MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Ja no vietas, par kuru pašreiz rakstu, izšautu lielgabala lodi, tā nokristu jūdzes trīs aiz Svētās zemes teritorijas un sprāgtu nesvētītā zemē. Pagājusi nepilna stunda, kā esam šķērsojuši Svētās zemes robežas, un vēl nespējam lāgā aptvert, ka stāvam pavisam uz citādas zemes, nekā līdz šim bijām raduši, un tomēr — klau, kā visapkārt sāka skanēt vēsturiski vietvārdi: Dana, Basana, Hula ezers, Jordānas iztekas, Galilejas jūra*. Visas šīs vietas bija acīm saredzamas, izņemot pēdējo, bet tā neatradās tālu. Mazais Basanas ciems savā laikā bija ķēniņvalsts, kas Bībelē slavena ar saviem vēršiem un ozoliem. Hula ezers ir Bībelē pieminētie «Meromas ūdeņi». Dana bija Palestīnas ziemeļu robeža, Bēršeba — dienvidu robeža, tā radies teiciens «No Danas līdz Bērše- bai». Tas pielīdzināms mūsu ierastajiem teicieniem «No Menas līdz Teksasai» vai «No Baltimoras līdz Sanfrancisko». Tiklab mūsu, kā seno izraēliešu teicieni nozīmē vienu un to pašu — lielus attālumus. Ar viņu gausajiem kamieļiem un ēzeļiem ceļojums no Danas līdz Bēršebai — teiksim, simt piecdesmit vai simt sešdesmit jūdžu, tas ir, no viena viņu zemes gala līdz otram,— ilga apmēram septiņas dienas, un, lai dotos tādā garā ceļā, bija nepieciešami dažādi priekšdarbi un daudzas ceremonijas. Kad Pazudušais dēls aizgāja «uz tālām zemēm», tad, jādomā, neaizklīda necik tālāk par astoņdesmit vai deviņdesmit jūdzēm, jo Palestīna nav platāka par sešdesmit jūdzēm. Misūri štatu varētu sadalīt tā, lai tur ietilpinātu trīs Palestīnas un paliktu pāri vieta gandrīz vēl vienai. Attālums no Baltimoras līdz Sanfrancisko ir vairāki tūkstoši jūdžu, bet pēc diviem vai trim gadiem es šo ceļu varēšu nobraukt tāpat septiņās dienās. 1 Ja man būs lemts dzīvot, droši vien šad tad radīsies vajadzība šķērsot kontinentu, izmantojot dzelzceļu, taču nešaubos, ka man pilnīgi pietiks ar vienu ceļojumu no Danas līdz Bēršebai. No abiem šiem ceļojumiem pēdējais pieminētais noteikti būs grūtāks. Tādēļ neizturēsimies augstprātīgi, ja gadīsies dzirdēt, ka senajiem izraēliešiem attālums no Danas līdz Bēršebai šķita ļoti liels, bet paturēsim prātā, ka tas bija un ir milzīgs ceļa gabals, ja to nav iespējams veikt pa dzelzceļu.

Nelielajā uzkalnā, kuru pirmāk pieminēju, senos laikos atradās feniķiešu pilsēta Leiša. Bariņš Zoras un Eskolas laupītāju ieņēma šo apgabalu un dzīvoja tur pēc sava prāta, pielūdza paštaisītus dievus, un, kad tie bija nolietoti, nozaga elkudievus kaimiņiem. Jeroboāms uztaisīja zelta teļu, lai viņa ļaudis to pielūgtu un lai atturētu tos doties bīstamajā ceļojumā uz Jeruzalemi, kur tie varētu atgriezties pie sava īstā dieva. Nezaudējot cieņu pret senajiem izraēliešiem, nevaru tomēr apiet faktu, ka ne vienmēr viņu tikuma spēks bijis pietiekams, lai turētos pretī zelta teļa kārdinājumam. Cilvēka daba kopš tiem laikiem nav daudz mainījusies.

Pirms kādiem četrdesmit gadsimtiem arābu ķēniņi no Mezopotāmi- jas izlaupīja Sodomas pilsētu un kopā ar citiem gūstekņiem sagrāba arī patriarhu Latu, kas tur dzīvoja, un veda to uz savu zemi. Tie viņu aizveda līdz Danai, kur ciltstēvs Ābrahams, kas bija tiem sekojis, naktī klusītēm ozolu ēnā pielavījās starp šalcošajiem oleandriem, uzbruka uzvarētājiem un ar zobenu šķindu izbiedēja tos no miega. Viņš aizveda atpakaļ ir Latu, ir visu tā mantu.

Devāmies tālāk. Sasniedzām piecas sešas jūdzes platu un piecpa­dsmit jūdzes garu zaļu ieleju. Avoti, ko dēvē par Jordānas upes iztekām, plūst pa šo ieleju uz Hula ezeru, seklu ūdenskrātuvi trīs jūdžu diametrā; un no ezera dienvidu gala iztek Jordāna. Ezeram visapkārt noaudzis plašs niedru dumbrājs. Starp dumbrāju un kalnu sienu stiepjas branga auglīgas zemes strēle; ielejas galā uz Danas pusi lielākā daļa zemes ir stingra un auglīga, to apūdeņo Jordānas iztekavoti.

Zemes tur pilnīgi pietiek vienas fermas ierīkošanai. Tas gandrīz pilnīgi attaisno sajūsmu, ko šis zemes gabaliņš izraisīja vietraudžos, kurus bija sūtījusi dēkaiņu saujiņa, kas pēcāk iekaroja Danu. Atgriezušies viņi sacīja: «Mēs tai zemē esam nākuši, kurp tu mūs esi sūtījis, un, patiesi, tur tek piens un medus .. .»

Viņu sajūsmu attaisnoja kaut vai tas, ka viņi vēl nekad nebija redzējuši kādu citu vietu ar tik labu zemi. Tās tiešām pietika, lai dāsni pabarotu klīstošos sešsimt vīrus un viņu ģimenes.

Kad nokiumburojām lejā līdz fermas līdzenajai daļai, izrādījās, ka šeit zirgus tiešām var palaist slaidā riksī. Tas bija izcils notikums.

Dienu pēc dienas bijām mocījušies, kuldamies pāri neskaitāmiem kalniem un klintājiem, un, kad nu beidzot nokļuvām šajā līdzenumā, kur nebija neviena akmens, iespiedām piešus zirgam sānos un aizauļojām tādā ātrumā, par kādu līdz šim varējām tikai sapņot un kāds Sirijā vispār likās nesasniedzams.

Zetne šeit vietumis likās pat apstrādāta — liels retums šajā pasaules malā: pāris akru treknas, auglīgas zemes, no kuras ārā rēgojās pērnās kukurūzas sausie stumbeņi īkšķa resnumā un krietni patālu cits no cita. Bet šajā zemē tas tomēr bija skats, kas aizkustināja sirdi. Netālu tecēja upīte, un tās krastos īpatnēja izskata sīriešu kazu un aitu ganāmpulks mielojās ar granti. To es neapgalvoju kā neapgāžamu faktu — man vienkārši likās, ka tās grauž granti, jo neredzēju nekā cita, ko tās varētu grauzt. Gani, kas lopiņus uzraudzīja, bija visīstākā Jāzepa un viņa brāļu kopija, par to es ne mirkli nešaubījos. Tie bija gara auguma, muskuļaini, ļoti tumšādaini beduīni ar melnum melnām bārdām. Viņiem ir cieši sakniebtas lūpas, bezbailīgas acis un karalisks staltums un iznesība. Galvā viņi valkā kaut ko vidēju starp aubi un kapuci, galvassega ir divkrāsaina, un tās bārkstainie gali nokarājas līdz pleciem; platie, plīvojošie melnbaltsvītrotie tērpi mats matā saskan ar tiem, kādos mēs bildē attēlotus redzam melnīgsnējos tuksneša dēlus. Šitie vīri, man šķiet, arī nekavētos pārdot savus jaunākos brāļus, ja vien rastos izdevība. Viņiem ir tās pašas manieres, tie paši paradumi, tās pašas drānas, tā pati nodarbošanās un tie paši nenoturīgie morāles principi, kādi piemita viņu senčiem. (Viņnakt tie uzbruka mūsu nometnei, tādēļ es uz tiem labu prātu neturu.) Ēzelīši viņiem mazītiņi, Sīrijā nemaz citādu neredz, un arī mēs tos atceramies no bildes «Bēgšana uz Ēģipti», kur Marija ar Jēzusbērnu jāj uz ēzelīša, bet Jāzeps soļo līdzās — kā milzis blakus sīkajam garausim.

Īstenībā gan parasti šeit jāj vīrs ar bērnu rokās, bet sieva iet kājām. Kopš Jāzepa laikiem tikumi te nav mainījušies. Taču mēs negribētu turēt savā mājā bildi, kurā Jāzeps ceļo jāšus, bet Marija palikusi kājniekos; mums tā liktos zaimošana, kaut gan Sīrijā par to neviens neuztrauktos. Zinu, ka turpmāk minētā bilde man liksies ačgārna.

Mēs, protams, nevarējām tikko divas trīs stundas pēc nometnes nojaukšanas apstāties un atpūsties, lai gan tepat līdzās burzguļoja strauts. Tālab jājām vēl stundiņu. Ari tad pamanījām ūdeni, toties visā plašajā klajumā nebija ne sprīža pavēņa un saule cepināja bez žēlastības. «Kā lielas klints paēnā izdegušā zemē.» Nav Bībelē jaukāku vārdu par šiem, un nekad visā mūsu ceļojumā tie nav aizkustinājuši mūsu sirdi tik dziļi kā šajā saules izdedzinātajā, kailajā tuksnesī, kur tuvu un tālu nav neviena kociņa.

Šeit jūs vis neapstājaties atpūsties tad, kad gribas, bet vienīgi tad, kad varat. Mēs uzgājām ūdeni, bet nebija paēnas. Ceļojām tālāk un beidzot ieraudzījām koku, bet tur nebija ūdens. Atpūtāmies un iekodām, un tad nokļuvām šeit — Ain-Mellahā (puiši to dēvē par Boldinsvilu). Šāsdienas maršruts bija ļoti īss, bet dragomāns negrib doties tālāk un sagudrojis visai ticamus melus, ka aiz pilsētas mītot milzum daudz mežonīgu arābu, kuru tuvumā pārnakšņot esot bīstami. Var jau būt, ka viņi tiešām ir bīstami. Viņi apbruņoti ar sarūsējušām aizlaiku kramenīcām, kuru stobri ir garāki par viņiem pašiem; stobrā nav tēmēkļa; šāviņš neaizlidotu tālāk kā ar roku sviests akmens un nebūtu ne pusi tik trāpīgs. Aiz daudzkārt ap vidu aptītās jostas viņi sabāzuši divas trīs milzīgas, mūžam nelietotas pistoles — ieročus, ko nevar iedarbināt, pirms mērķis nav lielā gabalā, un tad šāviens piepeši iet vaļā un sašķaida arābam galvu. Bīstami, briesmīgi bīstami ir šie tuksneša dēli.