MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Šis apraksts nav talantīgs. Tas ir vājākais no visiem, ko esmu lasījis. Sākumā sīki jo sīki aprakstīta, kā autors to nosaucis, «paradīze zemes virsū», bet nobeidzas vēstījums ar satriecošo informāciju, ka šī paradīze rāda «pamestības un posta ainu».

Es citēju divus parastus caurmēra paraugus no liecībām, kādas devis vairums rakstnieku, kas šo zemi apmeklējuši. Viens saka: «Man nepietiek vārdu, lai aprakstītu ainavas skaistumu» un tad pārklāj ar spožu frāžu pārsegu to, kas, atkailināts tuvākai apskatei, nav nekas vairāk kā nenozīmīga ūdenskrātuve, tuksnesīgi kalni un viens koks. Otrs, cenzdamies pēc labākās sirdsapziņas no tā paša materiāla, papildinot to ar «svinīgo un stalto stārķi», izveidot paradīzi zemes virsū, tomēr beigās, izpļāpādams atbaidošo patiesību, itin visu sabojā.

Gandrīz katrā grāmatā par Galileju un tās ezeru ainava tiek dēvēta par skaistu. Nē — neba vienmēr tik skaidriem vārdiem. Lāgiem autors cenšas radīt iespaidu, ka šīs vietas ir skaistas, tai pašā laikā rūpīgi izvairoties to nepārprotami pateikt. Taču rūpīga šo aprakstu analīze rāda, ka materiāls, no kura tie veidoti, pats par sevi nav skaists un nevar tikt padarīts skaists, lai kā kombinētu sastāvdaļas. Bijība un mīlestība, ko daži no šiem autoriem izjuta pret attēlotajām ainavām, ietekmēja viņu iztēli un neļāva spriest objektīvi; tomēr katrā gadījumā viņu mīļajos melos jaušams patiess godīgums. Daži rakstīja tā, kā bija pieņemts rakstīt, baidīdamies, ka, citādi rakstot, iemantos publikas nepatiku. Vēl citi bija liekuļi un tīšām gribēja lasītāju maldināt. Ja kādam no viņiem jautātu, visi neapdomādamies atbildētu, ka vienmēr vispareizāk un vislabāk ir runāt patiesību. Vismaz tā viņi katrā ziņā atbildētu, ja nenojaustu, uz ko jūsu jautājums tēmēts.

Bet kādēļ gan nedrīkstētu par šo apvidu runāt patiesību? Vai patiesība ir kaitīga? Vai patiesībai jel kad vajadzējis savu vaigu slēpt? Dievs taču radījis Galilejas jūru un tās apkārtni tādu, kāda tā ir. Vai misters Graimzs uzskata par savu pienākumu šo darbu pielabot?

No izlasītajām grāmatām esmu guvis pārliecību, ka daudzi no tiem, kas šīs vietas apmeklējuši agrāk, bijuši prezbiteriāņi un braukuši šurp, lai meklētu pierādījumus savas mācības stiprināšanai; viņi šeit atrada prezbiteriāņu Palestīnu un jau priekšlaikus nebija vēlējušies atrast citu, kaut gan, mērķa apmāti, paši to neapzinājās. Citi bija baptisti, kas meklēja pastiprinājumu baptistu mācībai un baptistu Palestīnu. Vēl citi bija katoļi, metodisti, episkopāļi, kas meklēja apliecinājumus savām dažādajām ticībām un līdz ar to katoļu, metodistu, episkopāļu Pales­tīnu. Lai cik godīgi bija šo cilvēku nodomi, viņi bija vienpusīgi un aizspriedumaini un ieradās šai zemē ar iepriekš nobriedušu, gatavu spriedumu, tādēļ ari nespēja par redzēto rakstīt bezkaislīgi un objektīvi, gluži tāpat kā rakstot par savu sievu vai bērniem. Arī mūsu svētceļ­nieki atbraukuši ar saviem spriedumiem. Tos viņi pauduši sarunās jau kopš tā laika, kad izbraucām no Beirutas. Es gandrīz vārdu vārdā varu jau tagad pateikt, ko viņi sacīs Tāborā, Nācaretē, Jērikā un Jeruza­lemē, jo man ir grāmatas, no kurām viņi smēluši savas idejas. Autori izveido gleznu, dzied slavasdziesmas, un mazie cilvēciņi to izlasa un redz visu ar autoru, nevis pašu acīm, un runā ar autoru mēli. Mani ļoti pārsteidza svētceļnieku gudrās atziņas Cezarejā. Vēlāk es tās atradu Robinsona grāmatā. Mani savaldzināja skaistie vārdi, ko viņi sacīja, kad skatam atklājās Ģenecarete. Atradu tos mistera Tompsona grāmatā «Svētā Zeme un Bībele». Viņi bieži jo bieži skaistiem vārdiem, allaž vieniem un tiem pašiem, priecājās, ka noliks gurdās galvas Bētelē uz akmens, gluži kā to darīja Jēkabs, aizvērs gurdās acis un varbūt sapnī redzēs eņģeļus, kas pa kāpnēm nokāps no debesīm. Tas izklausījās gaužām skaisti. Taču beigu beigās man «gurdās galvas» un «gurdās acis» sāka likties pazīstamas. Viņi bija aizņēmušies no Graimza — gan vārdus, gan teikumu konstrukciju, gan interpunkciju. Mājās atgriezušies, svētceļnieki stāstīs par Palestīnu — nevis tā, kā viņi to redzējuši, bet tā, kā to redzējis Tompsons un Robinsons, un Graimzs, tikai ar nelielām novirzēm — atbilstīgi katra svētceļnieka baznīcas piederībai.

Visi — svētceļnieki, grēcīgie un arābi — aizgājuši gulēt, un nometnē valda klusums. Pierakstījis visu, kas bija pierakstāms, es pusstundu nosēdēju ārā pie telts. Nakts ir īstais brīdis, kad jāskatās uz Galileju. Spožo zvaigžņu gaismā Ģenecarete vairs neizskatās atbaidoša. Redzot Ģenecareti ar mirguļojošo zvaigžņu atspulgu ūdenī, man gandrīz kļūst žēl, ka esmu to redzējis nežēlīgajā saules gaismā. Tās galvenais valdzinājums ir vēsture un pārdomas, ko tā modina, un šī burvestība nesaudzīgo saules gaismu nespēj izturēt. Dienā mēs nespē­jam to izjust. Mūsu domas visu laiku pievērstas praktiskajiem dzīves jautājumiem un atsakās kavēties pie vārā un nereālā. Bet, kad diena galā, pat visneietekmējamākais cilvēks neviļus padodas rāmās zvaigžņu gaismas apmirdzētajai sapņainībai. Atmiņā zagšus atmostas visas ar šo vietu saistītās senās teiksmas, tās pārņem savā valdīšanā sapņus, un pēc tam visi skati un skaņas iztēlē iegūst pārdabisku noskaņu. Viļņu šļakstos pret krastu viņš dzird rēgainu airu iegrimšanu ūdenī; nakts noslēpumainajos trokšņos saklausa ganu balsis; vieglā vējpūsma liekas kā neredzamu spārnu vēdas. Pa jūru slīd spoku kuģi, pirms diviem gadu tūkstošiem mirušie ceļas augšā no kapiem, un nakts vējā no jauna ieskanas senaizmirsto laiku dziesmas.

Zvaigžņu gaismā Galilejai nav robežu, tikai debess plašums visap­kārt, un paveras skatuve lieliem notikumiem — uz tās var piedzimt reliģija, kas spēj izglābt pasauli, var parādīties tas diženais, kas no šīs vietas sludināja savus augstos likumus. Bet saules gaismā mēs brīnā­mies: vai tiešām to darbu dēļ, kas šeit darīti, un to vārdu dēļ, kas šai klintainē un smiltājā pirms astoņpadsmit gadsimtiem sacīti, šodien skan zvani vistālākajās jūras salās, un tuvu un tālu pār visiem lielās zemeslodes kontinentiem?

To var saprast vienīgi tajos brīžos, kad nakts noslēpj visu nesaska­nīgo un paver skatuvi tik dižai drāmai.

Vakar mijkrēšļa stundā mēs otrreiz izpeldējāmies Galilejas jūrā un šorīt ap saullēktu trešoreiz. Mums gan neizdevās pavizināties pa to laivā, bet trīs peldes to atsver, kā jums šķiet? Ūdenī redzējām daudz zivju, taču mēs, dodamies šajā svētceļojumā, nodrošinājāmies ar ceļvežiem «Dzīve teltis Svētajā zemē», «Svētā zeme un Bībele» un citu tamlīdzīgu literatūru, tikai nepadomājām par makšķerēšanas piederu­miem. Tibērijā zivis nedabūjām. Tiesa, redzējām gan divus trīs klaidoņus lāpām tiklus, bet ne reizes nemanījām, ka viņi ar tiem būtu mēģinājuši izvilkt kaut asaku.

Neaizgājām uz senajām pirtīm, kas atrodas divas jūdzes no Tibērijas. Nejutu ne mazākās vēlēšanās doties turp. Man pašam tas likās mazliet dīvaini, un es centos izprast šās ne ar ko neizskaidrojamās vienaldzības cēloni. Beigās apjēdzu — tas tādēļ, ka Plīnijs* tās pieminējis. Esmu atklājis sevī nepārvaramu antipātiju pret Plīniju un Sv. Pāvilu, jo tā vien šķiet, ka nekādi neizdosies atrast vietu, kas piederētu man vien. Vienmēr izrādās, ka Sv. Pāvils šai vietā jau bijis un ka Plīnijs to «pieminējis».