MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Man patīk citēt Graimzu tāpēc, ka viņš ir tik dramatisks. Un tāpēc, ka ir tik romantisks. Un tāpēc, ka viņam nepavisam nerūp, vai runāt taisnību vai ne, viņam rūp vienīgi lasītāju iztrūcināt, modināt lasītājos skaudību vai apbrīnu.

Viņš ceļoja pa mierīgu zemi, visu laiku vienā rokā turēdams revolveri, otrā mutautu. Un ik mirkli, kad, ieraudzīdams kādu svētu vietu, neapraudājās, bija gatavs nošaut dažus arābus. Kopš miris Minhauzens, nevienam ceļotājam Palestīnā gan nav gadījies tiķ_ daudz brīnumainu piedzīvojumu kā viņam.

Beit-Džinā, kur neviens nebija licies gar viņu ne zinis, viņš nakts vidū izlīda no telts un blieza virsū kaut kam, ko bija noturējis par arābu, kurš pa labu gabalu nogūlies uz klints un perina ļaunus nolūkus. Lode nogalināja vilku. Taču, pirms tika izšāvis, viņš, kā parasts, uzzīmējis dramatisku pašportretu, lai pabiedētu lasītāju:

«Vai tā bija iedoma vai ari patiesi redzēju uz klints kaut ko kustamies? Ja tas cilvēks, kādēļ viņš mani nenolika uzreiz? Savā melnajā burnusā pret balto telti taču es biju brinišķīgs mērķis. Ur es jau jutu, kā lode ieurbjas man kaklā, krūtīs, smadzenēs.»

Cik drosmīgs radījums!

Ceļā uz Ģenecareti viņi ieraudzījuši divus beduīnus, un «mēs satvērām savas pistoles un nemanāmi sagatavojām šāvienam» utt. Tikai nezaudēt aukstasinību!

Samārijā viņš triecienā ieņēma kādu kalnu, no kura pretī lidoja akmeņu krusa; viņš raidīja šāvienu pūlī, no kura bija mesti akmeņi. Un raksta:

*Nekad nepalaidu garām izdevību parādīt arābiem amerikāņu un angļu ieroču spēku un to, cik bīstami ir uzbrukt bruņotajiem frankiem. Man šķiet, šis šāviens viņiem noderēja par mācību.»

Beitina viņš neželīgi parmacīja visus savus arabu pavadoņus, kas dzina mūļus, un tad:

«Es nodevu sev svinīgu zvērestu: ja vēlreiz kāds no viņiem atteiksies izpildīt pavēles, es vainīgo tā noslānīšu, kā viņš pat sapņos nebūs slānīts, un, ja nespēšu atrast vainīgo, nosvētīšu ar pātagu visu bandu no pirmā līdz pēdējam un, ja tuvumā negadīsies kāds no priekšniekiem, kas to varēs izdarīt, darīšu to pats.»

Viņš auļos nojāja pa gandrīz vertikālo klints taku, kas ved no Banias pils uz ozolu birzi, ar katru soli zirgs ņēma «trīsdesmit pēdu». Esmu gatavs atvest trīsdesmit lieciniekus, lai pierādītu, ka Putnema* slave­nais varoņdarbs Horsnekā ir tīrais nieks salīdzinājumā ar šo.

Paraugieties uz viņu: teatrāli kā vienmēr viņš nolūkojas uz Jeruza­lemi, šoreiz nolaidības dēļ noņēmis roku no pistoles.

«Stāvēju uz ceļa, uzlicis roku zirgam uz kakla, un aizmiglotām acīm lūkoju saskatīt kontūras tām svētajām vietām, kas jau sen bija iespiedušās man sirdī, bet asaras plūda aumaļām un neļāva nekā saredzēt. Kopā ar mani pulciņā bija mūsu musulmaņu kalpotāji, viens katoļu mūks, divi armēņi un viens jūds, un visiem, skatoties turp, lija asaras.»

Ja jau raudāja katoļu mūks un arābi, tad mana dziļākā pārliecība ir, ka raudāja arī zirgi, un līdz ar to aina iegūst pilnību.

Taču nepieciešamības brīdī viņš varēja kļūt ciets kā dimants. Libānas ielejā kāds arābu jauneklis — kristīgais (viņš allaž cenšas paskaidrot, ka musulmaņi nezog) bija viņam nozadzis pulveri un skrotis desmit dolāru vērtībā. Graimzs pierādīja šeiham jaunekļa vainu un noskatījās drausmīgi nežēlīgajā miesassodā. Jel paklausieties:

«Vienā mirklī Musa, kas kliedza, brēca, vaimanāja, gaudoja, bija apsviests uz muguras, taču viņu iznesa laukumiņā durvju priekšā, lai mēs varētu noskatīties sodīšanā, un noguldīja ar seju pret zemi. Viens uzsēdās viņam uz muguras, otrs uz lieliem; pēdējais saslēja sodāmā kājas ar pēdām augšup, un trešais sita pa kailajām pēdu apakšām ar degunradža ādas pletni, kas pie katra sitiena nošvīkstēja gaisā. Nabaga Moriraits neizsakāmi cieta. Nama un Nama Otrā (Mūsas māte un māsa) krita ar vaigu pie zemes, lūdzās, kauca un apkampa te manus, te Vitleja ceļus, bet brālis ārā brēca vēl skaļāk par Musu. Pat Jusufs ienāca un, ceļos mezdamies, lūdzās žēlastību, un vispēdīgi Betuni — tam nelietim šo mājā bija pazudusi kule ar pārtiku, un no rīta viņš bija trakākais apsūdzētājs — lūdza, Tāi Hovaji apžēlojas par puisi.»

Bet neba viņš palaidāsl Sods tika «pārtraukts» pēc piecpadsmitā sitiena, lai dzirdētu vainīgā atzīšanos. Tad Graimzs un viņa kompānija aizjāja tālāk, atstājot visu šo kristiešu ģimeni, lai musulmaņu šeihs piespriež tiem naudas un miesas sodu pēc sava ieskata.

«Kad sēdos zirgā, Jusufs vēlreiz mani lūdza iejaukties ii" -"vēloties par viņiem, bet es pārlaidu skatienu pār sapulcējušos tumšajām sl un nespēju atrast sirdī ne kripatiņas līdzjūtības.»

Ainu viņš nobeidz ar draiskulīgu jautrības uzplūdu, kas jo jauki kontrastē ar mātes un viņas bērnu ciešanām. Vēl viens fragments.

«Pēc tam es no jauna noliecu galvu. Nav jākaunas Palestīnā raudāt. Es raudāju, ieraudzījis Jeruzalemi, raudāju, gulēdams Betlēmē zem zvaigznēm, raudāju, stāvēdams svētītajos Galilejas jūras krastos. Mana roka turēja pavadu tikpat stingri, mans pirksts nenodrebēja uz pistoles gaiļa, kad es ar pistoli rokā jāju (raudādams — M. T.) gar zilās jūras krastu. Asaras neaptumšoja manu skatu, un mana sirds nepagura vājumā. Lai tas, kam gribēsies apsmiet manas jūtas, tūdaļ šai vietā ver grāmatu ciet, jo viņš manā ceļojumā pa Svēto zemi neatradis nekā jauka savam prātam.»

īsi sakot, garlaikoties viņš neļauj.

Es it labi saprotu, ka esmu ļoti daudz vietas atvēlējis mistera Graimza grāmatai. Taču runāt par to ir pamatoti un likumsakarīgi, jo «Nomadu dzīve Palestīnā» ir reprezentatīva grāmata, tā pārstāv veselu par Palestīnu sarakstītu grāmatu kategoriju, un kritizēt šo grāmatu nozīmē kritizēt visas. Un, tā kā es par to runāju kā par reprezentatīvu grāmatu, atļāvos gan autoram, gan grāmatai piešķirt izdomātu uzvārdu un nosaukumu. Pēc manām domām, smalkjūtības labad vajadzēja tā darīt.

Nācarete ir brīnum interesanta pilsētiņa, jo rodas iespaids, ka šeit viss palicis gluži tā, kā Jēzus aiziedams atstājis, un ik pa brītiņam jūs sevi notverat sakām: «Šajās durvis Jēzus stāvēja, kad bija mazs puišelis … uz šās ielas viņš rotaļājās … pieskārās šiem akmeņiem .. . kāpelēja pa šiem krīta kalniem.» Ja kāds reiz ņemsies uzrakstīt grāmatu par Jēzus bērnību, tas būs dāvājis interesantu lasāmvielu gan jauniem, gan veciem. Tā spriežu tādēļ, ka Nācarete mūs ieinteresēja nesalīdzināmi vairāk, nekā to spēj hipotēzes par Kapernaumu un Galilejas jūru. Stāvot Galilejas jūras krastā, bija iespējams vienīgi iztēloties vāru, neskaidru atspulgu tam majestātiskajam veidolam, kas soļoja pa viļņu galotnēm, it kā tur būtu cieta zeme; kas pieskārās mirušajiem, un tie cēlās un runāja. Atradu savās piezīmēs un no jauna izlasīju dažus izvilkumus no Apokrifālās Jaunās derības* 1621. gada izdevuma. (Izvilkumi.)

«Jaunlaulāta sieva, kas bija noburta, lai būtu mēma, noskūpstīja Kristu un tapa izdziedināta. Spitālīga meitene top izdziedināta ar ūdeni, kurā bija mazgāts jaunpiedzimušais Kristus, un kļūst par Jāzepa un Marijas kalponi. Tādā pašā veidā izdziedināts ari kāda augstmaņa dēls.