MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Te notika pēdējā sinedrija sēde, un trīs gadsimtus Tibērija bija Palestīnas ebreju galvaspilsēta. Šī ebrejiem ir viena no četrām svētajām pilsētām un viņiem nozīmē to pašu, ko musulmaņiem Meka un kristīgajiem Jeruzaleme. Šī ir daudzu slavenu un gudru ebreju rabīnu uzturēšanās vieta. Viņi šeit apbedīti un līdz ar viņiem šeit aprakti divdesmit pieci tūkstoši ticīgo, kas bija atnākuši no tālām malām, lai dzīvotu viņu tuvumā un pēc nāves gulētu vienā zemē ar viņiem. Trīs gadus šeit trešā gadsimta sākumā nodzīvoja lielais Rabi Ben Izraēls. Tagad viņš ir miris.

Slavenā Galilejas jūra nav ne tik liela kā Taho 1 ezers — tā ir apmēram divas trešdaļas šā ezera. Un, runājot par skaistumu, salīdzinā­jums ar Taho būtu tikpat kā meridiāna salīdzinājums ar varavīksni. Šā dīķa neskaidrais ūdens nekādi nespēj mēroties ar Taho ūdeņu kristāla dzidrumu; zemie, kailie, dzeltenie smilšu un klintāju pauguri nestāv ne tuvu grandiozajām smailēm, kas ieskauj Taho kā siena un kuru robainās, stāvās nogāzes apaugušas karaliskām priedēm, kas, jo augstāk, jo šķietami kļūst sīkākas, līdz pēdīgi kalnu virsotnēs tās liekas sarukušas tik mazas, ka mūžīgo sniegu tuvumā drīzāk izskatās pēc zāļu ceriem vai krūmiem. Ap Taho valda klusums un vientulība; un klusums un vientulība nogūluši arī pār šo Ģenecaretes ezeru. Taču tur vientulība apbur un iepriecina, šeit tā nospiež un atstumj.

' Es visus ezerus mēroju ar Taho, daļēji tādēļ, ka pazīstu to labāk nekā jebkuru citu, un daļēji tādēļ, ka man tas šķiet ļoti skaists un ir par to tik bezgala daudz brīnišķīgu atmiņu, ka gandrīz nav iespējams runāt par ezerfcm, nepieminot šo. (Autora piezīme.)

Agrās rīta stundās jūs ar rimtu interesi noskatāties ausmas un tumsas divkaujā virs Taho ūdeņiem; bet, kad ēnas aizslīd, pusdienlaika mirdzumā kārtu pēc kārtas atklājas slēptais krastu skaistums; kad rāmajā ūdens spogulī līdzīgi varavīksnei iegulst platas zilas, za|as un baltas svēdras gandrīz līdz ezera vidum, kad liegā vasaras pēcpusdienā atgu|aties laivā — tālu ezerā, kur ūdens virs dziļuma kļūst pavisam tumši zils, pīpējat miera pīpi un laiski pa cepures malas apakšu vērojat tālās klintis un sniega plankumus, kad laiva lēnām, tuvodamās krastam, ieslīd gaišajos ūdeņos un jūs, noliecies pār laivas malu, neatņēmies stundām noraugāties cauri kristāla dzelmei un pēc krāsas atšķirat oļus ezera dibenā, kad naktī kā brīnišķīga, lieliska glezna spodrajā ezera spogulī līdz pēdējam vissmalkākajam sīkumam atspulgo mēness un zvaigznes, kalnu kores priežu rotā, virsotnes baltās cepurēs, stāvas kraujas, lieliem nogabaliem tumšas klintis ar smailu, mēnesnīcā vizmojošu virsotņu mežu, tad agrā rīta rimtā interese kļūst aizvien dziļāka, aizvien dziļāka, līdz beidzot jūtat, ka esat pilnīgi un galīgi apburts!

Tā ir vientulība, jo, izņemot putnus un vāveres krastā un zivis ūdenī, visapkārt nav nevienas dzīvas dvēseles. Bet tā nav vientulība, kas nomāc. Pēc tādas jāatbrauc šurp uz Galileju. Ja šie neapdzīvotie tuksneši, drūmie, neauglīgie kalni, kas nekad, nekad, nekad nespēj no robainajiem pleciem nokratīt nežēlīgo saules spozmi un ietīties mīkstā, liegā dūmakā, ja Kapernaumas skumīgās drupas un trulais Tibērijas ciems, kas snauduļo zem savu sešu sēru palmu lapām, ja kailā krauja, no kuras evaņģēlija brīnumā pieminētās cūkas iegāzās jūrā, bez šaubām, nospriedušas, ka labāk ir norīt pāris velnu un noslīkt nekā turpināt dzīvi šādā apkārtnē, ja šīs saules piesvelmētās debesis, kurās nekad neredz mākoņus, šis nedzidrais ezers, ko neatdzīvina neviena bura un kas izskatās tik neizteiksmīgs un nepoētisks (ja neņem vērā tā slaveno vēsturi) kā jebkurš baseins jebkurā kristīgās pasaules lielpil­sētā, ja tas viss nespēj mani iemidzināt, tad, man šķiet, to nespēs neviena šūpuļdziesma.

Taču nedrīkstu aizrauties ar vielu apsūdzībai, nedodot vārdu arī aizstāvim. V. C. Graimzs liecina:

«Mēs nolīgām kuģi, lai celtos uz pretējo krastu. Jūra nebija platāka par sešām jūdzēm. Man nepietiek vārdu, lai aprakstītu ainavas skaistumu, un es nespēju saprast, kur bijušas acis tiem ceļotājiem, kas ezera ainavu nosaukuši par vienmu|u un neinteresantu. Pirmā īpatnība ir dziļā ieplaka, kurā tas guļ. Tā ir viscaur trīssimt līdz četrsimt pēdu dziļa, izņemot lejasgalu; kraujos krastus, kas biezi apauguši ar kuplu zaļumu, vietvietumis pāršķel aizas, no kurām izplūst straujas upes un strauti, kas laužas uz priekšu vai nu caur tumšiem bezdibeņiem ezera krastos, vai tek pa gaišām, saulainām ielejām. Pie Tibērijas krasti ir klinšaini un tajos izcirstas pret jūru pavērstas senas kapenes. Kapenēm senos laikos izraudzītas gleznainas vietas, gluži kā to darīja senie ēģiptieši, lai dusošie, kad tos aizsniegs Dieva balss, varētu mostoties tūliņ ieraudzīt brīnum skaistu ainu. Austrumu pusē mežonīgie, tuksnesīgie kalni ir lielisks pretstats tumši zilajam ezeram, un ziemeļu pusē uz jūru noraugās varenais, majestātiskais Hermons, kas savu balto sniega vainagu paceļ pret debesīm kā daždien lepns kalns, kas redzējis, kā izgaist simtiem paaudžu pēdas. Jūras ziemeļaustrumu krastā aug vientuļš koks, un tas ir vienīgais koks, kuru var saredzēt no jūras, ja nepieskaita dažas izklaidu palmas Tibērijas pilsētā, un savā vienpatībā tas piesaista lielāku uzmanību, nekā spētu piesaistīt vesels mežs. Visas ainavas kopskats ir tieši tāds, kādu mēs iedomājamies un ilgojamies redzēt Ģenecaretes ezera apkaimi — izcils skaistums, bet vienlaikus arī rāms klusums. Pat kalni ir klusi un rimti.»

Ģeniāls apraksts ar veiklu aprēķinu piekrāpt lasītāju. Bet, ja tām noloba izkrāsojumu, noņem lentes un puķes, atklājas un paliek vienīgi skelets.

Tā nolobīts, atliek sešas jūdzes plats bezkrāsains ezers ar kraujiem zaļiem krastiem bez neviena krūmiņa; vienā ezera galā kailas, neizska­tīgas klintis ar (gandrīz nesaredzamiem) iedobumiem, kas nekādi neietekmē ainavu; austrumos «mežonīgi, tuksnesīgi kalni» (viņam būtu vajadzējis rakstīt — zemi, tuksnesīgi pauguri); ziemeļos Hermona kalns ar sniegotu virsotni; ainavas galvenā īpatnība —«rāms klusums»; raksturīgākā iezīme — viens koks.

Ja palūkojas uz ainavu paša acīm, jāteic — nekāds talants nespēj šo ainavu padarīt skaistu, i

Es pieprasu tiesības izdarīt labojumus nepatiesās liecībās un augstāk citētajā tekstā vispirms gribu izlabot ūdens krāsas apzīmējumu. Ģene­caretes ūdeņi ir gaiši zili, pat ja uz tiem skatās no putna lidojuma un piecu jūdžu attāluma. Tuvumā (liecinieks vizinājās kuģī pa ezeru) nebūtu godīgi tos vispār dēvēt par ziliem un nekādā ziņā par «tumši» ziliem. Gribu arī piebilst, nevis kā labojumu, bet kā faktu no personiskās pieredzes, ka Hermona kalns nerada nekādu īpaši gleznie- cisku efektu un augstumā nepārsniedz savus tuvākos kaimiņus. Tas ir viss. Es neko neiebilstu pret to, ka liecinieks kalnu pārcēlis par četrdesmit piecām jūdzēm, lai atdzīvinātu attēlojamo ainavu, jo tas ir atļauts paņēmiens, turklāt ainavai gaužām nepieciešams.

C. V. I. («Dzīve Svētajā zemē» autora) liecība skan šādi: «Skaists ezers plešas starp Galilejas kalniem, pašā tās zemes vidū, kura reiz piederēja Zebuloiiam, Naftālam, Ašeram un Danam. Debess zilums atspīd ezera dzelmē, un tā ūdens ir tīkams un vēss. Uz rietumiem aizstiepjas plaši, auglīgi līdzenumi; ziemeļos klinšaini krasti kāpj soli pa solim augšup, līdz tālumā sasniedz Hermona sniegotās virsotnes; austrumos caur dūmakas šķidrautu var saredzēt Pireja plakankalni, kas tālāk pāriet drūmos kalnos, kuri pa daudziem ceļiem vedina domas uz svēto pilsētu Jeruzalemi. Puķes zied šajā paradīzē zemes virsū, ko senlaikos skaistu darīja kuplu koku zaļums; putni priecē ausis ar savām dziesmām; balodis maigi dūdo, debesīs vītero cīrulis, bet svinīgais, staltais stārķis iedvesmo pārdomām, mudina uz klusu apceri. Dzīve šeit kādreiz bija idilliska, burvīga; tajos laikos šeit nebija ne bagāto, ne nabago, ne augsto, ne zemo. Valdīja saticība, vienkāršība un skaistums; tagad te skatāma tikai pamestības un posta aina.»