MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Mums parādīja granīta kolonnas gabalu, kas nokarājās no jumta, un pastāstīja, ka musulmaņi, kad iekarojoši Nācareti, pārcirtuši to uz pusēm veltīgā cerībā sagraut svētnīcu. Taču kolonna brīnumainā kārtā palikusi gaisā karājamies un, pa f i bez balsta, balstījusi toreiz un balstot vēl tagad baznīcas jumtu. Mēs izdalījām šo brīnumu ar astoņi un konstatējām, ka par visiem kopā nav grūti tam noticēt.

Šie talantīgie mūki neko neatstāj pusdarītu. Ja viņi nolēmuši jums parādīt Vara čūsku, kas bija uzcelta tuksnesī, varat būt pārliecināts, ka viņiem pie rokas būs ne tikai stabs, uz kura tā atradās, bet arī bedre, kurā stabs bija ierakts. Viņiem tātad šeit ir Pasludināšanas «ala»; un tikpat droši kā ikvienam, kam ir mute, ir arī rīkle, viņi jums parādīs Jaunavas virtuvi un pat viņas dzīvojamo istabu, kur viņa kopā ar Jāzepu pirms astoņpadsmit gadsimtiem nolūkojās, kā mazais Pestītājs spēlējas ar jūdu rotaļlietām. Viss zem viena jumta — viss noticis spodrās, ietilpīgās, mājīgās «alās». Interesanti, ka personas, kas cieši saistītas ar Svēto ģimeni, allaž dzīvojušas alās — Nācaretē, Betlēmē, karaliskajā Efesā, kaut gan neviens cits no viņu laikabiedriem neko tamlīdzīgu nedarīja. Un, ja arī darīja, tad viņu alas visas pazudušas bez pēdām, un, manuprāt, tīrais brīnums, kā šīs, par kurām stāstu, tik labi saglabājušās. Kad Jaunava bēga no Hēroda dusmības, viņa paslēpās alā Betlēmē, un šī ala stāv kā stāvējusi vēl šobaltdien. Nevainīgos bērniņus Betlēmē arī noslepkavoja alā; Pestītājs piedzimis alā — abas šīs alas vēl tagad liek rādītas svētceļniekiem. Ārkārtīgi dīvaini, ka visi satricinošie notikumi risinājušies alās, turklāt tā ir ļoti laimīga sagadīšanās, jo pat visstiprākie nami ar laiku sagrūst, bet ala klintī pastāv mūžu mūžos. Visa šī alu būšana ir skaidrākais māns, bet par to cilvēce var pateikties katoļiem. Kur vien viņi uziet vietu, ko svētu padarījis kāds Bībelē minēts notikums, tur tūdaļ uzceļ masīvu, gandrīz nesagraujamu baznīcu un saglabā attiecīgās vietas piemiņu nākama­jām pareizticīgajām paaudzēm. Ja šis godpilnais pienākums būtu atstāts protestantu ziņā, mēs šodien nezinātu pat to, kur atradusies Jeruzaleme, un tas cilvēks, kas prastu skaidri parādīt Nācareti, būtu par gudru šai pasaulei. Cilvēce katoļiem ir parādā pateicību pat par labi domāto veiklo blēdību ar viltus alu izciršanu klintīs; ir taču daudz patīkamāk aplūkot alu, ko cilvēki gadu simtiem ciešā ticībā uzskatījuši par Svētās jaunavas mitekli, nekā meklēt to pa visu Nācareti gan šur, gan tur, gan it nekur. Pārāk plaša teritorija. Nevar iedarbināt iztēli. Nav nevienas iezīmīgas vietas, kur piesaistīt skatienu, interesi, nav nekā, kas rosinātu apceri. Atmiņas par svētceļniekiem nezudīs, kamēr mums būs Plimutas klints. Vecie mūki ir gudri. Viņi zina, kā vajag nostiprināt sirdij tīkamu nostāstu, lai tas mūžam nezustu.

Apmeklējām vietas, kur Jēzus piecpadsmit gadus nostrādājis par namdari un kur viņš mēģināja sludināt sinagogā, bet pūlis viņu no tās izdzina. Visās šajās vietās ir uzceltas nelielas katoļu baznīciņas, lai pasargātu to mazumiņu seno mūru, kas vēl saglabājušies. Mūsu svētceļnieki nodrupināja no tiem suvenīrus. Aizgājām pilsētas vidū uz kādu kapelu, kas apbūvēta apkārt apmēram divpadsmit pēdu garam un četras pēdas biezam akmens bluķim; pirms dažiem gadiem priesteri atklājuši, ka uz šā akmens mācekļi reiz, nākdami no Kapernaumas, piesēduši atpūsties. Un tūliņ pasteidzās šo relikviju saglabāt. Relikvijas ir ļoti ienesīgs īpašums. Vai nu ceļotāji nesamaksās par iespēju tās aplūkot? Un viņi maksā mīļuprāt. Arī mēs neatteicāmies. Ikviens jutīsies nomierinājis savu sirdsapziņu, ja būs godam samaksājis visu, kas no viņa pienākas. Mūsu svētceļniekiem traki gribējās vilkt laukā

savus kvēpu podiņus un trafaretus un mālēt uz akmens savus vārdus līdz ar savu pilsētu nosaukumiem Amerikā, bet priesteri neko tam­līdzīgu nepieļāva. Pavisam godīgi sakot, mūsu grupas locekļi šai grēkā krita reti, bet vispār uz kuģa bija pasažieri, kas uz to bija gaužām kāri. Mūsu svētceļnieku galvenais grēks ir suvenīru vākšana. Man liekas, ka viņi jau paguvuši galvā aplēst šā akmens dimensijas līdz collas precizitātei un tā svaru precīzi līdz tonnai, un es ne mirkli nešaubos, ka naktī viņi atgriezīsies un mēģinās to aizstiept.

Par šo «Svētās jaunavas avotu» leģenda stāsta, ka Marija, vēl meitene būdama, nākusi šurp vai divdesmit reižu dienā ūdeni smelt un nesusi to mājup krūzē uz galvas. Ūdens plūst no caurules, kas senlaikos iemūrēta klintī diezgan patālu no ciema. Nācaretes meičas joprojām pulciņos nāk pēc ūdens, skaļi smiedamās un tērgādamas. Nācarēņu meitenes ir neglītas. Dažām gan ir lielas, spulgas acis, bet glītas sejas nav nevienai. Viņu vienīgais apģērbs ir nenoteiktas krāsas bezveidīgs, plats paltraks, turklāt visai noskrandis. No galvvidus līdz zodam viņām, pēc Tibērijas skaistuļu parauga, nokarājas virtenēs savērtas vecas monētas, ap roku locītavām un ausīs viņas valkā vara rotas. Zeķu un kurpju viņām nav. No visām meitenēm, ko šai zemē esam sastapuši, viņas ir vispatīkamākās un labdabīgākās. Taču diemžēl šīs gleznainās meitenes nekādi nevar saukt par glītām.

Viens no mūsu svētceļniekiem ar iesauku «Jūsmotājs» izsaucās:

— Paskatieties uz to slaido, graciozo meiteni! Kāda skaista madon­nas seja!

Pienāca otrs svētceļnieks un sacīja:

— Paraugieties uz to slaido, graciozo meiteni! Cik viņai karaliski cēla seja, skaista kā madonnai!

Es atteicu:

— Viņa nav slaida, viņa ir strupa; viņa nav skaista, viņa" ir neglīta; nenoliedzu, ka viņa ir diezgan gracioza, tomēr pārāk bļaustīga.

Pēc īsa brītiņa pienāca trešais — pēdējais svētceļnieks un sacīja:

— Ai, kāda slaida, gracioza meitene! Kāds karalisks skaistums, kāds madonnas cildenums!

Tā skanēja viņu vienprātīgais spriedums. Redzēju, ka pienācis laiks pameklēt tam autoritatīvu avotu. Atradu rindas, ko tūdaļ citēšu. Autors? V. C. Graimzs:

«Sasēduši seglos, aizjājām līdz avotam, lai pēdējoreiz paraudzītos uz Nācaretes sievietēm, kas kopumā ir glītākās, kādas esam Austrumos redzējuši. Kad tuvojāmies bariņam, slaida, gadus deviņpadsmit veca meitene piegāja pie Mirjamas un sniedza viņai krūzītē ūdeni. Viņas kustības bija graciozas un karaliskas. Mēs tūliņ sākām skaļi apjūsmot madonnas skais­tumu viņas sejā. Vaitlijs pēkšņi jutās izslāpis un arī palūdza krūzīti ūdens, lēnām dzēra un pāri krūzītes malai neatņēmies skatījās viņas lielajās, melnajās acīs, kas viņu vēroja tikpat ziņkārīgi, kā viņš vēroja meiteni. Tad dzert sagribējās ari Mo. . t: m. Meitene viņam sniedza trauku, un viņš pamanījās to piešķiebt t:"> ka .dens izlija un viņam bija pamats palūgt vēl vienu krūzīti. Kad pieu . : -ana kārta, viņa mūsu viltību bija sapratusi; smejošām acīm viņa paraudzījās mani. Es sāku skaļi smieties, un viņa man piebalsoja tik jautri un skanīgi kā jebkura lauku meiča manā dzimtajā pusē. Man gribējās iegūt viņas ģīmetni. Madonna, ko uzgleznotu ar šīs daiļās nācareņu meitenes seju, būtu «skaistuma iemiesojums» un «mūžīgs prieks acīm».»

Šāda tumīte par Palestīnu lasītājiem tiek servēta kopš neminamiem laikiem. Lasiet Fenimoru Kūperu, ja meklējat skaistumu indiāņos, uri Graimzu, ja gribat to atrast arābos. Arābu vīrieši bieži vien ir izskatīgi, arābu sievietes — ne. Mēs visi varam ticēt, ka Jaunava Marija bijusi daiļa, darīt citādi būtu pretdabiski; bet vai tas nozīmē, ka mūsu pienākums ir rast skaistumu šajās mūsdienu Nācaretes sievietēs?