MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Jeruzalemes iedzīvotāji komplektējas no musulmaņiem, jūdiem, grieķiem, katoļiem, armēņiem, sīriešiem, koptiem, abesīniešiem, grieķu katoļiem un protestantu saujiņas. No pēdējiem kristietības šūpulī mūsdienās dzīvo tikai kāds simts. Tautību nianses nule minētajā sarakstā un valodas, kādās šeit runā, nav saskaitāmas. Man tā vien liekas, ka četrpadsmit tūkstošos Jeruzalemes iedzīvotāju ir pārstāvētas visas rases, ādas krāsas un mēles, kādas uz zemeslodes sastopamas. Skrandas, posts, nabadzība un netīrība ir simbols, kas musulmaņu valdīšanas veidu parāda skaidrāk nekā karogs ar pusmēnesi. Spitālīgie, kropļi, aklie un plānprātiņi lenc jūs ik uz soļa, un tie zina tikai vienu vārdu un vienu valodu — mūžīgo «bakšiš». Redzot neskaitāmās krop­lās, izdzimušās, sērgu apsēstās cilvēciskās būtnes, kas drūzmējas svētajās vietās un aizsprosto pilsētas vārtus, neviļus sāk likties, ka atgriezušies senie laiki un jebkuru mirkli no debesīm nolaidīsies tā Kunga eņģelis un saduļķos Betezdas ūdeņus*. Jeruzaleme ir drūma, skumīga, nedzīva. Es nevēlos šeit dzīvot.

Ikviens, protams, vispirms dosies uz Svēto kapu. Tas atrodas pašā pilsētā netālu no Rietumu vārtiem; Svētais kaps un Krustā sišanas vieta, un, jāteic, arī visas pārējās vietas, kas cieši saistītas ar šo satriecošo notikumu, ģeniāli satuvinātas un atrodas zem viena jumta — zem Svētā kapa baznīcas kupola.

Ieejot baznīcā, kad esat izlauzies cauri parastajam ubagotāju pūlim, jūs pa kreisi ieraugāt dažus turku sargkareivjus, jo dažādo sektu kristieši šajās svētajās vietās ne tikai ķīvējas uz nebēdu, bet būtu ar mieru arī izplūkties, ja vien viņiem to atļautu. Tieši pretim atrodas marmora plātne, kas sedz svaidīšanas akmeni, uz kura nolika Pestītāja miesas, lai tās sagatavotu apbedīšanai. Izrādījās, ka īstais akmens jāpaslēpj zem plātnes, lai to pasargātu no sapostīšanas. Svētceļniekiem nagi vien niez saskaldīt to drumslās un aizvest uz mājām. Līdzās ir apaļš iežogojums, kur stāvējusi Jaunava Marija, kamēr apkopa Kristus līķi.

Iegājuši rotondā, apstājāmies kristīgās pasaules vissvētākajā vietā — pie Jēzus kapa. Tas atrodas baznīcas vidū, tieši zem lielā kupola. Virs kapa uzcelta mazītiņa dīvainas formas baznīciņa no baltiem un dzelteniem akmeņiem. Baznīciņā atrodas daļa tā oriģinālak- mens, kurš tika atvelts no kapa ieejas un uz kura sēdēja eņģelis, kad Marija «ļoti agri, saulei lecot» atnāca šurp. Stipri pielīkuši, ieejam velvē — pašā kapā. Tas ir tikai sešas pēdas plats un septiņas pēdas garš, un akmens guļvieta, uz kuras bija noguldīts mirušais Pestītājs, stiepjas visā telpas garumā un aizņem pusi tās platuma. Tā apklāta ar marmora plātni, ko sadeldējušas svētceļnieku lūpas. Tagad šī plātne tiek izmantota par altāri. Virs tās karājas ap piecdesmit sudraba un zelta gaismekļu, kas visu laiku ir aizdegti, taču iespaidu bojā daudzie visapkārt sakrautie krikumi un bezgaumīgie rotājumi.

Visām kristīgajām konfesijām (izņemot protestantus) zem Svētā kapa baznīcas jumta ir savas kapelas, un katrai jāturas par sevi, neviens nedrīkst spert kāju kādas citas īpašuma robežai. Jau sen uz mūžīgiem laikiem pierādīts, ka visiem kopā mierā un saticībā lūgt dievu pie Pestītāja kapa nav iespējams. Sīriešu kapela uav skaista; koptiem pieder necilākā no visām. Tā nav nekas vairāk kā klintī rupji izcirsta ala Golgātas kalnā. Vienā alas sānā izdobti divi zemi kapi, stāsta, ka tur esot apbedīti Nikodēms un Arimatas Jāzeps.

Kad starp masīvajiem balstiem un kolonnām aizgājām uz citu baznīcas sektoru, ieraudzījām grupu melni tērptu trula izskata itāliešu mūku ar svecēm rokā; tie kaut ko dziedāja latīņu valodā un izpildīja tādu kā reliģisku skeču apkārt grīdā ielaistam balta marmora aplim. Šajā vietā Pestītājs pēc augšāmcelšanās dārznieka izskatā bija parādī­jies Marijai Magdalēnai. Turpat blakus atradās līdzīgs, zvaigznes veidā apstrādāts akmens, kas norādīja, ka tur pa to laiku bija stāvējusi Marija Magdalēna. Mūki savu rituālu izpildīja arī šeit. Ar savām izrādēm tie staigā visur un darbojas augu dienu. Viņu sveces plīvo tumsā un padara veco, nepiemīlīgo baznīcu vēl drūmāku, nekā būtu nepieciešams, kaut arī šeit atrodas kaps.

Mums parādīja vietu, kur Kristus pēc augšāmcelšanās bija parādī­jies savai mātei. Arī šeit marmora plātne norāda vietu, kur Sv. Helēna, imperatora Konstantīna māte, trīssimt gadu pēc krustā sišanas tika atradusi krustus. Leģenda stāsta, ka šis atradums izraisījis ārkārtīgus prieka uzplūdus. Taču prieki bijuši īsi. Pats no sevis uzradās jautājums: kurā krustā bija piesists dieva svētītais Pestītājs un kuros — ļaundari? Šaubas tik nopietnā problēmā kā šī, kad nav skaidrs, kuru krustu vajag pielūgt, bija briesmīga nelaime. Tā pārvērta ļaužu gaviles par bēdām. Bet kad gan pasaulē dzīvojis priesteris, kas neprastu atrisināt tik vienkāršu uzdevumu un nomierināt prātus? Un viens no viņiem jo drīz izgudroja, kā krustus pārbaudīt. Jeruzalemē smagi slima gulēja kāda augstdzimusi dāma. Viedie baznīckungi pavēlēja, ka visi krusti taptu pa vienam nesti pie vājinieces gultas. Tas tika izdarīts. Ieraudzījusi pirmo krustu, viņa, kā stāsta, iekliegušies tik neganti, ka kliedzienus varēja dzirdēt līdz Damaskas vārtiem un pat Eljes kalnā, un iekritusi nāvei līdzīgā nemaņā. Ar pūlēm viņu atdabūja pie samaņas un atnesa otru krustu. Tai pašā mirklī dāmai uznāca tik drausmīgi krampji, ka seši spēcīgi vīri ar mokām spēja viņu saturēt. Visi baidījās nest trešo krustu. Un ja nu vispār atrasti pavisam citi krusti un īstā krusta starp tiem nemaz nav? Taču, kad slimniece jau taisījās briesmīgos krampjos izlaist garu, tika nolemts, ka trešais krusts nekādu lielo postu vairs nenodarīs, ļaunākajā gadījumā vienīgi atpestīs nabaga sievieti no ciešanām. Tā nu atnesa trešo krustu, un, raugi, notika brīnums! Sieviete izlēca no gultas smaidīga un prieka pārpilna, pilnā mērā atguvusi veselību. Dzirdot šādu liecību, atliek vienīgi noticēt. Šaubīties tiešām būtu apgrēcība. Pat tā Jeruzalemes daļa, kur tas viss noticis, stāv vēl šodien. Tātad patiesi — šaubām nav vietas.

Svētie tēvi mēģināja caur sieta starpsienu mums parādīt palieku no īstā kauna staba, pie kura Kristus bija piesiets, kad viņu šaustīja. Bet mēs nekā nevarējām saredzēt, jo tur valdīja pilnīga tumsa. Taču tur ir nolikts irbulis, ko svētceļnieks var iebāzt pa spraugu starpsienas sietā un pabakstīt, un tad vairs nav nekādu šaubu, ka īstais kauna stabs ir pie vietas. Šaubīties būtu nepiedodami, jo viņi to varēja sataustīt ar irbuli. Sataustīt tikpat sajūtami kā jebko citu.

Netālu no šīs vietas atrodas niša, kurā kādreiz glabājās īstā krusta šķēpele, bet tagad tās vairs tur nav. Šo krusta šķēpeli atrada sešpadsmitajā gadsimtā. Katoļu priesteris apgalvo, ka pirms daudziem gadiem to nozaguši citas sektas priesteri. Tā ir smaga apsūdzība, bet mēs ļoti labi zinām, ka tā tiešām ir nozagta, jo esam to redzējuši vairākās baznīcās Itālijā un Francijā.

Taču no visām relikvijām visdziļāk mūs aizkustināja varonīgā krustneša Buijonas Gotfrīda — Jeruzalemes karaļa Gotfrīda — vien­kāršais, vecais zobens. Visā kristīgajā pasaulē nav atrodams zobens, kas tā valdzinātu sirdi kā šis — neviens no tiem zobeniem, kas rūsē senajās augstmaņu pilīs Eiropā, nespēj uzburt tik romantiskas ainas tā cilvēka iztēlē, kas skatās uz senlaicīgo ieroci, neviens neprot stāstīt tādus brīnumus par bruņinieku darbiem un seno laiku karotāju varoņgaitām. Ikvienā tas modina atmiņas, kas prātā snaudušas gadu gadiem, atmiņas par svētajiem kariem, par bruņās kaltiem varoņiem, par maršējošām armijām, kaujām un aplenkumiem. Tas mums stāsta par Baldvinu un Tankredu, par valdonīgo Saladinu un dižo Ričardu Lauvassirdi. Ar šādiem zobeniem spožie bruņinieku romānu varoņi mēdza pāršķelt ienaidnieku tā, ka viena puse nogāzās pa kreisi, otra pa labi. Tanīs senajos laikos, kad Gotfrīds valdīja šo zobenu, tas simtiem saracēņu galvu pāršķēla no pakauša līdz zodam. Šo zobenu bija apbūris gars, kas klausīja ķēniņam Zālamanam. Kolīdz tā pavēlnieka teltij tuvojās briesmas, zobens skanīgi atsitās pret vairogu un sacēla skaļu trauksmi, likdams klusajai naktij nodrebēt. Šaubu brīžos, tāpat arī tumsā un miglā, no maksts izvilktais zobens nemaldīgi pagriezās uz ienaidnieka pusi, parādīdams ceļu, un pat rāvās savam pavēlniekam ārā no rokas, lai pats dzītos ienaidniekam pakaļ. Lai kā bija pārģērbies kristīgais, zobens to pazina un neaizskāra, un, lai kā bija nomaskējies musulmanis, nekas viņu nespēja glābt — zobens izrāvās no maksts un viņu nogalēja. Šīs liecības ir pārliecinoši pierādītas daudzās neapšaubā­mās leģendās, ko svēti glabā krietnie, vecie katoļu mūki. Es nemūžam vairs neaizmirsīšu Godfrīda zobenu. Izmēģināju to pie viena musul­maņa un pārcirtu šo vidū pušu kā kāli. Mani bija pārņēmis Graimza gars, un, ja vien man būtu bijusi pie rokas kapsēta, es būtu iznīcinājis visus Jeruzalemes pagānus. Noslaucīju no vecā zobena asinis un atdevu to atpakaļ svētajam tēvam — negribēju, lai svaigas asinis apgāna svētos traipus, kas sārtoja mirdzošo tēraudu kādu dienu pirms sešsimt gadiem, brīdinot Gotfrīdu, ka, pirms saule rietēs, viņa šāszemes gaitas būs beigušās.