MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Tūdaļ mūsu nometnē sākās vaimanas un zobu griešana. Tika solīti divi napoleoni — ja nepieciešams, pat vairāk, gan svētceļnieki, gan dragomāns nobrēcās līdz aizsmakumam, saukdami kuģiniekus atpakaļ. Bet tie it nesteidzīgi brauca projām, nelikdamies vairs ne zinis gar svētceļniekiem, kas visu mūžu bija sapņojuši slīdēt pa Galilejas jūras svētajiem ūdeņiem, klausoties, kā viļņi čukst dievišķo vēsti, bija līdz šejienei ceļojuši neskaitāmas jūdzes tādēļ vien, lai to izbaudītu, un …

beigu beigās nosprieduši, ka maksa par augstu. Nekaunīgie arābu musulmaņi — tā izturēties pret citas ticības džentlmeņiem!

Ko nu vairs, neatlika nekas cits kā padoties liktenim un atteikties no laimes pavizināties pa Ģenecaretes ezeru, kaut arī bija apbraukāta puspasaule, lai baudītu šo prieku. Tajos laikos, kad Pestītājs šeit sludināja, zvejnieku laivu krastmalā bija papilnam, bet nu vairs nav ne laivu, ne zvejnieku; un vecajam Flāvijam pirms astoņpadsmit gadsim­tiem šajos ūdeņos peldēja vesela kara flote*—simt trīsdesmit bruņu- laivu, bet arī tās izgaisušas bez miņas. Mūsdienās šeit jūraskaujas vairs nenotiek, un visa Galilejas tirdzniecības flote sastāv no diviem kuģīšiem, kas hav lielāki par tām laivām, ar kurām braukāja apustuļi. Vienu mēs bijām zaudējuši uz visiem laikiem, bet otrs atradās jūdzēm tālu un nebija sakliedzams. Tā nu sēdāmies atkal zirgiem mugurā un drūmā prātā rikšiem jājām uz Magdalas pusi gar jūru, kuru šķērsot pa ūdensce|u mums nebija lemts.

Kā svētceļnieki metās cits citam virsū! Ikviens vainu uzvēla otram, un tas atkal savukārt ņēmās to noliegt. Mēs, grēcīgie, nebildām ne pušplēsta vārdiņa — pat vissīkākā ironijas izpausme šādā brīdī būtu bijusi bīstama. Grēcīgie, kurus turēja stingrībā jau no sākta gala, kuriem lika ņemt par priekšzīmi taisnīgos, kuriem morāle tika lasīta no rīta līdz vakaram, kuriem tika mācīts nebūt vieglprātīgiem, nerunāt žargonā, kuriem bija atgādināts, cik svarīgi ir būt krietnam un godīgam, kuriem bija sarunāts tik daudz, ka viņiem dzīve jau sāka kļūt par nastu, šie paši grēcīgie tagad turējās kopā ar svētceļniekiem grūtajā brīdī, paslepus nesamirkšķinājās, neizrādīja jautrību un neda­rīja citas tamlīdzīgas noziedzības, jo viņiem tas gluži vienkārši neienāca prātā. Ja būtu ienācis, tad būtu gan darījuši. Starp citu, pa druskai jau darīja gan, un briesmīgi labi kļuva ap sirdi, dzirdot svētceļniekus ķīvējamies. Mēs vienmēr izjutām necienīgu prieku, kad viņi sagāja matos, jo tas pierādīja, ka arī viņi galu galā tādi paši cilvēki vien ir kā mēs.

Tā nu mēs visi jājām uz Magdalu, zobu ņirkstoņa brīžiem pieklusa, tad atkal kļuva skaļāka, un nikni vārdi satricināja Galilejas svēto klusumu.

Lai kāds neiedomātos, ka es par mūsu svētceļniekiem šādi runāju aiz tīras ļaunprātības, saku visā nopietnībā: tas nav tiesa. Es neklausītos pamācības no cilvēkiem, kas man nepatīk un ko nespēju cienīt; un šodien neviens nevar sacīt, ka es viņu pamācības būtu noklausījies nelaipni vai būtu izrādījis stūrgalvību, vai nebūtu centies šīs pamācības lieti izmantot. Viņi ir labāki par mani; to es saku godīgi; viņi ir arī mani draugi — un bez tam: ja jau viņi nevēlas, lai viņu vārds šad tad parādās presē, kāda piķa pēc tad viņi devās ceļojumā kopā ar mani? Viņi mani pazina. Zināja manus liberālos uzskatus, zināja, ka man patīk domu apmaiņa, tas ir, kad es runāju, bet citi klausās. Kad viens no viņiem draudēja mani, ar holeru saslimušu, atstāt Damaskā, viņš īstenībā ir nedomāja to darīt; es zinu, ka viņam ātra daba, bet aiz tās īstenībā slēpjas labas jūtas. Un vai es nejauši nedzirdēju citu svētceļ­nieku, Čērču, sakām, ka viņam vienalga, kurš brauks projām, kurš paliks, bet viņš paliks pie manis, kamēr es vai nu pats savām kājām iziešu no Damaskas, vai mani iznesīs zārkā, un kaut viņam vajadzētu gadu nosēdēt! Vai es kādreiz esmu Čērču izlaidis, kad pazobojos par svētceļniekiem, bet vai es spētu runāt par viņu no ļauna prāta? Es tikai gribu tos mazliet sapurināt, lai tie turas pie labas veselības.

Kapernauma mums palikusi aiz muguras. Tā nav nekas cits kā bezveidīgas drupas. Tām nebija ne mazākās līdzības ar pilsētu, itin nekas neatgādināja, ka tur vispār kādreiz atradusies pilsēta. Taču, kaut pamesta un neapdzīvota, šī vieta tomēr ir slavena. No tās izauga kristietības koks, kura varenie zari mūsdienās plešas pār tik daudzām tāltālām zemēm. Pēc tam kad velns viņu bija kārdinājis, Kristus atnāca uz Kapernaumu un sāka sludināt; un tos divus trīs gadus, cik viņam bija atlicis dzīvot, šī pilsēta bija viņa mājvieta. Viņš sāka dziedināt neveselos, viņa slava izplatījās pa visu zemi, un cietēji nāca no Sīrijas, no Aizjordānas un pat no Jeruzalemes, kas no šejienes atradās vairāku dienu ceļojuma tālumā, lai taptu dziedināti no savām kaitēm. Šeit viņš izdziedināja centuriona kalpu un Pētera sievasmāti, un daudzus klibus un aklus, un velna apsēstus cilvēkus; šeit viņš atmodināja arī nomirušo Jairus meitiņu. Viņš izbrauca laivā kopā ar mācekļiem, un, kad tie viņu pamodināja no miega, jo bija sacēlusies vētra, viņš apsauca vējus un ar savas balss spēku nomierināja satraukto jūru» Dažas jūdzes tālāk viņš pārcēlās pāri jūrai un izdzina no diviem vīriem velnus, kas iebēga cūkās. Pēc atgriešanās viņš izsauca Mateju no muitas būdas un aicināja sev līdzi, izdziedināja dažus neveselus un sacēla sašutuma vētru, ēzdams pie viena galda ar muitniekiem un grēciniekiem. Pēcāk viņš dziedinādams un sludinādams pārstaigāja Galileju un aizgāja pat uz Tīru un Sidonu. Viņš izraudzījās divpadsmit mācekļus un sūtīja tos pa visu zemi sludināt jauno mācību. Betsaīdā un Hor.-jzinā — ciemos, kas atradās divas trīs jūdzes no Kapernaumas,— viņš darīja brīnumus. Domā, ka pie viena no šiem ciemiem noticis brīnums ar neticami lielo lomu un tuksnešainajā apvidū netālu no otra ciema piedzīvots brīnums, kad viņš ar dažiem maizes klaipiem un nedaudzām zivīm paēdinājis tūkstošiem ļaužu. Viņš nolādēja abus ciemus un līdz ar tiem arī Kapernaumu, pareģojot šīm vietām bojāeju tāpēc, ka, par spīti visiem brīnumiem, kas tur bija notikuši, turienieši netika atgriezušies no grēkiem. Tagad šīs apmetnes ir drupās, par lielu prieku mūsu svētceļniekiem, jo viņi, kā parasts, atvedina dievu mūžīgos vārdus uz nīcīgām zemes lietām; drīzāk jādomā, ka Kristus savus lāstus veltīja cilvēkiem, nevis viņu nabadzīgajiem ciemiem un būdām: viņš sacīja, ka tiem grūti klāsies «soda dienā», un kāds gan sakars māla būdām ar

Pastaro dienu? Pat tad, ja šie ciemati tagad bīītu lieliskas pilsētas, nevis gandrīz ar zemi nolīdzinātas drupas, tam nebūtu nekāda sakara ar nolādējumu, ne tas pareģojumu apstiprinātu, ne apgāztu. Kristus apmeklēja ari Magdalu, kas atrodas netālu no Kapernaumas, un Cezareju. Viņš iegriezās ari dzimtajā Nācaretē un sastapa savus brāļus Josi un Jūdu, Jēkabu un Sīmani — cilvēkus, kas bija Jēzus Kristus miesīgie brāļi, un būtu gan bijis sagaidāms, ka tie kaut kur tiktu pieminēti, bet vai kāds jel kad lasījis viņu vārdus avīzēs vai dzirdējis no kanceles! Vai kaut viens cilvēks painteresējies, kādi šie zēni bijuši; vai viņi gulējuši kopā ar Jēzu, rotaļājušies un draiskuļojuši ar viņu, nenojauzdami, kas viņš ir? Vai kādam ienācis prātā apcerēt, ko domāja brāļi, kad viņš, slavens kļuvis, atgriezās Nācaretē un tie ilgi lūkojās viņa svešādajā sejā, lai pārliecinātos, un pēc tam sacīja: «Vai tas ir Jēzus?» Vai kāds ir pajautājis, ko viņi pārdzīvoja, redzēdami savu brāli (kas tiem bija tikai brālis, lai arī citiem viņš bija kļuvis par noslēpumainu svešinieku, kas esot dievs un stāvējis vaigu vaigā ar to dievu, kas dzīvo aiz mākoņiem) darām noslēpumainus brīnumus, ko varēja apliecināt izbrīnītu skatītāju pūļi? Kas gan ir padomājis, vai Jēzus brāļi aicināja viņu ieiet namā, vai pastāstīja, ka māte un māsas nobēdājušās par viņa ilgo prombūtni un būs kā bez prāta aiz prieka, viņu atkal ieraugot? Kas vispār kaut reizi ir atcerējies Jēzus māsas? Bet viņam taču bija māsas; un droši vien atmiņas par tām bieži iezagās dvēselē, kad ļaudis pret viņu izturējās ļauni; kad viņš, bez mājām palicis, teica, ka nav, kur galvu nolikt; kad visi, pat Pēteris, viņu pameta un viņš palika gluži viens ienaidnieku vidū.