ienestu namā pa durvīm, tādēļ vajadzēja to nolaist istabā pa caurumu jumtā; nav brīnums, ka Galilejā viņa sprediķim bija tik daudz klausītāju, ka viņam vajadzēja runāt no laivas, kas stāvēja jūrā netālu no krasta; nav brīnums, ka pat tuksnesī pie Betsaīdas viņam sekoja pieci tūkstoši cilvēku, iztraucēdami viņa vientulību, un viņam vajadzēja tos paēdināt, lai tiem nebūtu savas uzticēšanās un pieķērības labad izsalkums jācieš; nav brīnums, ka tad, kad vienā vai otrā pilsētā sākās satraukums un saplūda liels daudzums ļaužu, kaimiņš sacīja kaimiņam: «Stāsta, ka atnācis Jēzus no Nācare­tes!»

Kā jau teicu, mūsu dakteris dalīja zāles, līdz bija izdalījis visus savus t krājumus un viņa slava izplatījusies pa visu Galileju. Viņa pacientu vidū pagadījās kāda šeiha meitas bērns — pat šādai nabaga pūžņaino un nešķīsto plikadīdu saujiņai ir sava vietējā karaliskā augstība šeihs: sakumpusi veca nabaga mūmija, kas drīzāk iederētos nabagmājā nekā šo bezcerīgo, noplukušo mežoņu cilts valdnieka krēslā. Princesei, tas ir, šeiha meitai, bija ne vairāk par gadu trīspadsmit vai četrpadsmit un ļoti jauka, daiļa sejiņa. Viņa bija vienīgā no visām sīrietēm, ko tikām redzējuši, kas nebija tik grēcīgi neglīta, ka nedrīkstētu pasmaidīt sestdienas vakarā pēc pulksten desmitiem, neapgrēkojoties pret sabatu. Taču viņas bērniņš bija viens bēdu gabals — tāds sīkaliņš, ka ne rokā paņemt, un mazais nabadziņš skatījās uz mums ar tādu mēmu lūgumu

acīs (it kā saprastu: ja viņam šoreiz nepalaimēsies, tad viss zaudēts), ka mūsu sirdis pielija ar patiesu, neliekuļotu līdzjūtību.

Taču mans jaunais, nule iegūtais zirgs patlaban grasās lauzt sprandu, pīdamies telšu virvēs, un man jāiet ārā to noenkurot. Ar Jēriku mums ceļi šķīrās. Tomēr arī ar jauno nekāda lepošanās neiznāk. Viena pakaļkāja viņam liecas uz aplamo pusi, bet otra ir stīva kā miets. Zobu necik nav atlicis, un piedevām viņš ir gandrīz akls. Deguna kauls laikam būs savā laikā salauzts un tagad ir izliekts kā loks. Apakšlūpa nokārusies kā kamielim, un ausis apgrieztas pavisam īsas. Sākumā neparko nevarēju izdomāt šim rumakam vārdu, līdz pēdīgi nolēmu saukt viņu par Bālbeku, jo tas nav zirgs, bet īsta drupu kaudze. Nespēju nerunāt par zirgiem, jo priekšā vēl garš un grūts ceļš, tādēļ, gluži dabiski, zirgi nodarbina manu prātu tādā pašā mērā kā citas, šķietami daudz svarīgākas problēmas.

Izpildījām savu svētceļnieku iegribas un nojājām grūto ceļa posmu no Bālbekas uz Damasku, bet Dena un Džeka zirgi bija tik nodzīti, ka tos vajadzēja apmainīt pret jauniem. Dragomāns teica, ka Džeka zirgs esot nobeidzies. Es apmijos zirgiem ar Muhamedu, karaliska izskata ēģiptieti, kas ir mūsu Fergusona adjutants. Ar Fergusonu es, protams, domāju mūsu dragomānu Ābrahamu. Šo zirgu neizraudzījos tādēļ, ka tas man ļoti patiktu, bet vienīgi tādēļ, ka neesmu redzējis tā muguru. Nevēlos to redzēt. Esmu redzējis visu pārējo zirgu muguras: gandrīz visiem segli muguru noberzuši jēlu un tā pārklāta briesmīgām brūcēm, kas gadiem nav ne nomazgātas, ne aizdziedētas. No domas vien, ka, visu dienu jājot, tik drausmīgi nežēlīgi jāmoka zirgs, kļūst nelabi. Mans zirgs droši vien nav labāks par pārējiem, atliek vienīgi mierinājums, ka neesmu tā postu redzējis.

Ceru, ka nākotnē būšu pasargāts no sentimentālās jūsmas par arābiem, kas dievina savus zirgus. Zēna gados es izsapņojos, ka esmu tuksneša iedzīvotājs arābs un man pieder skaista ķēve, ko sauc Selims vai Bendžamins, vai Muhameds, ka baroju to no plaukstas, ļauju tai ienākt pie manis teltī, ka mācu tai ar lūpām liegi man pieskarties un noraudzīties manī lielām, maigām, mīlas pilnām acīm; un es vēlējos, lai šādā brīdī uzrodas svešinieks, kas man par viņu piesolītu simttūkstoš dolāru, un es, kā daždien īsts arābs, varētu, lielās naudas kārdināts, brītiņu vilcināties, taču tad mīlestība uz zirgu ņemtu virsroku un es pēdīgi sacītu: «Šķirties no tevis, mana skaistā! Nekad, nemūžam! Atstājies, kārdinātāj, es nicinu tavu zeltu!» To teicis, es ielēktu seglos un kā vējš aizauļotu tuksnesī!

Tagad man šie sapņi no jauna nāk prātā. Ja tie arābi, par kuriem tiku lasījis, ir tādi paši kā citi arābi, tad viņu izslavētā mīlestība pret skaistajiem zirgiem ir tīrais māns. Tie, kurus esmu iepazinis, savus zirgus nemīl, nejūt pret tiem ne mazāko līdzcietību un nejēdz, kā pret zirgu jāizturas un kā tas jākopj. Sīriešu segli nav nekas cits kā divu trīs

collu biezumā salocīts pārsegs, ko ne dienu, ne nakti nenoņem zirgam no muguras. Tas piesūcas ar netīrumiem, ar zirga spalvu un samirkst sviedros. Tāds pārsegs nemaz nevar neuzberzt jēlumus. Šiem pirātiem nekad pat prātā neienāk nomazgāt zirgam muguru. Viņi arī nedod zirgiem pavēni teltī; tiem jāpaliek laukā, vienalga, kāds laiks. Paraugie- ties uz nabaga nodzīto Bālbeku ar apcirptajām ausīm un apraudiet sentimentālās jūtas, ko esat velti tērējuši, sapņodami par romantiskiem Selimiem!

•

Pēc nepilnas stundas ilga jājiena pa nelīdzenu, akmeņainu, puslīdz appludinātu ceļu un cauri Basanas ozolu birzīm nokļuvām Danā.

No maza paugura, kas paceļas šeit līdzenumā, platā straumē izplūst dzidrs ūdens, vispirms izveidojot lielu, seklu ezeru, bet pēc tam avotu, kas strauji traucas uz priekšu. Šis ezeriņš ir viena no galvenajām Jordānas upes iztekām. Tiklab ezeriņa, kā avota krasti apauguši ar ziedošiem oleandriem,, taču, skatot šo neaprakstāmo skaistumu, neviens garīgi līdzsvarots cilvēks tomēr nesāks aiz sajūsmas raustīties krampjos, kā to paredz par Sīriju sacerētās grāmatas.