MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Nu vairs neatliek nekas cits kā atgriezties uz veco Tābora kalnu, kaut arī šis temats ir visai apnicīgs, un es nespēju runāt par to, ja atmiņā mostas daudz tīkamākas ainas nekā tā, kuru redzu pašreiz. Domāju, ka daudz par to nestāstīšu. Tābora kalnā nekā sevišķa nav (izņemot versiju, ka šeit notikusi Kristus pārtapšana), ir tikai nedaudz vecu, sirmu drupu, kas te sakrājušās dažādos laikmetos, sākot ar drosmīgo Gideonu un citiem karotājiem, kas savas slavas dienas piedzīvoja pirms trīspadsmit gadsimtiem, un beidzot ar tikpat kā vakar notikušajiem krustakariem. Tagad te ir grieķu klosteris, kur cienā ar labu kafiju, bet nav nevienas skaidiņas no īstā Krusta, neviena kaula, kas būtu piederējis kādam svētajam, lai pasaules ceļu staigātāju domas ievirzītu nopietnākā gultnē. Manās acīs tādai katoļu baznīcai, kurā nav relikviju, nav nekādas vērtības.

Esdrilonas līdzenums —«tautu kaujaslauks»— vedina uz domām par Jozuu un Benhadadu, un Zaulu, un Gideonu; par Tamerlānu, Tankredu, Lauvassirdi un Saladinu; par persiešu kareivīgajiem vald­niekiem, par Ēģiptes varoņiem un Napoleonu, jo tie visi šeit karojuši. Ja mēnesnīcas burvju vara spētu izsaukt no senaizmirstu gadsimtu kapenēm daudzo zemju neskaitāmos karotājus, kas cīnījušies šinī lielajā, plašajā klajumā, un sapulcināt simt dažādu tautību milzu karaspēku visādos ietērpos, un pavēlēt tam, spalvām un karogiem plīvojot, šķēpiem zibot, brāzties pāri līdzenumam, es būtu ar mieru pavadīt šeit veselu mūžību, raudzīdamies krāšņajā rēgu parādē. Bet mēnesnīcas burvestība ir viltus un māns, un ik mirstīgais, kas tai notic, piedzīvos vienīgi bēdas un vilšanos.

Tābora pakājē, pašā vēsturiskā Esdrilonas līdzenuma malā atrodas nenozīmīgais Debūrijas ciems, kur dzīvojusi Izraēļa praviete Debora. Tas ne ar ko neatšķiras no Magdalas.

Nojājām no Tābora kalna, šķērsojām dziļu gravu un pa klinšainu kalnu ceļu devāmies uz Nācareti, kas atrodas divu stundu jājiena attālumā. Attālumus Austrumos mēro ar stundām, nevis ar jūdzēm.

Labs zirgs pa jebkuru ceļu noiet trīs jūdzes stundā; tādēļ stunda šejieniešu izpratnē nozīmē trīs jūdzes. Šāda rēķināšanas metode ir apnicīga un apgrūtinoša; kamēr cilvēks nav pie tās pilnīgi pieradis, viņš nekā nesaprot, pirms labu brīdi nepamokās, pārceldams pagānu stundas kristīgās jūdzēs, tas ir gluži tāpat kā ar svešas valodas vārdiem, kurus jūs gan zināt, bet, tos dzirdot, tomēr nespējat uzreiz aptvert nozīmi. Arī kājnieki attālumus mēro stundās un minūtēs, tikai nezinu, pēc kāda principa šis aprēķins notiek. Konstantinopolē, piemēram, jūs jautājat: «Cik tālu ir līdz konsulātam?», jums atbild: «Apmēram desmit minūtes.»—«Cik tālu ir līdz Loida aģentūrai?»— «Ceturtdaļstun­das.»—«Cik tālu līdz Lejas tiltam?»—«Četras minūtes.» īsti droši neņemos teikt, bet man liekas, ka cilvēks, kas šeit pie drēbnieka pasūta bikses, norāda, ka tām jābūt ceturtdaļminūtes garām un deviņas sekundes apkārtmērā viduklī.

Divas stundas no Tābora kalna līdz Nācaretei, un, tā kā taka bija sevišķi šaura un līkumota, tad, protams, tieši šeit un nekur citur mums pretī nāca visas kamieļu un ēzeļu karavānas, cik vien to starp Jēriku un Džeksonvilu ir. Ēzelīši nekādas īpašas grūtības nesagādā, jo ir tik mazi, ka varat ar savu zirgu, ja vien tajā ir cik necik temperamenta, pārlēkt tiem pāri, bet kamielim vis tik lēti pārlēkt nevar. Kamielis ir tikpat augsts kā parasta sīriešu dzīvojamā māja, tas nozīmē, ka kamielis ir divas, lāgiem trīs pēdas augstāks par krietna auguma vīru. Šajā apvidū tam parasti uzkrauj mugurā divus milzīga apmēra maisus — pa vienam gar katru sānu. Ar nastu apkrauts kamielis aizņem tikpat platu vietu kā pajūgs. Iedomājieties, kā ir satapties ar šādu šķērsli uz šauras takas. Kamielis neparko nepagriezīsies soli sānis.. Viņš dziļā nopietnībā soļo uz priekšu, sperdams garus, vienmērīgus soļus kā svērtenis, un katram, kas gadās ceļā, jāpaiet malā vai nu labprātīgi, vai ari lielie maisi to grūstin nogrūž no ceļa. Šis jājiens nogurdināja mūs un pagalam nomocīja zirgus. Mēs bijām spiesti pārlēkt pāri tūkstoš astoņsimt ēzeļiem, un tikai viens cilvēks no mūsu pulciņa var lepoties ar to, ka kamielis to izmeta no segliem mazāk par sešdesmit reizēm. Tas droši vien izklausās pēc bezdievīga pārspīlējuma, taču dzejnieks saka: «Lietas nav tādas, kādas tās šķiet.» Nevaru iedomāties nekā cita, kas jums liks spēcīgāk nodrebēt kā jums klusītēm no aizmugures pienācis kamielis, kad tas pieskarsies jums pie auss ar savu auksto, atkareno apakšlūpu. Tā kamielis izrīkojās ar vienu no mūsējiem, kas, drūmās pārdomās nogrimis, bija sagumis seglos. Viņš pacēla acis un ieraudzīja pār sevi noliekušos majestātisko dzīvnieku; trakā izmisumā viņš raudzīja pagriezt ceļu, bet nepaguva, jo kamielis pasniedzās un iekoda viņam plecā. Tas visā šai ceļojumā bija vienīgais patīkamais piedzīvojums.

Nācaretē uzslējām teltis olīvu birzī netālu no Jaunavas Marijas avota, un šeit mūsu brīnišķīgais «apsargs» pienāca, lai ievāktu bakšišu par saviem «pakalpojumiem» ceļojumā no Tibērijas, jo ar saviem baismīgajiem ieročiem bija pasargājis mūs no neredzamām briesmām. Dragomāns jau bija samaksājis viņa priekšniekam, bet tas neskaitījās: ja jūs šeit nolīgsiet cilvēku, kas jūsu vietā nošķaudīsies, un otrs iesakās šim piepalīdzēt, jums jāmaksā abiem. Šeit neviens nekā nedara par velti. Droši vien šejienieši bija bezgala pārsteigti, kad viņiem reiz piedāvāja atpestīšanu, «kas nekā nemaksā un kam nav cenas». Ja šās puses tikumi, ierašas un ļaudis kopš Pestītāja laikiem ir mainījušies, tad ar Bībeles tēliem un līdzībām to pierādīt nebūs iespējams.

Iegriezāmies lielajā katoļu klosterī, kas uzcelts vietā, kur saskaņā ar leģendu dzīvojusi Svētā ģimene. Nokāpām piecpadsmit pakāpienu pazemē un iegājām mazā kapelā, kas bija izgreznota ar sienu segām, sudraba lampām un eļļas gleznām. Ar krustu iezīmētā vieta marmora grīdā zem altāra bija padarīta svēta uz mūžiem, jo tur stāvējusi Jaunava Marija, uzklausot eņģeļa vēsti. Cik vienkārša, necila vieta tik dižam notikumam! Marijas pasludināšanas aina ir notikums, kura piemiņai civilizētajā pasaulē uzcelti krāšņi tempļi un karaliskas baznīcas, vislielākie mākslinieki uzskatījuši par savu augstāko mērķi to godam iemūžināt savās gleznās; šās vietas vēsturi zina katrs bērns ikvienā mājā un pilsētā, ik pašā mazākajā ciematā vistālākajās kristīgās pasaules malās; neskaitāmi cilvēki ir ar mieru no pasaules viņa gala ceļot šurp, lai izbaudītu laimi paskatīties uz šo vietu. Ar prātu to visu izdomāt nebija grūti. Bet grūti bija pašam iejusties šā brīža dižumā. Tūkstošiem jūdžu no šejienes, mājās sēdēdams, es it labi varēju iztēloties, kā parādās eņģelis — viegliem spārniem un apstarotu vaigu, varēju iztēloties dievišķo mirdzumu, kas nolidoja pār Jaunavas galvu, kamēr viņa klausījās no dieva troņa atnesto vēsti; to var iztēloties ikviens, atrazdamies otrpus okeāna, bet nezin, vai daudz būs tādu, kas to iespēs šeit. Redzēju nelielo nišu, no kuras iznāca eņģelis, bet nespēju vizuāli to piepildīt. Man zināmie eņģeļi ir nenoteiktas iztēles būtnes — tie nekādi neiederas reālās klinšu iedobēs. Iztēle vislabāk darbojas lielā attālumā. Šaubos, vai jel viens cilvēks spēj, Pasludināšanas alā stāvēdams, iedzīvināt savas iztēles veidolus šeit, kur pats var pieskarties akmens sienām.