MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Mums likās, ka pat zemestrīce nespētu sadrebināt šīs varenās mūra sienas, un nesapratām, kādi spēki pārvērtuši Banias pili par drupām; taču pēc brīža postītāju tomēr atklājām, un mūsu izbrīns kļuva desmitkārt lielāks. Lielo mūru plaisās bija iebirušas sēkliņas; sēklas sadīga; sīkie, mazie dēsti nostiprinājās; tie auga augumā un ar netveramu, bet neatlaidīgu spiedienu sadrupināja lielos akmeņus un tagad neglābjami izposta milzu celtni, kas bija spītējusi zemestrīcēm! No senajiem mūriem visur aug ārā līki, greizi koki un ar lapu lekno zaļumu piešķir skaistumu un pavēni pelēkajiem cietokšņa mūriem.

No senatnīgajiem torņiem lūkojāmies lejup uz plašu, zaļu līdze­numu, kurā mirguļoja ezeriņi un strauti — svētās Jordānas upes barotāji. Šāds skats pēc tik daudziem redzētiem tuksnešiem patiesi veldzēja acis.

Pret vakaru klumburojām lejup no kalna cauri Bībelē minētajām Basanas ozolu birzīm (jo šajā brīdī pārgājām robežu un spērām kāju uz ilgotās Svētās zemes), pašā kalna piekājē iegājām mazajā, pretīgajā Banias ciematā un uzslējām teltis lielā olīvu birzi burzguļojošas upītes krastā, kur auga kupli vīģu un granātābolu koki un oleandri. Ja tuvumā neatrastos ciems, tad šeit būtu īsta paradīze.

Pirmā vēlēšanās, kas rodas ceļiniekam, pārdegušām un apputējušam apmetoties nometnē, ir meklēt vietu, kur nopeldēties. Mēs pagājāmies pa straumi augšup, kur tā apmēram trīssimt soļu no teltīm laužas ārā no klintaines, un izpeldējāmies; pelde bija tik ledaina, ka es, ja vien nezinātu, ka tas ir galvenais ūdens svētajai upei, gaidītu no tā ko ļaunu. Arī nopeldējies pusdienlaikā Amanas —«Damaskas upes»— dzestrajos ūdeņos saķēru holeru, tā vismaz man sacīja Dr. B. Starp citu, no peldēm vienmēr mēdz piemesties holera.

Mūsu nelabojamie svētceļnieki atkal sastūķējuši pilnas kabatas ar drupās savāktām relikvijām. Kaut jel reiz varētu šo vandālismu izbeigt! Viņi atlauza drumslas no Noāsa kapa; no brīnišķīgajām skulptūrām Bālbekas tempļos; no Jūdas un Ananijas mājām Damaskā, no varenā

Zvērkāvja Nimroda kapa Džonsboro; no apdrupušajām plātnēm ar grieķu un romiešu uzrakstiem Banias pils mūros; un tagad viņi šeit kapā un skrubina vecas arkas, ko Jēzus, cilvēka miesās būdams, skatījis savām acīm. Lai dievs sargā Svēto kapu, kad šī mežoņu cilts iebruks Jeruzalemē!

Šejienes drupas nav diez cik interesantas. Saglabājušās lielas, četrstūrainas ēkas sienas senajā citadelē; daudzas varenas arkas tā ieraktas drumslās un nogruvumos, ka tik tikko rēgojas virspus zemes; pa cauruli ar biezām sienām vēl šobaltdien plūst dzidrais avots, no kura sākas Jordāna. Kalna sānā saglabājušies pamati greznam mar­mora templim, ko uzcēla Hērods Lielais; tur vēl saglabājušies daži laukumiņi skaistas mozaīkas grīdas; dīvainais, senlaicīgais akmens tilts šeit varbūt bija jau pirms Hēroda; visur — gan uz celiņiem, gan mežā — kā tīši izkaisīti guļ korintiešu kapiteļi, salūzušas porfīra kolonnas un nelieli skulptūru fragmentiņi; bet kraujā bezdibeņa malā, kur avots irdz ārā no klints, vēl redzami gandrīz pilnīgi izdzisuši uzraksti grieķu valodā virs klinšu iedobēm, kur senos laikos pirmāk grieķi, bet pēc tam romieši pielūdza mežadievu Pānu. Tagad šīs drupas aizaugušas ar kokiem un krūmiem; uz seno laiku celtņu sadrupušajiem pamatiem ieperinājusies saujiņa netīru arābu, visai apkārtnei ir miegains, truls, zemniecisks izskats, gandrīz nav iespējams ticēt, ka te reiz, kaut vai pirms diviem gadu tūkstošiem, stāvējusi rosīga, darbīga pilsēta ar lielām celtnēm. Un tomēr tieši šeit norisinājies notikums, kura rezultāts pasaules vēsturē ierakstījis ne tikai lappuses, bet neskaitāmus sējumus. Jo šajā vietā stāvēja Kristus, kad viņš teica Pēterim:

«Tu esi Pēteris * , un uz šo akmini es savu draudzi gribu uztaisīt, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt…

Un es tev došu debesu valstības atslēgas; un, ko tu virs zemes siesi, tam būs arī būt sietam debesīs; un, ko tu virs zemes atraisīsi, tam būs arī būt atraisītam debesis.»

Uz šiem nedaudzajiem teikumiem tika uzbūvēta Romas baznīcas varenā ēka; tajos ietverta pāvestu neaprobežotā vara pār visām laicīgām norisēm un viņu dieva tiesībām līdzīgās tiesības nolādēt vai atbrīvot no grēkiem jebkuru dvēseli. Lai noturētu «vienīgās patiesās baznīcas» stāvokli, kas tai, kā Romā apgalvo, ar šiem vārdiem piešķirts, tā ir cīnījusies un pūlējusies jau tik daudzus gadsimtus un neaprims cīnīties nekad. Vienīgi nule citētie ievērojamie vārdi panākuši, ka šīs drupas vēl šobaltdien piesaista cilvēku interesi.

Ir patiesi savāda sajūta stāvēt uz zemes, kur reiz tiešām stāvējis Pestītājs. Šeit viss liekas dīvaini reāls, it kā sataustāms un nekādi nesaistās ar miglaino, noslēpumaino, nemateriālo priekšstatu par dievību. Es neparko nespēju saprast, ka sēžu šeit, kur stāvējis dievs, un noraugos uz avotu un kalniem, uz kuriem noraudzījies šis dievs, ka ap mani ir melnīgsnēji vīri un sievas, kuru senči redzējuši viņu un pat ar viņu sarunājušies, tikušies vaigu vaigā un pat izturējušies pavirši, kā būtu izturējušies pret jebkuru svešinieku. Nespēju to saprast; manā uztverē dievi vienmēr bijuši noslēpušies mākoņos kaut kur ļoti tālu.

Šorīt brokasta laikā ārpus mūsu nometnes burvju loka atkal, kā parasts, bija sasēduši nabaga skrandaiņi un pacietīgi gaidīja drupačas, kas atkritīs, ja kāds iežēlosies par viņu postu. Tur bija jauni un veci, brūnādaini un dzeltenādaini. Daži vīrieši bija gara auguma, spēcīgi (gandrīz nekur citur pasaulē nav sastopami tik lieliska izskata vīrieši kā šeit Austrumos), bet visas sievietes un bērni izskatījās novārguši, badā pamiruši. Šie ļaudis man šķita līdzīgi indiāņiem. Drēbju viņiem nebija gandrīz nekādu, un tās pašas, kas mugurā, dīvainas un ērmoti valkājamas. Katru nieku vai sīkāko rotaslietiņu viņi mēdz valkāt tā, ka tas tūliņ duras acīs. Viņi sēdēja klusēdami un nenogurstošā pacietībā vēroja katru mūsu kustību — vēroja nekautri, neatlaidīgi, kā to prot vienīgi indiāņi un kas jebkuru balto cilvēku padara tik nervozu, tik apjukušu un mežonīgu, ka viņš ir gatavs iznīcināt visu cilti līdz pēdējai dvēselei.

Šiem cilvēkiem, kas sēž mums apkārt, piemīt vēl dažas īpatnības, ko esmu novērojis arī pie dižciltīgajiem sarkanādaiņiem: viņi ir kukaiņu apsēsti un apskretuši ar netīrumiem kā ar garozu.

Mazie bērni ir nožēlojamā stāvoklī: visiem pūžņo acis un vērojamas vēl dažādas citas kaites. Stāsta, ka visos Austrumos tikai retam bērnam esot skaidras acis un ka ik gadu tūkstošiem kļūstot akli ar vienu vai abām acīm. Tas droši vien ir taisnība, jo ik dienu mēs šeit sastopam aklus cilvēkus un es neatceros redzējis bērnu, kuram nepūžņotu acis. Un vai jums liekas, ka amerikāņu māte spētu nosēdēt veselu stundu ar bērnu klēpī un nelikties ne zinis, ka mušas bariem sametušās bērnam ap acīm? Šeit es to redzu ik dienu. Man no tāda skata uzmetas zosāda. Vakar sastapām sievieti, kas jāja uz ēzelīša un turēja rokās bērniņu; nudien, pa gabalu skatīdamies, nodomāju, ka mazajam uz acīm tumšas saulesbrilles, un nobrīnījos, kā māte var atļauties tādu greznību. Bet, kad piejājām tuvāk, redzēju-, ka šķietamās saulesbrilles īstenībā bija mušu biežņa ap bērna acīm, netrūka pat briļļu lociņa pāri degunam. Mušām bija labi, bērns nebrēca, tādēļ mātei nenāca ne prātā iejaukties.

Tiklīdz arābi uzzināja, ka mūsu vidū ir ārsts, viņi straumēm vien sāka plūst uz nometni. Dakteris B. aiz tīrās līdzjūtības bija paņēmis no kādas tuvumā sēdošas sievietes bērniņu un apmazgājis tam slimās acis. Sieviete aizgāja un sacēla kājās visu nāciju, un tad tikai vajadzēja redzēt, kā visi gāzās pie mums! Tizlie, klibie, aklie, spitālīgie — visas kaites, kas rodas no slinkuma, netīrības un posta, bija pārstāvētas šajā kongresā, kuram nevajadzēja ne desmit minūšu, lai sapulcētos, un vēl joprojām nāca klāt jauni cietēji! Katra sieva, kam bija slims bērns.