MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Jauns cilvēks, kas ar burvestību pārvērsts par mūli, brīnumainā kārtā tiek izdziedināts, kad viņam mugurā, uzsēdina mazo Kristu; jauneklis apprec no spitālības izārstēto meiteni. Visi aculiecinieki slavē dievu.

16. nodaļa. Kristus ar brīnumu palīdzību paplašina vai sašaurina vārtus, piena spaiņus, sietus vai kastes, ko Jāzeps, kas nav nekāds lielais pratējs namdara darbā, nav īsti labi uztaisījis. Jeruzalemes ķēniņš liek Jāzepam taisīt troni. Jāzeps noņemas ap to divus gadus, tomēr tronis iznāk divus sprīžus par īsu. Ķēniņš varen sadusmojas. Jēzus viņu mierina, liek ķēniņam vilkt troni pie viena sāna, pats velk pie otra, un drīz tronis ir pašā labumā.

19. nodaļa. Jēzus tiek apvainots, ka nogrūdis kādu puišeli no mājas jumta; dara brīnumu: liek mirušajam zēnam runāt un viņu attaisnot; Jēzus nes mātei ūdeni, sasit krūzi, iesmeļ ūdeni savā tērpā un brīnumainā kārtā pārnes mājās.

Aizsūtīts pie skolotāja, viņš liedzas atbildēt uzdoto, skolotājs grib zēnu nopērt, bet viņam nokalst roka.»

Tālāk šajā brīnišķīgajā, no kanona izslēgtajā evaņģēlija grāmatā atrodama kāda Sv. Klementa vēstule korintiešiem, kuru pirms četrpa­dsmit vai piecpadsmit gadsimtiem uzskatīja par autentisku un izman­toja baznīcās. Tajā ir šāds stāsts par teiksmu putnu feniksu:

1. Aplūkosim to brīnišķīgo augšāmcelšanās piemēru, kāds pieredzēts Austrumzemēs, citiem vārdiem sakot, Arābijā.

2. Ir tāds zināms putns, ko sauc par fēniksu. Vienlaikus pasaulē dzīvo tikai viens vienīgs, un tas dzīvo piecsimt gadu. Un, kad atvēlētais laiks tuvojas beigām un putnam jāmirst, tas taisa ligzdu no vīraka, mirrēm un citām smaržīgām zālēm, kurā apmetas, kad laiks pienācis, un nomirst.

3. Taču putna miesa trūdēdama rada īpašu tārpu, kurš, barodamies no beigtā putna sulas, apaug ar spalvām; un, kad tas pieaudzis, tas ņem ligzdu, kur guļ viņa radītāja kauli, un aiznes to no Arābijas uz Ēģipti — uz pilsētu, kas tiek saukta par Hēliopoli.

4. Un, lidodams gaišā dienas laikā visu cilvēku acu priekšā, tas noliek ligzdu uz saules altāra, tā atgriezdamies tai vietā, no kuras cēlies.

5. Un priesteri tad meklē laika grāmatās un atrod, ka putns atgriezies tieši pēc tam, kad pagājuši pieci simti gadu.

Darīšana paliek darīšana, un punktualitāte ir nepieciešama, īpaši, ja runā par fēniksu.

Nedaudzājās nodaļās, kas stāsta par Pestītāja bērnību, sarakstīts daudz nieku, kas nav saglabāšanas vērts. Taču liela daļa šās grāmatas maz itšķiras no īstajiem svētajiem rakstiem. Tur ir viens pants, ko nevajadzētu noniecināt, jo tur izteiktais pareģojums nepārprotami atvedināms uz Savienoto Valstu Kongresu:

199. Viņi paši sevi paaugstina un rādās gudri vīri, kāro but par

skolotājiem, kaut patiesībā ir muļķi.

Šīs rindas esmu izrakstījis vārdu vārdā, nekā negrozīdams. Visās katedrālēs Francijā un Itālijā atrodamas teiksmas par personām, kas nefigurē Bībelē, un par brīnumiem, kādi tur nav aprakstīti. Taču šajā Apokrifālaja Jaunajā derībā tie minēti, un, kaut arī izmesti no mūsdienās lietojamās Bībeles, tie pirms divpadsmit vai piecpadsmit gadsimtiem esot uzskatīti par evaņģēliju un vērtēti tikpat augstu kā visi pārējie stāsti. Šī grāmata jāizlasa katram, kas gatavojas apmeklēt godājamās katedrāles, kur glabājas aizmirsto leģendu tabu dārgumi.

Nācaretē mums ar varu uzspieda vēl vienu pirātu, vēl vienu neuzveicamu arābu, par apsargu. Uzmetām pēdējo skatienu pilsētiņai, kas pielipusi pie kalna nogāzes kā nobalsināts lapseņu pūznis, un pulksten astoņos no rīta devāmies projām. Mēs vadījām zirgus lejup pa tādu ceļu, kas ne ar ko neatšķīrās no korķu viļķa, bija tik stāvs kā varavīksnes loka lejup slīdošā daļa un, manuprāt, vissliktākais jājam- ceļš pasaulē, izņemot vienu Sendviču salās, kuru vēl tagad atceros ar sāpēm, un varbūt pāris kalnu taku Sjerranevadā. Šajā šaurajā takā zirgam bieži vien vajadzēja meistarīgi balansēt uz nelīdzena akmens pakāpiena un tad lēkt "ar priekškājām lejup uz nākamo, kas atradās zemāk par pusi viņa auguma. No šāda lēciena zirga purns bezmaz atdūrās zemē, bet aste izslējās pret debesīm un radās iespaids, ka zirgs grasās nostāties uz galvas. Šādā pozā neviens zirgs nespēj saglabāt pašcieņu. Pēdīgi mokpilnais lejup jājiens bija galā un mēs riksītī laidām uz priekšu pa Esdrilonas līdzenumu.

Skaidrs, ka dažus no mums nošaus, iekams šis ceļojums būs beidzies. Svētceļnieki lasa «Nomadu dzīvi» un visu laiku cenšas izturēties kā varonīgi doni Kihoti. Roka viņiem visu laiku kā pieaugusi pie pistoles, un ik pa brīdim, kad to vismazāk gaida, viņi paceļ pistoles un tēmē uz beduīniem, kas nekur nav manāmi, izrauj nažus no makstīm un, tos mežonīgi vicinādami, cenšas iedzīt bailes beduīniem, kuru vispār nav. Es visu laiku atrodos briesmās, jo šādas lēkmes viņiem uznāk piepeši un neregulāri, un nav iespējams uzminēt, kurā mirklī jāpabēg malā. Ja kādā no šiem neprāta izvirdumiem nejauši likšu nogalināts, misters Graimzs katrā ziņā jāsauc pie atbildības ka līdzdalībnieks slepkavībā. Viss būtu labākajā kārtībā, ja svētceļnieki rūpīgi notēmētu un blieztu virsū vienam noteiktam cilvēkam — tam itin nekas ļauns nenotiktu; bet pret šādiem nejaušiem izlēcieniem man ir kategoriski iebildumi. Es vairs acīs negribu redzēt tādas vietas kā Esdrilona, kur zeme līdzena un zirgus var palaist aulos. No tā svētceļnieku galvās mostas visādas romantiskas blēņas. Jūs, piemēram, truli klidzināt saulē uz sava zirdziņa, domās kavēdamies kaut kur bezgala tālu, un pēkšņi tie piedrāžas kā viesulis, aurodami un nabaga vecajiem, nodzītajiem ādaiņiem piešus sānos spiezdami, līdz šiem pakaļkājas uzsitas augstāk nekā galva; un mirklī, kad tie drāžas garām, kāds izrauj stulbu, mazu revolverīti, noskan sīks paukšķis, un lodīte svilpdama aizlido pa gaisu. Ja nu reiz esmu šo svētceļojumu uzsācis, tad noiešu ceļu līdz galam, kaut gan, atklāti sakot, līdz šim vienīgi izmisuma drosme man palīdz turēties pie šīs apņēmības. Man nav nekādu iebildumu pret beduī­niem — es viņu nebīstos, jo ne beduīni, ne parastie arābi nav izrādījuši ne mazāko vēlēšanos nodarīt mums ļaunu, bet man patiesi ir bail pašam no saviem biedriem.

Tikuši pāri līdzenumam, pajājām gabaliņu kalnup un nokļuvām Endorā, kas ir slavena ar savu zīlnieci. Viņas pēcnācēji tur dzīvo vēl šobaltdien. Tas bija negantākais puskailu mežoņu bars, kādus līdz šim bijām sastapuši. Bariem tie plūda ārā no māla būdām, no kartona kastēm līdzīgajiem mitekļiem, no alām, kas tumsa zem klinšu nokarētn, no zemes spraugām. Piecās minūtēs vairs nebija ne vēsts no izmisušās pamestības, no klusuma: mūs ielenca bars, kas spiedza, klaigāja, diedelēja, pinās zirgiem pa kājām, aizsprostoja ceļu. «Bakšīš! Bakšīšl Hovaji, bakšīš!» Tā bija otra Magdala, tikai šeit pagānu acīs spīdēja naids un niknums. Ciemā ir divsimt piecdesmit iedzīvotāju, un vairāk nekā puse no viņiem mitinās klinšu alās. Endoras raksturīgās iezīmes ir netīrība, deģenerācija un mežonība. Nav ko pieminēt Magdalu un Deburji. Endorai pieder pirmā vieta. Tā ir briesmīgāka par jebkuru indiāņu apmetni. Kalns ir kails, akmeņains, atbaidošs. Nekur neredz ne zāles stiebriņa, visā apkārtnē aug viens vienīgs koks. Tas ir vīģu koks, kas izcīnījis sev vietu augšanai drūmās alas priekšā, kur savā laikā mitusi godājamā Endoras zīlniece. Rakstos teikts, ka ķēniņš Zauls pusnaktī sēdējis alā un, bailēs trīcēdams, noskatījies, kā zeme nodreb, kā pērkons grandi kalnos un kā no ūdens un dūmu versmes iznirst mirušā pravieša gars un nostājas viņam pretī. Zauls bija tumsā slepus atlavījies pie zīlnieces, lai uzzinātu, kāds liktenis viņu gaida nākamās dienas kaujā. Projām viņš gāja apbēdināts — pretī negodam un nāvei.