MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Kaut ari tik veca kā pati vēsture, tu esi spirgta kā pavasara elpa, ziedoša kā tavu rožu pumpurs un smaržīga kā tavu oranžkoku zieds, ak, Damaska, tu Autrumu pērlei

Savas dienas Damaska sāka skaitīt jau pirms Ābrahama un ir vecākā pilsēta pasaulē. To nodibinājis Noāsa mazdēls Uza. «Damaskas agrīnā vēsture tīta neminamas senatnes miglā.» Ja nerunājam par Vecās derības pirmajās vienpadsmit nodaļās aprakstītajiem notiku­miem, pasaulē nav norisinājies nekas tāds, kas nebūtu zināms vēsturnie­kiem un kam Damaska nebūtu kļuvusi par liecinieci. Lai cik tālu aizrokamies neskaidrajā pagātnē, vienmēr tur atradīsim Damasku. Jau vairāk nekā četrus gadu tūkstošus visu gadsimtu vēstures dokumentos Damaska pieminēta un tai dziedātas slavasdziesmas. Damaskai gadi ir tikai mirkļi un gadu desmiti — tikai garām skrejoši sīki laika sprīži. Šī pilsēta nemēro laiku ar dienām, mēnešiem vai gadiem, bet ar tām impērijām, ko tā redzējusi uzplaukstam, ziedam un sabrūkam drupās. Tā ir nemirstības simbols. Damaska pieredzējusi Bālbekas, Tēbu un Efesas dibināšanu; redzējusi šos ciemus izaugam par varenām pilsētām un ar savu lieliskumu pārsteidzam pasauli un piedzīvojusi ari to bojāeju, sagrūšanu un pāriešanu pūču un sikspārņu pārziņā. Tā redzēja Izraēļa impēriju paceļamies augstumos un redzēja to aizejam postā. Tā redzēja Grieķiju veselu gadu tūkstoti plaukstam un zeļam un pēc tam nomirstam. Damaskai jau tuvojās vecumdienas, kad tā vēroja Romas veidošanos; redzēja Romu izplešamies varā pār visu pasauli un pieredzēja tās galu. Tie pāris gadsimti, kad varenībā un spozmē pacēlās Dženovā un Venēcija, sirmajai Damaskai šķita tik īss uzliesmo­jums, ko nemaz nav vērts atcerēties. Damaska pieredzējusi visu, kas jel kad zemes virsū noticis, un tomēr vēl ir dzīva. Tās skatiens vērojis tūkstošiem impēriju paliekas, un redzēs vēl daudzu impēriju kapus, līdz pašai pienāks pēdējā stundiņa. Lai gan citai pilsētai dots šis nosaukums, tomēr īstā Mūžīgā pilsēta ir vecā Damaska.*

Pilsētas vārtus sasniedzām ap saulrietu. Mēdz teikt, ka par bakšišu varot vakarā pēc vārtu slēgšanas iekļūt jebkurā Sīrijas pilsētā, izņemot Damasku. Damaskai, nodzīvojušai četrus tūkstošus gadu, visas pasaules godātai, piemīt daudzi vecmodīgi paradumi. Ielās nav apgaismes ķermeņu, un likums prasa, lai ikviens, kas naktī iziet laukā, ņem līdzi iedegtu lākturi, gluži kā tajās senajās dienās, kad Tūkstots un vienas nakts varoņi un varones staigāja pa Damaskas ielām vai ar burvju paklājiem aizlidoja uz Bagdādes pusi.

Tikko bijām iejājuši pilsētā, strauji satumsa, un mēs ilgi jājām pa neiedomājami līkām ieliņām, kas bija astoņas līdz desmit pēdu platas un ko no visām pusēm ieslēdza dārzu augstie māla žogi. Pēdīgi nokļuvām tādā vietā, kur brīžiem šur tur uzzibēja pa lukturim, un sapratām, ka atrodamies pašā šīs vecās pilsētas centrā. Šaurā ielā, kas bija biezin bieza ar nastu nesējiem mūļiem un pinkainiem arābiem, nokāpām no zirgiem un pa tādu kā mūra spraugu iegājām viesnīcā. Nokļuvām plašā ar plātnēm bruģētā pagalmā, kam pašā vidū bija citronkoki, puķes un ūdenskrātuve, kurā ūdens ieplūda pa daudzām caurulēm. Šķērsojuši pagalmu, iegājām istabās; katra no tām bija sagatavota četriem cilvēkiem. Starp istabām atradās liels ar marmora plātnēm izklāts baseins, kurā pa sešām caurulēm nemitīgi plūda dzidrs, vēss ūdens. Šajā izkaltušajā tuksneša zemē nekas nebūtu spējis tā atspirdzināt kā lampu gaismā dzirkstošais tīrais ūdens; nekas cits nebūtu izskatījies tik skaisti, nekas neskanētu tik burvīgi kā šis mākslīgais lietus ausīm, kas tik sen nebija klausījušās šādās skaņās. Mūsu istabas bija lielas, glīti iekārtotas, pat grīdu sedza mīksti paklāji maigās, jautrās krāsās. Cik patīkami bija atkal reiz ieraudzīt paklāju, jo nezinu, kas var būt vēl nemīlīgāks par kapenēm līdzīgo akmens klonu Eiropas un Āzijas viesnīcu dzīvojamās istabās un guļamtelpās. Tajās uzturoties, visu laiku par kapu vien jādomā. Katrā istabā gar vienu sienu stiepās ļoti plats ar raibin raibu drānu pārvilkts divpadsmit līdz četrpadsmit pēdu garš dīvāns, bet pie otras sienas saliktas gultas ar metāla atsperu matračiem. Istabās bija arī lieli spoguļi un galdi ar marmora virsmu. Šī greznība vispirmām kārtām bija īsta laime mūsu garajā ceļā nogurušajai miesai un dvēselei un, otrkārt, patīkams pārsteigums, jo nekad nevar iepriekš pateikt, kas jūs sagaida Turcijas pilsētā, pat ja tā ir pilsēta ar ceturtdaļmiljona iedzīvotājiem.

Skaidri nezinu, bet man šķiet, ka baseinu starp abām istabām viņi izmanto dzeramā ūdens pasmelšanai; taču tas man ienāca prātā tikai tad, kad biju tā vēsajā dzelmē iegremdējis savu pārkarsušo galvu, un, lai gan pelde bija brīnišķīga, es tomēr savu rīcību nožēloju un grasījos iet pie viesnīcas īpašnieka atvainoties. Bet tieši šai brīdī mazs, sprogains, iesmaržots pūdelītis palēcās un iekoda man lielā; nepaguvu ne apdomāties, kad jau biju viņu sagrābis un ielidinājis baseinā. Taču, kad ieraudzīju nākam kalpotāju ar krūzi rokā, es pazudu, atstādams kucēnu, lai pats ķepurojas ārā, kas viņam ne visai labi veicās. Apmierināta atriebības kāre bija vienīgais, kā man vēl trūka, lai justos pilnīgi laimīgs, un tāds es patiesi jutos, kad šajā pirmajā Damaskā pavadītajā vakarā devos vakariņās. Pēc vakariņām mēs vēl ilgi gulšņājām uz lielā dīvāna, pīpējām nargili un pīpes ar čibukiem garos kātos, runājām par šāsdienas briesmīgo jājienu, un šovakar atkal pārliecinājos par to, ko biju atskārtis jau vairākkārt: ir vērts kādreiz pārgurt līdz nespēkam, jo atpūta pēc tam ir divkārt jaukāka.

No rīta aizsūtījām pēc ēzeļiem. Ir pamats piezīmēt, ka mums vajadzēja pēc tiem sūtīt. Es jau teicu, ka Damaskā valda akmenslaik- meta likumi, un tā patiesi arī ir. Jebkurā citā vietā mūs būtu aplenkuši vesela bļaustīga armija — ēzeļu dzinēji, gidi, sīktirgoņi un ubagi, bet Damaskā viņi tik briesmīgi nīst jebkuru svešzemju kristīgo, ka negrib ar to ielaisties nekādās darīšanās; vēl pirms pāris gadiem vai tikai gada pat svešzemnieka dzīvība Damaskas ielās bija apdraudēta. Tā ir fanātiskākā musulmaņu purgatorija ārpus Arābijas. Uz katru hadži zaļā turbānā (godazīme, kas piešķirta par to, ka šis cienījamais vīrs devies svētceļojumā uz Meku), ko sastopat citās pilsētās, Damaskā, man šķiet, iznāks vesels ducis. Damaskieši ir neglītākie, pēc izskata ļaunīgākie nelieši, kādus jebkad esmu redzējis. Visas aizplīvurotās sievietes, ko līdz šim tikām sastapuši, atstāja acis neaizsegtas, bet šeit lielais vairums pilnīgi paslēpj seju zem cieši novilktas melnas drānas, kas sievietes padara līdzīgas mūmijām. Ja kādreiz pamanījām kādai neaizsegtas acis, tās tūdaļ pazuda aiz plīvura, lai sieviete neapgānītos, uzskatot kristieti; pat ubagi gāja mums garām, nediedelēdami bakšišu; tirgotāji bazāros necēla mums pretī preces, saukdami: «Hei, Džoni» vai «Paskaties uz šo, Hovaji!». Tieši otrādi — viņi tikai drūmi blenza uz mums, ne reizes neuzbilzdami ne vārda.

Dīvainās austrumnieku drānās tērpti vīrieši un sievietes šaurajās ielās mudžēja kā bites stropā, un mūsu ēzelīši, nežēlīgo dzinēju skubināti, tramdīja tos pa kreisi un pa labi, kad lauzāmies cauri burzmai. Dzinēji stundām rikšo ēzeļiem nopakaļ, gan mudinādami tos ar kliedzieniem, gan iedunckādami; ēzeļus viņi visu laiku dzen auļos, taču paši nekad neatpaliek. Ēzelīši dažkārt paklupa un pārmeta mūs kūlenī pāri galvai, bet nekāds ļaunums no tā necēlās, sēdāmies atkal ēzelim mugurā un traucāmies tālāk. Lāgiem atsitāmies pret mājas stūri, pret nastām apkrāvušamies nesējiem, pret kamieļiem, bet galveno­kārt — pret gājējiem; visu laiku tik stipri bijām aizņemti, vairoties no sadursmēm un negadījumiem, ka nemaz nepaguvām palūkoties apkārt. Izjājām cauri puspilsētai, jājām arī pa slaveno «ieiu, ko sauc par Taisno», gandrīz nekā neredzēdami. Locekļi mums bija bezmaz izmežģīti, virdām aiz dusmām, un sāni sāpēja no saņemtajiem belzie­niem. Man nepavisam nepatika vizināties Damaskas tramvajā.