MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Agrāk, kad lasīju, kā Viljams C. Graimzs allaž par mata platumu izglābies no beduīniem, man asinis stinga dzīslās, taču tagad laikam gan varētu to lasīt bez baiļu trīsām. Cik atceros, viņš nekur nepiemin, ka beduīni būtu viņam uzbrukuši vai vispār izturējušies pret viņu nelaipni, tomēr katrā otrajā nodaļā viņš pamana tos tuvojamies, un viņam piemīt spēja rakstīt par draudošajām briesmām tā, ka lasītājs vai pamirst; un viņš jautā pats sev, kā justos viņa tuvinieki, ja redzētu savu nabaga ceļā novārgušo zēnu — piekusušām kājām un pārguruma apmiglotu skatienu pakļautu tādām briesmām; un pēdējoreiz viņš atceras tēva mājas un mīļo, veco baznīciņu, un gotiņu, un visu pārējo; un tad beidzot izslējās seglos visā augumā, satver savu uzticamo biedru revolveri un, iespiedis piešus «Muhamedam» sānos, apņēmies pārdot dzīvību par iespējami augstāku cenu, kā viesulis drāžas pretī zvērīga­jiem ienaidniekiem. Jāteic, beduīni šādos brīžos nekad viņam nav nekā ļauna nodarījuši, un vispār tiem nekad pat prātā nebija ienācis viņam kaut ko nodarīt, tie gluži vienkārši nesaprata, kāds nelabais šo dīda uz tādām bezjēdzībām; un tomēr es nekad nespēju atbrīvoties no domas, ka vienīgi šā vīra pārgalvīgā drosme novērsusi kaut kādas nezināmas briesmas, un tā, salasījies par V. C. Graimza beduīniem, nekad neva­rēju vakarā mierīgi aizmigt. Taču tagad man liekas, ka beduīni ir tīrais māns. Tagad esmu to briesmoni redzējis, un tas mani vairs nebiedē.

Nekad es vairs nebaidīšos, ja redzēšu, ka viņam pietiek drosmes ne tikai turēties pie sava ieroča, bet pat laist to darbībā.

Apmēram pusotra tūkstoša gadu pirms Kristus dzimšanas šī mūsu nometnes vieta pie «Meromas ūdeņiem» bija viena no Jozuas asinsslak- tiņu arēnām. Jabīņs, Azoras ķēniņš (viņpus Danas) sasauca kopā visus apkārtējos šeihus un to karapulkus, lai stātos pretim izraēliešu briesmīgajam karavadonim, kas tuvojās.

«Visi šie ķēniņi sapulcējās un nāca, un kopā apmetās lēģerī pie Meromas ūdeņiem karot pret Izraēli.

Šie izgāja un visi karapulki līdz ar tiem, un daudz ļaužu, tik daudz kā smiltis jūrmalā, un varen daudz zirgu un ratu.»

Bet Jozua metās uzbrukumā un apkāva visus līdz pēdējam vīram. Tāda bija viņa parastā kaujas taktika. Viņš nekad neatstāja avīzēm iespēju spriedelēt, kurš tad galu galā kaujā uzvarējis. Šo ieleju, kas tagad tik klusa un rimta, viņš pārvērta par smirdošu asinspirti.

Kaut kur šai pašā apkaimē, tikai nezinu tieši, kur, izraēlieši simt gadu vēlāk izcīnīja vēl vienu asiņainu kauju. Praviete Debora samācīja Baraku pulcēt desmit tūkstoš vīru un iet karā pret kādu citu ķēniņu Jabīnu, kurš bija kaut ko nodarījis. Baraks nokāpa no Tābora kalna, kas atrodas divdesmit piecas jūdzes no šejienes, un uzbruka Jabīna karaspēkam, ko komandēja Sisera. Baraks kaujā uzvarēja, un, kamēr viņš nostiprināja uzvaru, rīkodamies pēc parastās metodes, tas ir, iznīcinādams sakauto karaspēku līdz pēdējam vīram, Sisera kājām aizbēga, un, kad viņš pārguris un izslāpis gandrīz vai ļima pie zemes, Jaele, kāda sieviete, kuru viņš, liekas, pazina, uzaicināja viņu savā teltī atpūsties. Viņš teica, ka esot ļoti izslāpis, un palūdza laipnajai glābējai krūzīti ūdens. Tā viņam atnesa pienu, viņš pateikdamies nodzērās un aizmiga, lai tīkamos sapņos aizmirstu zaudēto kauju un pazemoto lepnumu. Taču, tikko viņš bija aizmidzis, Jaele klusītēm atgriezās ar āmuru rokā un iedzina nejauku telts naglu viņam deniņos. «Bet viņš bija aizmidzis un noguris, un tā viņš nomira.» Tā skan Bībeles aizkustinošais stāsts. «Deboras un Baraka slavas dziesma» jūsmīgiem vārdiem cildina J.aeli par padarīto darbu:

«Svētīta pār visām sievām lai ir Jaele, Ebera, tā Ķenieša sieva, svētīta pār sievām teltis.

Ūdeni tas prasīja, tā deva pienu; dārgā traukā tā atnesa kreimu.

Savu roku tā izstiepa pēc naglas, un savu labo roku pēc strādnieka vesera, un sita Siseram, sašķēla viņa galvu, satrieca un izurba viņa deniņus.

Apakš viņas kājām tas locījās, krita zemē, gulēja; apakš viņas kājām tas locījās, krita; tur, kur locījās, tas gāzās un bija pagalam.»

Tagad tamlīdzīgi aizraujoši notikumi šajā ielejā vairs neatgadās. Lai skatāmies uz kuru pusi skatīdamies, visā klajumā trīsdesmit jūdžu apkārtnē nav neviena vienīga ciema. Divi trīs beduīnu telšu pudurīši, bet neviena pastāvīga mājokļa. Šeit var nojāt desmit jūdžu, nesastopot desmit cilvēku.

Kādā pravietojumā par šo novadu teikts:

«Un es jūs izkaisīšu starp pagāniem un izvilkšu zobiņu jums pakaļ, un

jūsu zeme paliks postā, un jūsu pilsētas tiks izpostītas.»

Stāvot šeit pie pamestās Ain-Mellahas, neviens nevar sacīt, ka pravietojums nebūtu piepildījies.

Vienā no pirmāk citētajiem Bībeles pantiem minēti «visi tie ķēniņi». Šie vārdi tūdaļ piesaistīja manu uzmanību, jo šeit tie pašos pamatos atšķiras no tās izpratnes, kāda man par tiem bija senāk, mājās dzīvojot. Man jau tagad ir skaidrs: ja vēlos šajā ceļojumā kaut ko iegūt un pareizi izprast visu, kas šai sakarā šķiet interesants, ir centīgi un pamatīgi jāmaina ļoti daudzi bijušie priekšstati par Palestīnu. Jāķeras pie samazināšanas. Līdzīgi vīnogu ķekaram, ko vietraugu izlūki nesa mājup no Apsolītās zemes, es visu, kas saistījās ar Svēto zemi, skatīju pārāk lielā mērogā. Daži mani priekšstati bija visai negudri. Vārds «Palestīna» manā iztēlē neskaidri saistījās ar tikpat lielu zemi kā Savienotās Valstis. Nezinu, kādēļ, bet tā nu tas bija. Man šķiet, es gluži vienkārši nespēju iedomāties, ka tik mazai zemītei var būt tik liela vēsture. Man šķiet, es vēl tagad jutos nedaudz pārsteigts, ieraudzīdams, ka lielais Turcijas sultāns ir parasta auguma cilvēks. Tagad man nopietni jācenšas priekšstatus par Palestīnu iekļaut saprāta ietvaros. Bērnībā mums lāgiem rodas iespaidi, pret kuriem jācīnās visu mūžu. «Visi šie ķēniņi.» Kad es par to lasīju svētdienskolā, man tie asociējās ar dažādu valstu, tādu kā Anglija, Francija, Spānija, Vācija, Krievija utt., karaļiem, ar valdniekiem krāšņos, dārgakmeņiem mirdzošos tērpos, svinīgu gaitu, zelta scepteriem rokā, starojošu kroni galvā. Bet šeit Ain-Mellahā pēc jājiena cauri Sīrijai un pēc tam, kad biju nopietni novērojis un izvērtējis šīs zemes raksturu un tikumus, teicienam «visi šie ķēniņi» zūd dižums. Tagad zinu, ka ir tikai saujiņa sīku valdnie- ciņu — pusapģērbtu, puspaēdušu mežoņu, gaužām līdzīgu mūsu indiā­ņiem, kuri dzīvoja tik tuvu blakus, ka varēja cits citu saredzēt, un kuru «karaļvalstis» skaitījās lielas, ja to teritorija aizņēma piecas kvadrāt­jūdzes, kur dzīvoja divi tūkstoši dvēseļu. Slavenajā kaujā Jozuas iznīcinātās trīsdesmit «ķēniņu» valstis neaizņēma vairāk vietas kā četri mūsu vidēja lieluma apriņķi. Nabaga vecais šeihs, kuru redzējām Cezarejā, kopā ar savu simt skrandaiņu svītu tajos senajos laikos arī būtu dēvēts par «ķēniņu». Pulkstenis rāda septīto rīta stundu, un, tā kā atrodamies uz laukiem, zālei vajadzētu mirguļot rasā, puķēm pārpludi­nāt gaisu ar burvīgu smaržu, putniem kokos vīterot. Bet šeit diemžēl nav ne rasas, ne puķu, ne putnu, ne koku. Visapkārt klajums, ezers ar koku neapēnotiem krastiem un aizmugurē daži kaili kalni. Teltis tiek nojauktas, arābi savā starpā ierastā kārtā plēšas kā suņi ar kaķiem, nometnes vieta piekaisīta ar saiņiem un paunām, mūļi tiek ļoti rosīgi apkrauti ar nastām, zirgi ir apsegloti, saulsargi gatavībā, pēc desmit minūtēm sēdīsimies zirgos, un garā karavāna atkal sāks kustēt. Baltā pilsēta Mellaha, uz mirkli augšāmcēlusies no miroņiem, atkal pazudis bez pēdām.