MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Drūmās alas dziļumā no klints urdz avotiņš, un mēs bijām gauži izslāpuši. Endoras iedzīvotāji negribēja mūs alā laist. Viņi labprāt piecieš netīrību, piecieš skrandas, piecieš kukaiņus; piecieš savu nezināšanu un mežonību; piecieš dzīvošanu pusbadā, bet viņi grib palikt tīri un svēti sava dieva priekšā, vienalga, kas tas par dievu, un tādē[ šausmās nodreb un bezmaz nobāl, iedomājoties, ka kristiešu lūpas varētu apgānīt avotu, kura ūdens paredzēts viņu svētītajām rīklēm. Mums nebija ne mazākās vēlēšanās aizvainot viņu jūtas vai sabradāt viņu aizspriedumus, bet mums jau šai agrajā dienas stundā bija izbeidzies ūdens un mēs bijām gluži izkaltuši aiz slāpēm. Šajā reizē un šajā situācijā es radīju aforismu, kas drīz vien kļuva slavens: «Nepieciešamība nepazīst likumus.» Iegājām alā un padzērāmies.

Beidzot atbrīvojāmies no kliedzošo diedelnieku pūļa, jājot kalnā; nokratījām tos gan pa vairākiem, gan pa diviem, pa vienam — sākumā vecos, tad bērnus un pēdīgi jaunās meitenes; pieaugušie spēcīgie vīrieši turējās mums blakus krietnu jūdzi un atstājās vienīgi tad, kad bija izspieduM pēdējo iespējamo piastru bakšiša.

Pēc stundas sasniedzām Naīnu, kur Kristus uzmodināja no miro­ņiem atraitnes dēlu. Naīna ir Magdala miniatūrā. Iedzīvotāju šeit ļoti maz. Simt jardu tālāk jābūt tai pašai kapsētai, uz kuru nesa mirušo; kapakmeņi guļ plakaniski uz zemes kā visās jūdu kapsētās Sīrijā. Man šķiet, ka musulmaņi tiem neatļauj sliet kapakmeņus Stāvus. Musul­maņu kapuvietas parasti klātas ar rupju apmetumu un nobalsinātas; vienā galā no rupji aptēsta akmens izveidots paaugstināts cilnis — neveikls mēģinājums kapu izrotāt. Pilsētās kapi bieži vien vispār nelīdzinās kapiem; miera vietu iezīmē slaids, augsts, apzeltīts un apgleznots kapakmens ar sarežģītiem rakstiem un turbānu galā, un pēc turbāna veida uzreiz redzams, kāds bijis nelaiķa sabiedriskais stāvoklis.

Mums parādīja senas mūra paliekas, kas esot viena puse no tiem vārtiem, pa kuriem pirms tik daudziem gadsimtiem iznests atraitnes mirušais dēls, kad Jēzus sastapis bēru gājienu.

«Bet, kad viņš tuvu pie pilsētas vārtiem bija nācis, lūk, tad iznesa vienu mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku gāja tai līdz.

Un, to redzējis, tas Kungs par to iežēlojās un uz to sacīja: neraudi!

Un piegājis aizskāra zārku, un tie nesēji apstājās, un viņš sacīja: jaunekli, es tev saku, celies augšām.

Un tas mironis cēlās sēdu un iesāka runāt, un viņš to atdeva viņa mātei.

Un bailiba uzgāja visiem, un tie teica Dievu, sacīdami: liels praviets mūsu starpā ir cēlies, un Dievs savus ļaudis uzlūkojis.»

Tajā v'etā, kur saskaņā ar leģendu atradies atraitnes mājoklis, tagad uzcelta neliela mošeja. Pie tās durvīm sēdēja divi trīs veci arābi. Mēs iegājām mošejā, un svētceļnieki nolauza suvenīrus no mūra pamatiem, kaut arī viņiem, lai pie tiem nokļūtu, vajadzēja kāpt uz lūgšanu paklājiņa. Tas nozīmēja gandrīz to pašu, kā atlauzt drupatas no šo veco arābu sirdīm. Barbariski uzkāpt ar apautu kāju uz svētajiem lūgšanu paklājiem nozīmēja sāpināt cilvēkus, kas mums nebija darījuši nekā ļauna. Iedomājieties, ka bruņotu svešzemnieku bars iebruktu kādā ciema baznīcā Amerikā un sāktu drupināt suvenīriem gabalus no altāra rotājumiem, bradātu kājām Bībeli un kanceles spilventiņus?! Kaut gan — tas ir pavisam kas cits. Tā būtu mūsu svētnīcas apgānīšana, bet šeit taču apgāna tikai pagānu svētnīcu.

Nojājām atpakaļ līdzenumā un uz brīdi apstājāmies pie akas — tā neapšaubāmi saglabājusies no Ābrahama laikiem. Vieta bija tuksnesīga. Aka virs zemes bija aplikta ar smagiem, četrstūrainiem akmens bluķiem trīs pēdu augstumā — gluži kā Bībelē redzētajos attēlos. Pie akas stāvēja daži kamieļi, bet daži citi bija nometušies uz ceļiem. Turpat bija arī bariņš nesatricināmu ēzelīšu; kaili, tumšādaini bērneļi skraidīja tiem apkārt, rāpās mugurā, raustīja tos aiz astes. Skrandās tērptas melnīgsnējas, melnacainas baskājes meitenes, ar vara aprocēm un auskariem izrotājušās, cēla ūdens krūzes uz galvas vai patlaban smēla ūdeni no akas. Aitu bars stāvēja, gaidot, kad gans piepildīs ar ūdeni akmens siles, lai ganāmpulks varētu padzerties. Siles akmeņus, tāpat kā tos, kas bija akas grodos, gludus bija nopulējuši neskaitāmu paaudžu izslāpušu dzīvnieku purni. Pulciņos gleznaini sasēduši arābi svinīgi pīpēja čibukus garos kātos. Citi arābi lēja ūdeni jērādās — kad tās piepildīja ar ūdeni, līdz īsās kājeles neveikli atšāvās sānis, ūdens- trauki izskatījās kā no ūdens izvilkti noslīkuši jēri. Te nu bija grandiozā Austrumu ainava, par kādām tūkstoškārt biju jūsmojis, aplūkodams smalkas, skaisti gaisinēnotas gravīras! Bet gravīrās nebija tuksnesīgā tukšuma, nebija netīrības, skrandu, blusu, neglītu seju, nebija pūžņojošu acu, ap tām mielojošos mušu baru, trula stulbuma sejās, ēzeļiem nebija noberzto, jēlo muguru, nebija vervelēšanas svešā mēlē un smirdoņas, kas plūda no kamieļiem; nebija ne domas par to, ka derētu visai kompānijai palikt apakšā pāris tonnu šaujampulvera un pielaist uguni, lai rodas nesalīdzināmi efektīgāka bilde, ko tad ar patiku varētu saglabāt atmiņā, pat ja jānodzīvo tūkstoš gadu.

Austrumu dzīves ainas vislabāk der aplūkot gravīrās. Turpmāk mani vairs nekad nevarēs pievilt ar gleznu, kurā redzams, kā Sābas ķēniņiene dodas apciemot Zālamanu. Es vienmēr klusībā piebildīšu: «Jūs esat ļoti daiļa, kundze, bet kājas jums netīras, un no jums plūst tāda smaka kā no kamieļa.»

Piepeši viens arābs, kas uzraudzīja kamieļu karavānu, uzpazina mūsu Fergusonā vecu draugu, viņi skrēja viens otram pretim, apkam­pās un nomutēja viens otru uz bārdainajiem vaigiem. Tas man uzreiz noskaidroja to, ko visu laiku biju uzskatījis vienīgi par austrumnieku daiļrunību. Ar to gribu norādīt uz gadījumu, kad Kristus pārmet farizejam, ka tas nav viņu «apsveicis ar skūpstu». Man nelikās īsti ticami, ka vīrieši ne no šā, ne no tā ņemas skūpstīties, bet nu es pats redzēju, ka viņi tiešām to dara. Un sava jēga tur slēpjas. Skūpstīšanās ir dabisks un labs iestādījums; cilvēkiem jāskūpstās, bet neviens vīrietis droši vien nav spējīgs no brīva un laba prāta noskūpstīt kādu no šās zemes sievietēm. Jo tālāk cilvēks ceļo pa pasauli, jo vairāk uzzina. Ar katru dienu sāku labāk izprast daudzus Bībeles teicienus, kuros agrāk nemācēju saskatīt nekādas jēgas.

Apjājām apkārt Mazā Hermona kalna pamatnei, nojājām garām krustnešu cietoksnim E1 Fulē un nonācām Sunemā. Tā bija otra Magdala mats matā — ar freskām un visu pārējo. Seit, pēc Bībeles nostāsta, dzimis pravietis Zamuels, un sunemiete šeit uz pilsētas vaļņa bija uzcēlusi mazu namiņu pravietim Elīsam. Elīss jautāja, ko viņa par to prasa pretī. Gluži pamatots jautājums, jo šejienes ļaudis, tiklab senajos laikos, kā tagad mēdz uzmākties ar labdarību un pakalpoju­miem un pēc tam gaidīt vai pieprasīt samaksu. Elīss viņus pazina caurcaurēm. Viņš nespēja iedomāties, ka viņam kāds uzcels pieticīgu miteklīti tāpat vien vecas draudzības labad, nekā pats sev nekārodams. Agrāk man allaž likās, ka Elīss rīkojies ļoti nesmalkjūtīgi, lai neteiktu rupji, tā apvaicādamies. Sieviete atteica, ka viņa nekādu maksu negaidot. Tad par viņas labo sirdi un nesavtību pravietis viņu iepriecināja, pavēstīdams, ka viņai piedzims dēls. Tā bija dāsna samaksa, par meitu viņa nebūtu priecājusies, jo meitas šeit nav cenā. Puisēns piedzima, auga, pieņēmās spēkā, bet nomira. Elīss viņu atmodināja no miroņiem.