MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Reiz Jēkaba dēli, atriebjot ģimenei nodarītu negodu, iznīdēja visus Sihemas iedzīvotājus.

Atvadījušies no Jēkaba akas, jājām tālāk — līdz astoņiem vakarā, tomēr nesteidzāmies, jo bijām pavadījuši seglos deviņpadsmit stundu un zirgi bija līdz nāvei nodzīti. Mēs bijām aizjājuši tik tālu pa priekšu

1 Sihemā. (Tulk.) transportam, ka vajadzēja pārnakšņot arābu ciemā un gulēt uz kailas zemes. Mēs būtu varējuši pārnakšņot ciema lielākajā mājā, bet pret to inums radās zināmi iebildumi: māja bija kukaiņu pārpilna, māla klonu nekādi nevarēja apzīmēt par tīru, bez tam vienīgajā guļamtelpā piemita kazu ģimene, bet viesistabā — divi ēzeļi. Naktsguļai ārā nebija nekādas vainas, izņemot to, ka melnīgsnējie, noskrandušie abu dzi­mumu un visdažādākā vecuma cieminieki nopietnām acīm satupa lokā mums apkārt un līdz pat pusnaktij ņēmās mūs aprunāt un kritizēt. Troksnis mūs netraucēja, jo bijām ļoti noguruši, bet lasītājs, bez šaubām, sapratīs, ka nav iespējams aizmigt, ja jūtat, ka uz jums skatās. Nolikāmies gulēt pulksten desmitos, un divos naktī cēlāmies augšā un devāmies tālāk. Tā klājas cilvēkiem, kas nokļuvuši rokās dra- gomāniem, kuriem dzīvē ir tikai viens mērķis: aizskriet cits citam priekšā.

Dienai austot, pajājām garām Šilo, kur trīssimt gadu glabājās Derības šķirsts un kur pie pilsētas vārtiem vecais lāga Ēlijs nokrita no sava krēsla un «lauza sev kaklu un nomira», kad vēstnesis, atjājis tieši no kaujaslauka, atnesa ziņu, ka viņa tauta sakauta, dēli pagalam, bet, kas visbijiesmīgāk, ka Izraēļa lepnumu, cerību un mierinājumu — dieva šķirstu, ko viņa senči bija atveduši no Ēģiptes, sagrābis ienaidnieks. Nav brīnums, ka, to visu uzzinājis, viņš nogāzās un nolauza sprandu. Taču mēs Šilo nekā interesanta neredzējām. Bijām tā nosaluši, ka vajadzēja katrā ziņā kustēties, lai sasildītos, un tik miegaini, ka ar mokām turējāmies zirgos.

Pēc brīža nokļuvām pie bezveidīgas drupu blīvas, kas vēl joprojām tiek sauktas par Bēteli. Šī ir tā vieta, kur Jēkabs apgūlās un redzēja grandiozo vīziju, kā eņģeļi kāpelēja augšup un lejup pa trepēm, kas no mākoņiem sniedzās līdz pašai zemei, un pa atvērtajiem debesu vārtiem dabūja uz mirkli ielūkoties viņu debešķīgajos mājokļos.

Svētceļnieki pievāca visu, kas bija atlicis no svētajām drupām, un mes steidzāmies tālāk pretī mūsu krusta karagājiena galamērķim — augsti slavētajai Jeruzalemei.

Jo tālāk jājām, jo trakāk sāka cepināt saule un klinšaināka, kailāka, atbaidošāka un drūmāka kļuva apkārtne. Nevienā vietā visā pasaulē desmit kvadrātpēdu platībā nevarētu būt izbārstīts vairāk akmeņu pat tad, ja šeit veselu gadsimtu būtu atradusies izcila akmeņkaļa darbnīca. Nekur neviena koka, ne krūma. Pat neauglīgas zemes uzticamākie draugi — olīvu koki un kaktusi — bija šo vietu gandrīz pilnīgi pame­tuši. Nav nevienas ainavas, kas spētu mazāk iepriecināt aci kā šis pēdējais posms ceļā uz Jeruzalemi. Vienīgā atšķirība starp ceļu un apkārtējo apvidu ir tā, ka uz ceļa ir vairāk akmeņu nekā apkārtnē.

Pajājām garām Ramai un Berotai un pa labi augstu klintī redzējām pravieša Zamueļa kapu. Jeruzaleme vēl joprojām nerādījās. Nepacie­tīgi steidzām tālāk. īsu brītiņu pakavējāmies pie senā Beiras avota, bet tā akmeņi, ko izdobuši senpagājušu gadsimtu izslāpušo dzīvnieku purni, nespēja saistīt mūsu interesi — mēs tvīkām ieraudzīt Jeruzalemi. Iespiedām zirgiem piešus sānos un jājām kalnā pēc kalna, un ikreiz, vēl nesasnieguši kalna virsotni, jau staipījām kaklus, cerēdami ieraudzīt Jeruzalemi, taču ikreiz no jauna piedzīvojām vilšanos: viens nejēdzīgs kalns sekoja otram, viena nejēdzīga ainava otrai, bet no Svētās pilsētas ne vēsts.

Pēdīgi ap dienasvidu ceļa malās sāka parādīties senu mūru paliekas un sagrautas arkas; uzmocījātnies vēl vienā kalnā, un gaisā uzlidoja visu svētceļnieku un visu grēcinieku cepures! Jeru­zaleme!

Iegūlusi savos mūžīgajos pakalnos, saulē mirdzēja godājamā senā pilsēta — balta, ar daudziem kupoliem, masīva, blīvi saspiesta, pelēku, augstu mūru apjozta. Tik maza! Tā taču nemaz nebija lielāka par Amerikas ciemu ar četriem tūkstošiem iedzīvotāju, nedz arī lielāka par parastu Sīrijas pilsētu ar trīsdesmit tūkstošiem iedzīvotāju. Pašā Jeruzalemē ir četrpadsmit tūkstoši iedzīvotāju.

Nokāpuši no zirgiem, nostāvējām stundu vai ilgāk, noraudzīdamies pāri plašajai ielejai un neizteikdami ne desmit teikumu; ar acīm meklējām pilsētā vietas, kas no attēliem pazīstamas ikvienam kopš bērnu dienām un paliks pazīstamas līdz nāves stundai. Sazīmējām Dzērvju torni, Omāra mošeju, Damaskas vārtus, Eljes kalnu*, Jošafata ieleju, Dāvida torni*, Ģetzemenes dārzu un, orientējoties pēc šiem pieturas punktiem, varējām noteikt daudzas citas vietas, ko pagaidām nespējām saskatīt.

Šeit gribu atzīmēt vērā liekamu, bet ne apkaunojošu faktu, ka mūsu svētceļnieki neraudāja. Manuprāt, mūsu pulciņā nebija neviena, kura prātā nedrūzmētos domas, tēli un atmiņas, ko rosināja senatnīgā pilsēta mūsu acu priekšā un tās slavenā vēsture, tomēr mūsu vidū «neatskanēja raudas».

Mums negribējās raudāt. Asaras šeit būtu bijušas nevietā. Domas par Jeruzalemi mudina uz apceri, cēlu, dzejas apgarotu jūsmu un galvenokārt — uz godbijību. Šādiem pārdzīvojumiem nepiedien bērniš­ķīgi jūtu uzplūdi.

Drīz pēc pusdienlaika pa Damaskas vārtiem iejājām šaurajās, līkumotajās ieliņās, un pašreiz es vairākas stundas cenšos sev iestāstīt, lai saprastu, ka tiešām atrodos slavenajā, senajā pilsētā, kur dzīvoja Zālamans, kur Ābrahams sarunājās ar dievu un kur vēl joprojām ir mūri, kas pieredzējuši Krustā sišanas ainu.

Krietns gājējs varētu iziet no Jeruzalemes un gar mūru ārpusi stundas laikā apiet pilsētai apkārt. Nesaprotu, kā lai citādi paskaidroju, cik tā maza. Jeruzalemei ir ļoti īpatnējs izskats. Daudzie jumtu kupoli to padara grumbuļainu, līdzīgu ar naglām apsistām cietuma durvīm. Katrai mājai uz lēzenā, plakanā jumta pašā vidū tup vai nu viens, vai vesels pusducis šo plato, zemo, nobalsināto akmens kupolu. Kas no augstākas vietas palūkojas uz māju blīvu (tās saspiestas tik cieši kopā, ka ielu, šķiet, nemaz nav un visa pilsēta izskatās saplūdusi), tas redz bubuļaināko pilsētu pasaulē, izņemot Konstantinopoli. Liekas, visa pilsēta no centra līdz perifērijai nosegta ar apvērstānt apakštasēm. Ainavas vienmuļībā ielaužas vienīgi lielā Omāra mošeja, Dzērvju tornis un vēl divas trīs ēkas, kas paceļas augstāk par pārējām.

Gandrīz visas mājas ir masīvas divstāvu mūra celtnes, no ārpuses nobalsinātas; visiem logiem priekšā patālu uz priekšu izvirzīti koka režģi. Lai reproducētu Jeruzalemes ielu, vajadzētu tikai jebkuras Amerikas mazpilsētas ielā katras mājas logiem priekšā aizkārt vistu būrus.

Ielas nevīžīgi izbruģētas ar nevienādiem akmeņiem un ir tik līkas, lai liktos, ka teju, teju abu pušu mājas saplūdīs kopā, un svētceļniekam, vienalga, cik tālu viņš iet pa kādu ielu, šķiet, ka pēc simt jardiem viņš būf. nonācis strupceļā. Daudzām mājām apakšējos stāvos ir ļoti šauri portiki jeb nojumes bez stāvbalstiem; vairākkārt esmu redzējis kaķus, kad tie devās ciemos uz kaimiņmājām, pārlecam no vienas nojumes uz nojumi ielas otrā pusē. Kaķi bez sevišķas piepūles būtu varējuši pārlēkt arī divtik lielu attālumu. To pieminu tādēļ, lai rastos priekšstats, cik šauras ir ielas. Ja jau kaķis nepiepūlēdamies pārlec ielai pāri, tad būs lieki paskaidrot, ka karietei šādas ielas ir par šauru. Tāds transporta līdzeklis Svētajā pilsētā nav iespējams.