MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Jāzeps kļuva bagāts, godāts, varens «pār visu Ēģiptes zemi», kā teikts Bībelē. Jāzeps bija īstais valdnieks, monarhijas spēks un smadzenes, kaut arī tituls palika faraonam. Jāzeps ir viens no Vecās derības patiesi dižajiem cilvēkiem. Un arī viscēlākais un vīrišķīgākais, izņemot Ēsavu. Kālab nepateikt labu vārdu par šo karalisko beduīnu? Viņam var pārmest vienu vienīgu grēku — neveiksmi dzīvē. Kādēļ visiem bez mēra jāslavē Jāzepa dāsnā augstsirdība pret cietsirdīgajiem brāļiem, tikai negribīgi pametot apgrauztu cildinājuma kaulu Ēsavam, kurš vēl daudz augstsirdīgāk izturējās pret brāli, kas viņam bija nodarījis tik daudz ļauna? Jēkabs izmantoja Ēsava izmisīgo izsalkumu, lai nolaupītu brālim pirmdzimtā tiesības līdz ar godu un cieņu, kas pie tām pieder; ar nodevību un meliem tas nozaga brālim arī tēva svētību; padarīja viņu par izraidīto un klaiņotāju. Taču, kad pēc divdesmit gadiem Jēkabs sastapa Ēsavu, nokrita tam pie kājām un, bailēs drebēdams, lūdza, lai brālis viņu nesoda pēc nopelniem, ko tad darīja dižais mežonis? Viņš «tecēja tam pretī un to apkampa»! Un, kad Jēkabs, nespēdams saprast tādu cēlsirdību un vēl arvien šaubīdamies un baiļodamies, piesola par kukuli savu ganāmpulku, «lai es žēlastību atrastu tavās acīs, mans kungs», ko tad sacīja lepnais, augstsirdīgais tuksneša dēls?

«Man pašam diezgan, brāli; paturi, kas tev ir.»

Ēsavs redzēja, ka brālis ir bagāts, savu sievu un bērnu mīlēts, atnācis ar lielu svītu — ar kalpiem, ganāmpulkiem un kamieļiem, bet pats viņš joprojām bija tekulis un bēgulis, par kādu brālis viņu bija padarījis. Pēc trīspadsmit romantisku piedzīvojumu gadiem pie Jāzepa aizgāja brāļi, kas viņam bija nodarījuši pāri, svešinieki svešā zemē, izsalkuši un pazemīgi, lūgt kādu mazumiņu maizes; aizvesti uz vald­nieka pili, ar vainas smagumu apkrauti, tie pilskungā atpazina savu brāli; viņi — bailēs trīsoši ubagi, viņš — kungs pār varenu impēriju! Kurš Jāzeps visā pasaulē gan nebūtu izmantojis šādu iespēju, lai parādītu «plašu žestu»? Kurš no viņiem stādāms augstāk — nicinātais

Ēsavs, kas piedeva savam visu godātajam, turīgajam brālim, vai Jāzeps, kas, ķēniņa tronī stāvēdams, piedeva drebošajiem skrandaiņiem, kuru ļaundarība bija viņu šai tronī uzcēlusi?

Pirms apmeklējām Jāzepa bedri, uzjājām kādā kalnā un tur dažu jūdžu attālumā no mums bez neviena koka vai krūma, kas traucētu skatu, pavērās aina, par kuras redzējumu miljoniem ticīgo visās tālajās zemēs atdotu pusi savas mantības — svētā Galilejas jūra!

Tādēļ mēs pie bedres ilgi nekavējāmies. Atpūtinājām zirgus, atpūtā- mies paši, dažas minūtes izbaudīdami veco graustu tīkamo pavēni. Mums bija izbeidzies ūdens krājums, bet divi vai trīs drūmie arābi, kas, savas garās šautenes no rokām neizlaizdami, slaistījās ap bedri, apgalvoja, ka ne šeit, ne citur tuvākajā apkaimē ūdens neesot. Viņi gluži labi zināja, ka bedrē ir nedaudz iesāļa ūdens, taču pārāk lielā godā turēja sava tālā senča ieslodzījuma vietu, lai ļautu kristiešu suņiem no tās dzert. Mūsu Fergusons tomēr sasēja citu pie cita mutautus un dažas skrandas, līdz iznāca pietiekami gara virve, lai nolaistu bedrē krūzi, mēs padzērāmies un jājām tālāk; jau pēc īsa brīža nokāpām krastā, ko Pestītāja kājas padarījušas svētu.

Pusdienlaikā izpeldējāmies Galilejas jūrā — šajā ceplī tā bija īsta svētlaime — un pēc tam zem vientuļa vīģes koka ieturējām azaidu pie avota, ko šejienieši dēvē par Ain et Tinu, pāris simt jardu no Kapernaumas drupām. Katra urdziņa, kas šai pasaules riialā izplūst no klintīm vai smilts, te iemanto «avota» titulu, un cilvēki, kas dzīvo pie Hudzonas, Lielajiem ezeriem un Misisipi, nezina, kur dēties aiz sajūsmas, un līdz pēdējam notērē savas spējas tos apdziedāt un cildināt. Ja visu poēziju un pārējās blēņas, kas veltītas šāspuses avotiem un mīlīgajiem dabasskatiem, savāktu vienkopus vienā grāmatā, iznāktu brīnišķīgs sējums iekuram.

Azaida laikā mūsu grupas svētceļnieki, kas bija kā spārnos aiz laimes kopš tā brīža, kad spērām pirmo soli uz Svētās zemes, un nezināja vairs nekā cita kā vienīgi purpināt nesakarīgus slavinājumus, nespēja norit gandrīz ne kumosa aiz kaislas vēlēšanās «sēsties kuģī» un personiski vizināties pa ūdeņiem, kas šūpojuši apustuļu laivas. Viņu kaisme un satraukums pieauga ar katru mirkli, un es beidzot sāku it nopietni bažīties, ka viņi varētu zaudēt pēdējās saprāta paliekas un nopirkt šai ekskursijai veselu kuģu flotili, neapmierinoties ar vienas laivas noīrēšanu vienas stundas izbraucienam, kā darītu ikviens normāls cilvēks. Nodrebēju, iedomādamies, kā šis pasākums iztukšos mūsu kabatas. Vērodams, ar kādu neprāta aizrautību pusmūža vīri spēj mesties vilinošā dēkā, ko pārdzīvo pirmoreiz mūžā, es nevarēju nedomāt par sekām. Un tomēr sapratu, ka man nav tiesību justies pārsteigtam. Kopš bērnu dienām šiem cilvēkiem bija ieaudzināta godbijība, gandrīz vai pielūgsme pret visām šīm svētajām vietām, ko viņi laimīgām acīm tagad skatīja. Ilgus gadus šīs ainas bija tēlojušās viņu domās dienā un skaistinājušas viņu sapņus naktī. Stāvēt šajā vietā, skatīt to īstenībā, kā skatīja pašreiz, vizināties pa svētajiem ūdeņiem un skūpstīt šo svēto zemi, kas visapkārt: tāds bija viņu sensenais lolotais sapnis, kamēr nežēlīgais laika ritums sejās ievilka grumbas un matos sabēra sarmu. Lai redzētu šīs ainavas un kuģotu pa šo jūru, viņi pameta mājas un tuviniekus, izceļojās tūkstošu tūkstošiem jūdžu, nebīstoties nekādu grūtību. Vai jābrīnās, ka ikdienas saprāta nespodrā gaisma nobāl, kad pilnā starojumā žilbinoši iemirdzējies sapņa piepildī­jums? Lai viņi izšķiež kaut miljonus, es nospriedu, kas gan tādā reizē kā šī domās par naudu?

Šādā noskaņojumā es, cik ātri spēdams, sekoju nepacietīgajiem svētceļotājiem pa pēdām, nostājos ezera krastā un, cepuri vicinādams un kliegdams, visiem spēkiem palīdzēju viņiem sasaukt «kuģi», kas traucās garām. Izdevās. Jūras arāji stūrēja šurp un piestāja krastā. Laime staroja visu sejās.

— Cik? Pajautājiet viņiem, Ferguson, cik? Cik maksās brauciens mums visiem astoņiem un jums.. . līdz Betsaīdai un tālāk — līdz Jordānas grīvai — un līdz tai vietai, kur cūkas metās ūdenī*— ātrāk! Un mēs gribam apbraukāt visu krastmalu — visgarām — visgarām! Visu dienu!— Es labprāt braukātu pa šiem ūdeņiem vai veselu gadu!— Un pasakiet, ka gribam piestāt Magdalā un braukt tālāk līdz Tibērijai! Pajautājiet — cik maksā — vienalga, cik — vienalga! Sakiet, ka mums vienalga, cik viņi prasīs!—(Es zinu, kas tagad notiks, noteicu savā nodabā.)

Fergusons (tulko):— Viņš saka — divus napoleonus — astoņus do­lārus.

Vienā vai divos ģīmjos apdzisā mirdzums. Pauze.

— Par dārgu! Mēs dodam vienu!

Nemūžam es neuzzināšu, kā tas gadījās — vēl tagad man tirpas skrien pār muguru, iedomājoties, cik viegli šajā zemes malā notiek brīnumi, bet vienā zibenīgā mirklī, vismaz man tā likās, kuģelis jau atradās divdesmit soļu no krasta un drāza prom kā pārbiedēts! Bet astoņi nelaimīgie stāvēja krastā, un — ak vai! Iedomājieties vien! Tāds — tāds trieciens pēc pārvarīgās sajūsmas! Tāds kauns, tāds kauns pēc tik nejēdzīgas plātības! Iznācis gandrīz kā kautiņā: «Hei! Laidiet! Kā es viņam maukšu!» un tūliņ pēc tam atskurbusi balss: «Jūs divi saturiet viņu, gan mani noturēs viens!»