MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Jājām vairākas jūdzes pa pamestu apvidu, kur zeme ir visai auglīga, taču pilnīgi nodota nezāļu ziņā; pa skumju, klusu klajumu, kur gadījās redzēt tikai trīs cilvēkus — arābus, kam mugurā nebija vairāk kā rupja auduma gari krekli, līdzīgi tiem, kādus kā vienīgo apģērba gabalu vasarā valkāja mazie nēģeru puišeļi Dienvidu štatu plantācijās. Tie bija gani un turēja savus ganāmpulkus pie paklausības ar klasisko gana stabuli — niedru svilpi, no kuras plūda tāda pati elles kviecoņa, kāda skan, arābiem dziedot.

Viņu stabulēs pat tāla atbalss nebija aizķērusies no brīnišķīgās mūzikas, ko viņu sentēvi klausījās Betlēmes līdzenumos, kad eņģeļi dziedāja: «Miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.»

Zeme, pa kuru jājām, daļēji nemaz nebija zeme, bet gan klintājs — gluds vienkrāsas klinšakmens, it kā ūdens nogludināts; tikai retumis pagadījās pa kādai šķautnei vai cilnim, kas noslīpēti un izdobti kā medus kāres — caurumu caurumos, dobumu dobumos, piešķirot tiem dīvainas formas, dažkārt izveidojot kaut ko līdzīgu primitīvam galvas­kausam. Šajā posmā vietvietām vēl saglabājušās romiešu ceļu paliekas, kas atgādina Apija ceļu, un bruģa plātnes turas ar īstu romiešu sīkstumu.

Pelēkas ķirzakas, šīs drupu, kapeņu un pamestības mantinieces, slīdēja starp klintīm vai laiski gozējās saulē. Kur pārticība valdījusi un sairusi, kur slava liesmojusi un apdzisusi, kur skaistums ziedējis un novītis, kur līksmes vietā atnākušas bēdas, kur dzīve situsi augstu vilni, bet tagad viss miris un noklusis, tur iemitinās šie rāpuļi un apsmej cilvēka nīcību. Ķirzakas āda ir pelnu krāsā, un pelni ir simbols izirušām cerībām, nepiepildītām alkām, apraktai mīlestībai. Ja ķirzaka prastu runāt, tā sacītu: Būvējiet tempļus, es valdīšu to drupās; būvējiet pilis, es tajās mitīšu; dibiniet impērijas, es tās mantošu; aprociet savas skaistules, es noraudzīšos, kā tārpi tās saēd; un tu, kas te stāvi un moralizē par mani: reiz es slīdēšu arī pār tavu līķi.

Redzējām šai tuksnešainajā pusē arī dažas skudras, bet tās šeit pavada tikai vasaru. Pārtiku tās iegūst Ain-Mellahā — vienpadsmit jūdžu no šejienes.

Džeks šodien nejūtas visai labi, tas skaidri redzams, bet, kaut arī vēl puslīdz zēns, viņš tomēr ir pietiekami vīrišķīgs, lai to neizrādītu. Vakar viņš pārāk ilgi uzturējās saulē, taču, ņemot vērā, ka viņš grib daudz ko uzzināt un gūt no šī ceļojuma visu, ko vien iespējams, neviens viņam nepārmet, ja gadās šad tad kļūdīties. Veselu stundu neredzējām viņu nometnē un pēdīgi atradām krietnu gabalu tālāk strautmalā, turklāt bez saulsarga, kas viņu paglābtu no nežēlīgās svelmes. Ja viņš būtu radis iztikt bez saulsarga, tad viss, protams, būtu kārtībā; bet viņš nav tā radis. Ieraudzījām, ka patlaban viņš grasās mest ar prāvu akmeni bruņurupucim, kas sauļodamies gulēja uz neliela bluķēna strautā. Mēs sacījām:

— Nevajag, Džek! Kādēļ tu gribi viņu aiztikt? Ko viņš tev nodarījis?

— Labi, nu tad nesitīšu ar viņu nost, kaut gan īstenībā vajadzētu, jo viņš ir māneklis.

Mēs jautājām, kādēļ, bet viņš tikai atteica, ka tas neesot svarīgi. Ejot atpakaļ uz nometni, mēs vēl reizes divas trīs apvaicājāmies, kālab viņš gribējis to darīt, bet saņēmām vienu un to pašu atbildi: tas neesot svarīgi. Tomēr vēlu vakarā, kad viņš, domās nogrimis, sēdēja uz gultas, mēs apvaicājāmies vēlreiz, un viņš sacīja:

— Nav svarīgi; tagad tas man vairs nav svarīgi, bet dienā aizdeva dusmas, jo es nekad nerunāju to, kas nav, un man likās, ka ari pulkvedim neklātos tā darīt. Bet viņš tomēr tā dara; vakar lūgšanu stundā svētceļnieku teltī viņš stāstīja, un man šķiet, pat lasīja no Bībeles par šo zemi, kur piens un medus tek, un pieminēja, ka šajā zemē pat bruņurupučiem esot balss. Man tas likās mazliet par stipru, vismaz tas, kas attiecas uz bruņurupučiem, bet tad apvaicājos misteram Čērčam, vai tas taisnība, un viņš sacīja, ka taisnība, un mistera Čērča vārdiem es nudien ticu. Bet šodien nosēdēju gandrīz stundu, vērodams bruņurupuci, gandrīz vai izcepu saulē; taču tā ir nedzirdēju, ka šis būtu iedziedājies. Es droši vien izsvīdu pilnu riekšavu sviedru — nevis droši vien, bet tiešām izsvīdu, jo sviedri man visu laiku spiedās acīs un pilēja gar degunu, un bikses man, kā zināt, ir šaurākas nekā citiem — pēc ākstīgās Parīzes modes taisītas, un tā bikšdibenā iešūtā briežāda izmirka sviedros, tad izkalta, sarāvās, sāka spiest un grauzt — gatavās mocības, bet šis kā nedzied, tā nedzied. Beidzot noteicu: «Tas ir māneklis — tīrais māneklis, vairāk nekas… un, ja man būtu kaut kripatiņa prāta, es gan būtu apjēdzis, ka bruņurupucis nav no dziedātājiem.» Tad vēl sacīju: «Negribu būt netaisns pret šito zelli, došu viņam iesākšanai desmit minūtes laika; un, ja tad vēl nesāks, lai iet dibenā murdēdams.» Bet šis nesāka vis. Es vēl sēdēju un gaidīju, domādams: nupat, nupat būs, jo viņš te izslēja, te nokāra galvu, te ļāva ādai noslīdēt pār acīm, un pēc minūtes atkal tās pablisināja, it kā prātotu, kā labāk uzsākt dziesmu, bet, kad desmit minūtes bija pagājušas un es biju izmocīts un kā speltē sadedzis, bruņurupucis nolika galvu uz cilnīša baļķēnā un saldi iemiga.

— Tas tiešām bija diezgan nejēdzīgi, ja tu reiz biji tik ilgi gaidījis.

— Domāju gan. Tad noteicu: «Labi, ja tu negribi dziedāt, tad gulēt ar vis negulēsi,»' un, ja jūs nebūtu pienākuši, es viņam būtu licis aizvākties no Galilejas tik ātrām kājām, kā vēl neviens bruņurupucis nav kātojis. Bet nu tas vairs nav svarīgi, dievs ar viņu. Man uz kakla mugurpusē vairs nav ne ādas skrandiņas.

Ap desmitiem no rīta mēs apstājāmies pie Jāzepa bedres. Tā ir drupās sagruvusi viduslaikos lietota kamieļu karavānu apstāšanās vieta, kurai vienā no sānpagalmiem zem arkas ir liela, iekšpusē izmūrēta, ar ūdeni pildīta bedre, un leģenda stāsta, ka šī esot tā bedre, kurā brāļi iemetuši Jāzepu. Cita, ticamāka leģenda, kas balstās uz ģeogrāfiju, vēstī, ka īstā bedre atrodoties Dotanā, divu dienu jājienā no šejienes. Taču, ja jau tik daudzi tic, ka īstā bedre ir šī, mums tā liekas visai interesanta.

Grūti izšķirties par visskaistāko stāstu grāmatā, kas tik bagāta skaistiem nostāstiem kā Bībele, taču skaidrs ir viens: starp abiem Bībeles vākiem nav daudz stāstu, kas varētu pārspēt aizkustinošo vēstījumu par Jāzepu. Kas gan šiem senlaiku rakstniekiem iemācīja vienkāršo valodu, brīvo stāstījuma plūdumu, patosu un — galvenais — prasmi pašiem palikt neredzamiem, ļaujot stāstījumam brīvi ritēt un runāt it kā no sevis? Šekspīrs vienmēr savās grāmatās ir klāt; Makolejs ir klāt, kad izsekojam viņa krāšņi kāpinātajiem teikumiem; bet Vecās derības autori lasītājam neatklājas.

Ja nu bedre, kuru pieminēju, ir tā īstā, tad mums visiem acu priekša atainojas no bildēm pazīstamais senseno laiku notikums. Jēkaba dēli kaut kur šinī apkārtnē ganīja lopus. Tēvam nebija mierīgs prāts par viņu ilgo prombūtni, un viņš sūtīja savu vismīļāko dēlu Jāzepu, lai tas iet un lūko, kā brāļiem klājas. Jāzeps gāja sešas septiņas dienas; un viņam bija tikai Septiņpadsmit gadu, kad viņš lauzās uz priekšu pa visdrūmāko, klinšaināko, putekļaināko apvidu visā Āzijā, kā daždien puišelis lepodamies ar saviem greznajiem, raibajiem, tēva dāvātajiem svārkiem. Jāzeps bija tēva mīlulis, un brāļu acīs tas bija viņa pirmais noziegums; viņš bija redzējis sapņus un tos tulkojis, pareģodams savu augsto pārākumu tālā nākotnē pār visu dzimtu, un tas kļuva par viņa otro noziegumu; turklāt viņam bija skaisti svārki, un viņš droši vien zēniskā pašpaticībā brāļu priekšā ar tiem lepojās. Tādi bija viņa pārkāpumi, un brāļi uz viņu dusmojās un sarunāja viņu sodīt, tiklīdz radīsies iespēja. Ieraudzījuši kādu no Galilejas puses nākam, viņi pazina Jāzepu un nopriecājās. Viņi sacīja: «Raugi, še nāk tas sapņotājs. Un nu nāciet, nokausim to!» Taču Rūbens lūdzās, lai tie viņu nenokauj, un brāļi paklausīja. Viņi zēnu noķēra, novilka tam nīstos svārkus un pašu iemeta bedrē, lai dabū tur galu, bet Rūbens gribēja viņu slepus no bedres izvilkt. Kad Rūbens uz brīdi bija aizgājis, brāļi pārdeva Jāzepu ismaēliešu tirgotājiem, kas devās uz Ēģipti. Tāds ir nostāsts par bedri. Un šī pati bedre vēl tagad ir tajā pašā vietā; un šeit tā paliks līdz tam brīdim, kad ar «Kveikersitiju» ieradīsies nākamā skulptūru lauzēju un kapu apgānītāju ekskursantu partija, kas bedri neglābjami izraks no zemes un aizvedīs līdzi, jo šiem ļaudīm nav ne mazākās bijības pret svētiem pagātnes pieminekļiem: kur viņi iet pāri, tur zāle vairs neaug.