MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Agrā rītā sēdāmies seglos un devāmies ceļā. Un tūliņ karavānas priekšgalā iznira ērmota parādība, kas jāja visiem pa priekšu — varētu domāt: pirāts, ja vien pirāti jel kad uzturējušies uz sauszemes. Tas bija liela auguma arābs, melnīgsnējs kā indiānis, vēl jauns — gadu trīsdes­mit. Ap galvu viņš bija cieši apsējis greznu sarkandzeltensvītrotu zīda šalli, kuras bagātīgi bārkšķotie gali brīvi nokarājās pār pleciem un plīvoja vējā. No kamiešiem līdz ceļiem platās krokās krita tērps — īsts zvaigžņots karogs ar līkloču izlocītām melnbaltām svītrām. No kaut kurienes, jādomā, tieši no muguras augstu virs labā pleca slējās garš čibuka kāts. Augstu virs kreisā pleca šūpojās Saladina laika plinte: no laides resnā gala līdz pat nesamērīgi garā stobra galam apdarināta ar sudraba plātnitēm. Vidukli viņš bija daudzkārt apjozis ar bezgala garu skaisti izrakstītu audumu, kura cilmes vieta bija krāšņā Persija, bet uz vēdera — tērpa neskaitāmajās krokās zvīgoja vesela barga baterija milzīgu senlaicīgu pistoļu ar vara apkalumiem un nažu zeltītie spali. Pie garspalvainajām kazādām, kas kopā ar persiešu paklājiem brīnu­mainā veidojumā aizstāja seglus, bija pierīkotas makstis vēl lielākam skaitam pistoļu; un starp daudzajiem lielajiem pušķiem, kas šūpojās gar neredzētajiem segliem, skanīgi sitoties pret dzelzs kāpšļiem, kas karotāja ceļgalus uzrāva līdz pat zodam, karājās ar sudrabu apkalts liks zobens, tik milzīga izmēra un tik biedējoša izskata, ka neviens cilvēks nespētu to uzlūkot nenodrebēdams. Bārkstainais, izrotātais princis, kam piešķirts gods, uz ponija jājot, vest pavadā ziloni, kad ceļojošais cirks ieiet ciemā, ir kails un nožēlojams salīdzinājumā ar šo bezgaumības haosu, un pirmā priecīgā pacilātība šķiet pilnīgs pašapzi­ņas trūkums salīdzinājumā ar otrā majestātisko svinīgumu un nesamē­rīgo pašpatiku.

— Kas tas ir? Kas tas tāds?— izbijušies cits pār citu jautāja mūsējie.

— Mūsu apsargs! No Galilejas līdz pat Pestītāja piedzimšanas vietai visa apkārtne čum un mudž no mežonīgiem beduīniem, kuru vienīgais prieks šai pasaulē ir kaut un durt, un sakropļot, un slepkavot nevainīgus kristīgos. Allahs lai mūs sargā!

— Tad taču nolīgstiet zaldātu pulku! Vai jūs tiešām vedīsiet mūs pretī slepkavnieku baram, nesarūpējis tādā briesmu brīdī īstu aizsar­dzību, nevis šo veco ieroču noliktavu?

Dragomāns iesmējās — neba par asprātīgo salīdzinājumu, jo patiesi vēl nav dzimis tāds gids, tāds pavadonis vai dragomāns, kurš kaut visniecīgākajā mērā prastu novērtēt joku, pat ja joks ir tik plats un tik smags, ka, virsū uzkrizdams, pataisītu viņu plakanu kā pastmarku, bet dragomāns iesmējās un, bez šaubām, kādas sava paša domas iedroši­nāts, nonāca galējībā un pat piemiedza aci.

Ja šādos apstākļos cilvēks pasmejas, uzreiz kļūst vieglāk ap sirdi, bet, ja viņš vēl piemiedz aci, tad ir skaidrs, ka viss būs labi. Beigās viņš pat deva mums saprast, ka mūsu drošībai pietiks ar vienu apsargu, bet ka šis viens ir absolūti nepieciešams. Proti, viņa pārpilnīgais bruņojums morāli ietekmēs beduīnus. Es ieminējos, ka mums vispār nav vajadzīgs apsargs. Ja jau viens fantastiski ģērbies klaidonis var nosargāt no visa ļauna astoņus apbruņotus kristiešus un arābus, kas tos pavada, tad tie gan arī paši ir spējīgi gādāt par savu drošību. Viņš šaubīdamies papurināja galvu. Tad es sacīju, lai viņš jel padomā, kā tas izskatās un ko teiks lasītāji, pašapzinīgi amerikāņi, uzzinājuši, ka mēs esam bailīgi zagušies pa šiem tuksnesīgajiem apgabaliem viena maskuballei saģērbu­šās arāba aizsardzībā, kurš vai sprandu nolauztu, laizdamies lapās, ja viņam sāktu dzīties paka) Īsts vīrs. Tas ir nožēlojami, tas ir pazemojums. Kādēļ tad mums vispār piekodināja, lai apbruņojamies ar flotes revolveriem, ja beigu beigās mūs apsargāt ņemsies šis nejēdzīgais, zvaigznēm nosētais tuksneša dienderis? Visi mani iebildumi bija veltīgi, dragomāns tikai smaidīja un purināja galvu.

Pajājos uz priekšu un iepazinos ar šo ķēniņu Zālamanu visā viņa godībā, un pierunāju viņu, lai parāda man savu akmenslaikmeta plinti; tā bija noklāta ar sudraba grabuļiern un plātnītēm no viena gala līdz otram, taču stobrs bija saliekts tik nejēdzīgi kā četrdesmit devītā gada biljarda kijas, kādas vēl tagad šad tad pagadās Kalifornijā raktuvēs. Stobrs ilgajos mūžos bija rūsas ēstin saēsts sīkos caurumiņos kā izdedzis krāsniņas dūmvads. Aizmiedzu aci un palūkojos tajā. Iekšpusē tas bija noklāts ar rūsu kā vecs kuģa tvaika katls. Paņēmu rokā milzīgo pistoli un nospiedu gaili. Arī pistoles bija sarūsējušas un veselu mūžību nebija redzējušas nevienu patronu. Itin možs atgriezos savā vietā, pastāstīju to visu gidam un lūdzu, lai viņš šo nekam nederīgo cietoksni sūta, kurp deguns rāda. Un tad es uzzināju patiesību. Puisis kalpoja Tibērijas šeiham. Viņš bija viens no valdības ienākumu avotiem. Savai impērijai viņš nozīmē to pašu, ko Amerikai nozīmē muita. Šeihs uzspiež ceļotājiem bruņotus apsargus un par to iekasē maksu. Tas ir visai ienesīgs ienākumu avots un dažkārt padara valsts kasi bagātāku par trīsdesmit pieciem līdz četrdesmit dolāriem gadā.

Tagad es zināju šī karotāja noslēpumu; zināju, cik vērta viņa sarūsējušo šaujamrīku lielmanība, un izjutu nicināšanu pret ēzelisko pašpaticību. Es to pastāstīju arī citiem, un visa kavalkāde pārgalvīgā drosmē traucās uz priekšu briesmu pilnajā tuksnesī, neliekoties ne zinis par viņa izmisīgajiem brīdinājumiem, ka mums no visām pusēm draud šausmas un nāve.

Kad nonācām augstienē, kas atrodas tūkstoš divsimt pēdu virs ezera, (jāatgādina, ka ezers atrodas sešsimt pēdu zem Vidusjūras līmeņa, jo vēl neviens ceļotājs nav atstājis neizmantotu iespēju izrotāt savas vēstules ar šo raksturīgo detaļu), mums pavērās panorāma, par kuru vienmuļāku un neinteresantāku būs grūti sameklēt visā pasaulē. Bet šī zeme ir tik bagāta ar vēsturiskiem notikumiem, ka ar tiem aprakstītās lapas, ja tiktu pār zemi izklātas, to nosegtu kā bruģis no apvāršņa līdz apvārsnim. Panorāmā ietilpst Hermona kalns, pakalni, kas apjož Cezareju, Dana, Jordānas iztekas, Meromas ūdeņi, Tibērija, Galilejas jūra, Jāzepa bedre, Kapernauma, Betsaīda, vietas, kur, domājams, teikts Kalna sprediķis, paēdināti tūkstošiem cilvēku, kur Pēteris izvilcis fantastisko lomu, krauja, no kuras cūkas ielēkušas jūrā, Jordānas ieteka ezerā un izteka no tā, Safeda —«pilsēta kalnā», viena no četrām jūdu svētajām pilsētām, un vieta, no kuras viņi gaida atnākam Mesiju, kas glābs pasauli; daļa no Hatinas kaujulauka, kur krusta bruņinieki izcīnīja pēdējo kauju, pēc kuras uz visiem laikiem beidzās viņu spožā karjera; Tābora kalns, kur notika tā Kunga pārtapšana. Un tālāk uz dienvidaustrumiem redzama ainava, kas man atgādina kādu vietu Bībelē (citēju, bez šaubām, neprecīzi):

Efraima vīri nebija aicināti dalīties lielajā kara laupījumā, kad Amona bērni bija sakauti, un tālab savāca lielu karapulku, lai cīnītos pret izraēliešu soģi Jeftu; bet viņam šis nodoms kļuva zināms, viņš sapulcēja izraēliešu vīrus, sakāva efraimiešus un piespieda tos bēgt. Lai pilnīgi nodrošinātu savu uzvaru, viņš novietoja sargus pie dažādām Jordānas pārejas vietām, pieteikdams, lai nelaiž pāri nevienu, kas nespēj izteikt vārdu «Šibolet». Efraima vīri, būdami no citas cilts, neprata pareizi izrunāt to vārdu un sacīja «Sibolet», ar to pierādīdami, ka ir ienaidnieki, un tapa nokauti; tajā dienā pie dažādām Jordānas pārejām krita četrdesmit divi tūkstoši vīru.