MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Reiz, pravieša Elīsa laikā, Samārija bija piedzīvojusi drausmīgu aplenkumu, kurā to turēja Sīrijas ķēniņš. Pārtikas cenas sacēlās tik augstu, ka «ēzeļa galva maksāja astoņdesmit sudraba gabalus, un ceturtnis kaba baložu mēslu piecus sudraba gabalus».

Mums zināms viens gadījums, pēc kura var spriest, cik briesmīgs posts grūtajā aplenkuma laikā valdīja šajos sabrukušajos mūros. Kad ķēniņš kādu dienu staigāja pa pilsētas mūri,

«tad viena sieva uz to brēca un sacīja: palīdzi man, mans kungs un ķēniņi

Un ķēniņš uz to sacija: kas tev kait? Un tā sacīja: šī sieva uz mani sacīja, dodi savu dēlu, ka to šodien ēdam, tad rītu ēdīsim manu dēlu.

Tad mēs manu dēlu esam vārījušas un ēdušas. Bet, kad otru dienu es uz to sacīju: dodi nu savu dēlu, ka to ēdain, tad viņa savu dēlu ir ap­slēpusi.»

Pravietis Elīss pasludināja, ka nākamajā dienā pārtika būs dabū­jama tikpat kā par velti, un tā patiesi notika. Sīriešu karaspēks kaut kādu iemeslu dēļ pameta nometni un aizbēga, bads bija beidzies, un dažs labs negodīgs ēzeļgaļas un baložu mēslu spekulants izputēja.

Mēs itin priecīgi posāmies projām no šī saules piekarsētā, putekļainā ciema un steidzāmies tālāk. Divos pēcpusdienā apstājāmies senajā Sihemā ieturēt azaidu un atpūsties; tā atrodas starp vēsturisko Gerizima un Ēbala kalnu, no kuru virsotnēm senlaikos jūdiem pasludināja likumus, lāstus un svētību.

Šaurajā aizā, kur atrodas Nablusa jeb Sihema, zeme ir lieliski kopta, augsne melna un auglīga. Zeme tiek labi apūdeņota, un tās bagātīgā auglība ir krasā pretstatā kailajiem kalniem, kas paceļas abās pusēs. Viens no šiem kalniem ir senseno laiku Svētības kalns, otrs — Lāstu kalns; un gudri vīri, kas meklē pravietojumu piepildīšanos, domājas šeit atraduši brīnumu, kas to apliecina, proti: Svētības kalnā zeme ir izcili auglīga, bet tā kaimiņa zeme — izcili neauglīga. Mēs gan, jāteic, nespējām konstatēt, ka abi kalni stipri atšķirtos viens no otra.

Sihema ir ievērojama kā viena no patriarha Jēkaba galvenajām rezidencēm un ari ar to, ka šeit apmetās tās Izraēļa ciltis, kas atkrita no saviem brāļiem un pasludināja doktrīnas, kuras pilnā mērā nesaskan ar ortodokso jūdu ticību. Tūkstošiem gadu šī cilts dzīvojusi Sihemā stingros izraidījuma apstākļos, gandrīz bez tirdznieciskiem vai sociāliem sakariem ar jebkādas ticības vai tautības cilvēkiem. Kopš paaudžu paaudzēm viņu skaits nav pārkāpis simta vai divu simtu robežu, taču viņi joprojām cieši turas pie savas senās ticības un stingri ievēro visus rituālus un ceremonijas. Runājiet nu vēl par vecām ģimenēm ar senu cilmi! Prinči un citi augstmaņi lepojas, ja var savus radurakstus aizskaitīt dažu simtu gadu pagātnē. Ko gan šāds sīkums nozīmē saujiņai Sihemas veco dzimtu, kas savus senčus nevilcinoties var nosaukt tūkstoš gadu ilgotnē — līdz tik senam laikmetam, ka cilvēki, kas auguši zemē, kur divsimt gadu vecus notikumus dēvē par «seniem», apjūk, ja cenšas izprast šos laika rēķinus! Šeit patiesi ir par ko pabrīnīties —«dzimta», par kuras izcelsmi vērts runāt. Kādreiz spēcīgās kopienas bēdīgās. lepnās paliekas, atlikušie cilts locekļi, joprojām turas nomaļu no pārējās pasaules, dzīvo joprojām tā, kā dzīvojuši viņu tēvi, strādā, kā strādājuši tie, domā, kā domājuši tie, jūt, kā tie jutuši, lūdz dievu tajā pašā vietā, kuras apkārtnē nekas nav mainījies, tieši tai pašā senlaicīgajā, patriarhālajā veidā, kā to darīja viņu sentēvi pirms vairāk nekā trīsdesmit gadsimtiem. Es neviļus konstatēju, ka, acis nenolaidis, vēroju ik pēdīgo šo dīvaino ļaužu atvasi, gluži, kā mēs vērotu, dzīvu mastodontu vai megatēriju, kas dzīvojuši radības rītausmā un pieredzējuši visus brīnumus, kas norisinājās noslēpumainajā pasaulē pirms lielajiem plūdiem.

Šās ērmotās kopienas par svētiem turētajos arhīvos glabājas, starp citu, seno jūdu likumu krājuma manuskripts, kas tiek uzskatīts par visvecāko dokumentu pasaulē. Tas rakstīts uz plāna pergamenta un ir četrus vai piecus gadu tūkstošus vecs. Vienīgi bakšišs dod iespēju tajā ielūkoties. Taču pēdējā laikā dokumenta slava sāk mazliet bālēt, jo daudzi autori, kas apraksta ceļojumus pa Palestīnu, atļāvušies izteikt zināmas šaubas par tā īstumu. Runājot par šo manuskriptu, man nāk prātā, ka par lielu naudu es ieguvu no šīs senās samāriešu kopienas augstā priestera vēl vecāku un daudz interesantāku slepenu doku­mentu, kuru esmu nolēmis publicēt, līdzko būšu beidzis to pār­tulkot.

Šeit Sihemā Jozua īsi pirms nāves vēlreiz sapulcināja Izraēļa bērnus, izteica pēdējos novēlējumus un ap to pašu laiku slepus apraka zem ozola lielus dārgumus. Māņticīgie samārieši nekad nav uzdrošinājušies tos meklēt. Viņi tic, ka tos apsargā neganti gari, kurus cilvēka acs nespēj ieraudzīt.

Apmēram pusotras jūdzes no Sihemas apstājāmies Ēbala kalna pakājē pie neliela četrstūraina laukumiņa, ko apjož glīti nobalsināts augsts mūra žogs. Šķērsu vienā laukumiņa galā atrodas pēc musul­maņu parauga veidota kapa kopiņa. Tas ir Jāzepa kaps. Par to nu nekāda šaubīšanās nav iespējama.

Jāzeps mirdams pareģoja, ka Izraē|a dēli izies no Ēģiptes, kas četrsimt gadu vēlāk ari notika. Beztam viņš lika tiem zvērēt, ka, ejot uz Kānaānu, tie aiznesīs līdzi viņa kaulus un apraks no tēviem mantotā zemē. Zvērests tika izpildīts.

«Un tie apraka arīdzan Jāzepa kaulus, ko Izraēļa bērni no Ēģiptes bija izveduši, Ziķemē', tai tīruma gabalā, ko Jēkabs no Emora, Ziķema tēva, bērniem bija pircis par simts sudraba gabaliem.»

Reti kāds kaps zemes virsū izpelnījies tik daudzu dažādām ticībām piederošu tautu un cilvēku cieņu kā šī Jāzepa atdusas vieta. «Samārieši un jūdi, musulmaņi un kristīgie, visi to tur cieņā un godina, to apmeklējot. Šajā kapā dus labs, uzticīgs dēls, brālis, kas spēja piedot, vīrs ar augstu tikumu, gudrs valdnieks un valstsvīrs. Ēģipte juta viņa roku, un pasaulei zināms viņa dzīves stāsts.»

Šajā pašā «tīruma gabalā», ko Jēkabs par simt sudraba gabaliem bija nopircis no Emora dēliem, atrodas ari slavenā Jēkaba aka. Tā izcirsta tieši klintī, un tās kvadratūra ir deviņas, bet dziļums deviņdes­mit pēdas. Kaut arī šis dobums zemē ir tik necils, ka nezinātājs var paiet tam garām, to nepamanījis, taču nosaukums tik ierasts, ka to zina katrs bērns un katrs zemnieks vistālākajā pasaules malā. Tas ir plašāk pazīstams nekā Partenons un vecāks nekā piramīdas.

Pie šīs akas Jēzus sēdēja un runāja ar kādu sievu no ērmotās, senās samāriešu kopienas, un stāstīja viņai par noslēpumaino dzīvības ūdeni. Gluži tāpat kā vecu angļu aristokrātu dzimtu piederīgie no paaudzes uz paaudzi glabā sava nama leģendas par to, kā šāds karalis vai tāds karalis pirms trīssimt gadiem pavadījis veselu dienu kopā ar kādu no ģimenes senčiem, ari šis samāriešu sievas pēcnācēji, dzīvodami šeit, Sihetnā, ar piedodamu lepnumu stāsta, kā viņu senmāte samērā netālā pagātnē sarunājusies ar kristiešu Mesiju. Jādomā, ka viņi izprot šādas izcilības vērtību. Samārieši ir tādi paši cilvēki kā visi, un cilvēki mēdz atcerēties tikšanās ar slavenībām.