MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Nācaretē Jēzus izdarīja dažus brīnumus, bet ilgi tur neuzturējās. Ļaudis sacīja: «Tas esot dieva dēls! Ko niekus, viņa tēvs taču ir vienkāršs namdaris. Mēs to ģimeni pazīstam. Mēs viņus redzam diendienā. Vai viņa brāļiem nav vārdā tas un tas un māsām tas un tas? Un vai viņa māte nav tā sieva, ko sauc par Mariju? Tās taču ir tīrās blēņas.» Viņš nenolādēja tēva mājas, bet nokratīja putekļus no kājām un aizgāja.

Kapernauma atrodas pašā nelielās jūras krastā, mazā — jūdzes piecas garā un jūdzi vai pāris jūdžu platā ielejā, ko rotā oleandri, un tie uz kailo kalnu un apkārtējā tuksneša fona izskatās diezgan tīkami, tomēr nav tik mulsinoši skaisti, kā tiek attēloti grāmatās. Mierīgs, līdzsvarots cilvēks var noraudzīties glītajā ainavā, neriskējot aiz sajūsmas dabūt galu.

Vislielākais brīnums no visa līdz šim redzētā ir tas, ka zemes gabaliņš, kur uzdīdzis kristiānisma dēsts, kas mūsu laikos tik vareni sakuplojis, ir tik ārkārtīgi mazs. Pestītāja visgarākais ceļojums bija simt līdz simt divdesmit jūdžu ceļa gabals no šejienes līdz Jeruzalemei. Otrais pēc garuma bija no šejienes līdz Sidonai — apmēram sešdesmit vai septiņdesmit jūdžu. Šīs vietas, kas slavenas ar to, ka Kristus tās pārstaigājis, nav tālu cita no citas — vismaz amerikāņu izpratnē par attālumiem; gandrīz visas no šejienes pārskatāmas un atrodas lielga­bala šāviņa attālumā no Kapernaumas. Izņemot divus trīs ne visai tālus ceļojumus, Pestītājs savu mūžu nodzīvojis, savu mācību sludinājis un brīnumus darījis vidējas Savienoto Valstu kauntijas ietvaros. Lai atzītu šo apstulbojošo faktu, man jāsaņem visi prāti kopā. Cik nogurdinoši, ka ik pa divām trim jūdzēm jāizlasa simt lappušu vēstures, jo Palestīnas slavenās vietas tiešām atrodas tik tuvu cita citai. Cik nogurdinoši, cik mulsinoši tās drūzmējas uz katra soļa!

Paredzētajā laikā mēs sasniedzām senās Magdalas apmetni.

Par skaistu vietu Magdalu nosaukt nav iespējams. Tā ir īsta sīriešu apmetne, un tas nozīmē, ka tā ir caurcaurēm neglīta, sablīvēta, nabadzīga, nemīlīga un netīra — tieši tāda kā visas pilsētas, kas šo zemi rotājušas kopš Ādama laikiem, kā to sūri, grūti centušies pierādīt un sekmīgi ir pierādījuši visi rakstnieki. Magdalas ielas visnotaļ ir trīs līdz sešas pēdas platas un smird aiz netīrības. Mājas — piecas līdz septiņas pēdas augstas un visas bez izņēmuma vienādas: kā neglītas kartona kārbas. Ārsienas noklātas ar gludu kaļķa kārtu un gaumīgi apglezno­tas — no augšas līdz apakšai nolipinātas ar kamieļu mēslu pikām, kam saulē jāizkalst. Tas ēkai piešķir romantisku, kareivīgu izskatu — it kā tā no vienas vietas būtu sašaudīta ar lielgabalu. Ja māksliniekam piedevām bijusi laba simetrijas izjūta un viņš saķepinājis lielo un mazo plāceņu rindas pārmijus un vienādā atstatumā citu no citas, tad nudien nav uzjautrinošāka skata par šādu dzīvīgu sīriešu fresku. Uz plakanā, nokaļķotā jumta dekoratīvais fresku materiāls, kas jau pilnīgi izkaltis, sakrauts kaudžu kaudzēs, lai būtu parocīgi paņemams. To lieto apkurei. Palestīnā kokmateriālu nav, katrā ziņā nav tik daudz, lai to tērētu malkai, nav šeit arī ogļraktuvju. Ja mans apraksts izdevies cik necik uzskatāms, jūs sapratīsiet, ka četrstūraina būda ar lēzenu jumtu, glīti apgleznotām sienām, virs kurām paceļas vaļņi un tornīši no izkaltētiem kamieļu mēsliem, veido patiesi gleznainu ainu ar svētku noskaņu, īpaši, ja iestarpina pa kaķim visur, kur vien kaķim izdodas atrast vietu, lai iesprauktos. Sīriešu būdām nav ne logu, ne skursteņa.

Kad es senāk lasīju, ka Kapernaumā kāds vājinieks nolaists caur jumtu mājā, lai nokļūtu Pestītāja tuvumā, man acīs allaž stāvēja trīsstāvu ķieģeļu ēka, un es brīnījos, kā viņš, nabadziņš, šajā pārgalvīgajā eksperimentā nav lauzis sprandu. Taču tagad redzu, ka vārgdieni varēja mierīgi paņemt aiz kājām un pārmest pār māju, viņam nekādu postu nenodarot. Kopš tiem senajiem laikiem Palestīnā nekas nav mainījies — ne paradumi, ne tikumi, ne arhitektūra, ne ļaudis.

Kad iejājām Magdalā, neredzējām tur nevienas dzīvas dvēseles. Tomēr zirgu pakavu duna drīz vien sacēla kājās visus trulos iedzīvotā­jus, un tie bariem skrēja ārā no mājām — veci vīri, vecas sievietes, zēni un meitenes, aklie, plānprātīgie, tizlie, visi netīrās driskās un skrandās ģērbušies, visi uzmācīgi ubagotāji — tādi piedzimuši, tā raduši, tā audzināti. Kā šie kukaiņu noēstie klaidoņi mums uzkrita! Kā rādīja savas rētas un brūces, snaikstīja kroplos locekļus un ar acīm lūgtin lūdzās žēlastības dāvanas! Bijām izsaukuši garus, ko vairs nespējām savaldīt. Viņi ķērās zirgiem astēs, iekārās krēpēs, seglu kāpšļos un pavadās, nebīdamies zirgu pakavu, un savās pagānu rīklēs izmisīgi, īstā elles korī brēca: «Hovaji, bakšīšu! Hovaji, bakšīšu! Hovaji, bakšīšu! Bakšīšu! Bakšīšu!»— Tik vētrainu uzbrukumu nekad mūžā neesmu piedzīvojis.

Dalīdami bakšišu bērniem ar pūžņainām acīm, apaļīgām brūnām meičām ar pretīgiem tetovējumiem uz zoda un lūpām, jājām zosu gājienā pa pilsētiņu garām daudzām, daudzām apgleznotām mājām, līdz nokļuvām pie ērkšķu krūmiem apaugušām drupām, kas atgādināja romiešu celtni un kur esot dzīvojusi Jēzus draudzene un uzticīgā sekotāja Marija Magdalēna. Gids tam ticēja un es arī. Kā es būtu varējis neticēt, ja māja man gaišā dienas laikā stāvēja acu priekšā? Svētceļnieki, kā parasts, drupināja nost fasādes gabalus, tad mēs devāmies tālāk.

Nometni uzslējām Tibērijā, tikko iejājuši pa pilsētas vārtiem. Iegājām pilsētā pirms tumsas iestāšanās un paguvām apskatīt cilvēkus, ēkas mūs neinteresēja. Arī cilvēkus labāk pavērot pa gabalu. Iedzīvo­tāji — ebreji, arābi un nēģeri — izskatās ārkārtīgi nepievilcīgi. Trū­kums un nabadzība ir Tibērijas lepnums. Jaunavas savu pūru nēsā līdzi: sūrā darbā nopelnītas vai mantotas sudraba monētas savērtas uz stipras stieples, kas pāri galvai lokā apvij zodu. Vairums meiču nav bagātas, taču dažām laime uzsmaidījusi vēlīgāk. Redzēju mantinieces, kuru bagātība, jā, patiesi bagātība, sasniedza, pēc mana aprēķina, deviņarpus dolārus. Bet tik turīgas līgavas ir retums. Ja jums gadās kādu no tām sastapt, viņa, protams, attiecīgi izturas. Viņa nelūdz bakšišu. Nepieļauj nekādu familiaritāti. Lepna un nepieejama viņa aizsoļo garām, ķemmēdamās ar smalkzobu ķemmi un skandēdama dzeju, it kā jūsu tur nemaz nebūtu. Jā, dažiem cilvēkiem bagātība traki sakāpj galvā.

Stāsta, ka šie lamzīgie, acīmredzot ar vēderkaiti sirgstošie kaprači garajiem deguniem, neaprakstāmām cepurēm galvā un garu matu cirtu gar katru ausi esot tie paši mums zināmie, paštaisnie farizeji, par kuriem lasām bībelstāstos. Pēc tādiem viņi tiešām izskatās. Spriežot vienīgi pēc izskata, nezinot nekā vairāk, tiešām liekas, ka paštaisnība ir viņu specialitāte.

No dažādiem avotiem esmu savācis informāciju par Tibērijas pilsētu. To uzcēlis Hērods Antipa — tas pats, kas lika nogalināt Jāni Kristītāju,— un nosaucis imperatora Tibērija vārdā. Domā, ka pašrei­zējās Tibērijas vietā pirms daudziem gadsimtiem atradusies krāšņa un bagāta pilsēta, par ko liecina pašā Tibērijā un tālāk uz dienvidiem gar ezera malu izmētātās porfīra kolonnas. Kādreiz senos laikos tām bijušas rievtekas, taču, kaut arī šis akmens ir ciets kā dzelzs, rievtekas gandrīz izzudušas. Kolonnas nav lielas un neapšaubāmi kalpojušas vairāk elegantam rotājumam nekā vareniem balstiem. Šī mūsdienu Tibērija pieminēta tikai Jaunajā derībā; Vecajā derībā par to nav ne vārda.