MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Lēnām klidzinājām pa lielo karavānu ce|u, kas ved no Damaskas uz Jeruzalemi un Ēģipti, garām Lubijai un citiem sīriešu ciematiem, kuri visi kā viens atrodas stāvu kalnu vai pauguru virsotnēs un no visām pusēm apjozti milzu kaktusiem (neauglīgas zemes pazīme), uz kuriem aug ērkšķaini bumbieri, milzīgi kā šķiņķi, un pēdīgi nokļuvām līdz Hatinas kaujaslaukam.

Tā ir liela, neregulāra plakankalne un izskatās kā pašas dabas radīts kaujaslauks. Pirms apmēram septiņiem gadsimtiem nepārspējamais Saladins šeit sastapās ar krustnešu karapulku un uz visiem laikiem salauza kristiešu varu Palestlnā. Ilgu laiku pretinieku karaspēku starpā valdīja pamiers, bet tad, kā rakstīts ceļvedī, Kerekas pārvaldnieks Šatiljonas Reinolds to lauza, aplaupīdams kādu Damaskas karavānu un, nepaklausot Saladina prasībai, liedzās izdot gan tirgotājus, gan nolaupītās preces. Par tik traku sīka pavaldoņa pārgalvību sultāns jutās drausmīgi apvainots un nozvērējās pats ar savu roku nogalināt Reinoldu, vienalga, kad un kur to sastaps. Abas armijas sagatavojās karam. Visai nenozīmīgais Jeruzalemes karalis bija visa kristīgās bruņniecības zieda virspavēlnieks. Viņš deva bruņiniekiem negudru pavēli doties garā, nogurdinošā pārgājienā pa svelmaino sauli un pēc tam, bez pārtikas un ūdens krājumiem, uzsliet nometni šajā atklātajā līdzenumā. Musulmaņu karapūļi, apejot Ģenecaretes ziemeļu galu, lieliskos zirgos auļoja šurp, pa ceļam postīdami un dedzinādami, un uzslēja nometni pretim ienaidnieka karaspēkam. Rītausmā sākās drausmīgā kauja. No visām pusēm sultāna karapūļu ielenkti, kristīgie bruņinieki cīnījās, necerēdami palikt dzīvi. Viņi sitās ar izmisuma spēku, taču viss bija velti; karstums, pretinieka pārspēks un neiztura­mās slāpes bija neuzvarams ienaidnieks. Ap pusdienlaiku visdrosmīgā­kie izlauzās cauri musulmaņu rindām un ieņēma nelielu pakalnu, kur, cieši saspiedušies ap Kristus karogu, citu pēc cita atsita pretinieku kavalērijas uzbrukumus.

Taču kristīgo valdīšana Palestīnā bija lemta bojāejai. Ap saules rietu Saladins bija kļuvis par Palestīnas valdnieku, kristīgie bruņinieki krituši kaudzēm gulēja kaujaslaukā, bet Jeruzalemes karalis, Temp|a ordeņa lielmestrs, un Šatiljonas Reinolds bija sultāna gūstekņi. Sala- dins pret abiem gūstekņiem izturējās ar izmeklētu laipnību un lika tos dāsni pacienāt. Kad karalis sniedza Šatiljonam saldētu šerbetu, sultāns sacīja: «To viņam dod tu, nevis es.» Viņš nebija aizmirsis savu zvērestu un pats ar savu roku nokāva nelaimīgo Šatiljonas bruņinieku.

Grūti ticēt, ka šajā mēmajā klajumā kādreiz skanējusi kara mūzika un dimdējuši bruņotu vīru soļi. Grūti piepildīt šo pamestību ar auļojošu jātnieku kolonnām un pāršķelt miegaino klusumu ar uzvarē­tāju kliedzieniem, ievainoto brēcieniem, redzēt kara karogus plīvojam un tēraudu zibam sabangotajā kaujas jūklī. Klajums ir tik bezcerīgi izmiris, ka nekāda iztēle nespēj šeit uzburt dzīvības un darbības rosmi.

Tāboru sasniedzām sveiki un veseli, turklāt krietni apsteidzot savu līdz zobiem apbruņoto pseidoapsargu. Visā ceļā nesastapām neviena vienīga cilvēka, nemaz jau nerunājot par mežonīgu beduīnu ordām. Tābors stāv nošķirts un vientuļš — Esdrilonas līdzenuma milzu sargka­reivis. Pār apkārtni tas paceļas tūkstoš četrsimt pēdu augstumā — zaļš, kokiem apaudzis, skaists, simetrisks konuss, redzams jau no tālienes un tīkams acīm Sīrijas tuksneša atbaidošajā vienmuļībā. Skats no šā kalna augstākās virsotnes bija gandrīz skaists. Lejā pletās lielais, līdzenais Esdrilonas klajums, izraibināts ar tīrumiem kā šaha dēlītis, pa gabalu arī tikpat līdzens un gluds, bet tam gar malām balti, blīvi apbūvēti ciemi un visur, gan tuvu, gan tālumā, viju vijumis izlocīti ceļi un takas. Kad to rotā pavasara pirmais zaļums, šai ainavai jābūt patiesi burvīgai. Klajuma dienvidu daļā paceļas «Mazais Hermons», aiz kura virsotnes jaužama Gilboa. Saredzēt var arī Naīnu, kas slavena ar to, ka šeit izauga atraitnes dēls, un Endoru*, kas tikpat slavena ar savu zīlnieci. Austrumu pusē plašas Jordānas ieleja, bet aiz tās ir Gileāda kalni, un rietumos — Karmela kalns. Ainavu aizpilda Hermons ziemeļu pusē, Basanas plakankalnes, pret Libānas kalnu augstajām atradzēm balti mirdzošā svētā pilsēta Safeda, Galilejas jūras stūris — zils kā tērauds, Hatinas kalns ar divām virsotnēm, leģendās teiktais «Svētlaimīgo kalns» un krustnešu pēdējās izmisuma drosmē par svēto krustu izcīnītās kaujas mēmais liecinieks.

Lai palūkotos uz šo ainavu pa gleznainu, izdrupušu loga aiļu pussagruvušā mūrī, kas saglabājies no Kristus laikiem, kad ietvars noslēpj visu neglīto, ir baudījums, kura dēļ nav grūti uzrāpties augstajā kalnā. Lai redzētu jauku saulrietu visā tā pilnībā, lāgiem jānostājas uz galvas, un glezna dažkārt jāiesloga smagā, pamatīgā rāmī, lai tā atklātos īstā skaistumā. Šo patiesību var iepazīt, lai nekad vairs neaizmirstu, dižkunga grāfa Palavičini mazajā burvju valstībā, viņa brīnišķīgajā dārzā netālu no Dženovas. Tur jūs stundām staigājat pa kalniem un mežainām gravām, kas izkārtotas tik prasmīgi, ka jums neizbēgami liekas — tas ir dabas veidojums, nevis cilvēka roku darinājums; jūs ejat pa līkloču takām un pēkšņi izk|ūstat pie ūdenskri­tumiem, pār kuriem ved tiltiņi; visnegaidītākajās vietās jūs izejat pie meža ezeriņiem, ko nepavisam necerējāt tur ieraudzīt; klīstat pa miniatūrām viduslaiku pilīm, kas šķiet īsti senlaicīgas, bet īstenībā uzceltas pirms divpadsmit gadiem; kavējaties apcerē pie sadrupušām senām kapenēm, kuru marmora kolonnas sadauzījis modernais tēl­nieks, kas tās darinājis; tālāk ejot, ieraugāt sīciņas rotaļu pilis no dārga būvmateriāla un tad pēkšņi — zemnieku būdiņu ar vecvecām istablie- tām, un jums pat prātā neienāk, ka tās taisītas pēc pasūtījuma; jums pat ir iespēja izjādelēt pa mežu mežiem uz koka zirga, kura straujo gaitu darbina neredzams mehānisms; jūs šķērsojat seno romiešu ceļus un izejat cauri majestātiskām arkām; atpūšaties greznās lapenēs, kur neredzami gari jūs no visām pusēm apšļāc ar ūdens strūkliņām un kur jūs valgmes šalti saņemat pat no puķēm, ja tām pieskaraties; jūs vizināties laivā pa apakšzemes ezeru starp grotām, zem baismiem stalaktītiem klātām arkām, gar zāļainiem krastiem, bet uz ūdens šūpojas gondolas, kas noenkurotas paēnā pie maza marmora tem- plīša — tas paceļas uz dzidrā ūdens virsmas, ļaudams baltajām skulptū­rām, krāšņajiem kapiteļiem un rievotajām kolonnām spoguļoties virs caurspīdīgās dzelmes. Tā jūs esat gājis no brīnuma brīnumā un visu laiku domājis, ka nule redzētais bijis pats lielākais brīnums. Bet vislielākais brīnums ir paglabāts pēdējam brīdim, tikai jūs to neierau- gāt, iekams neesat izkāpis krastā un izgājis cauri retu, no visām pasaules malām savāktu puķu biezoknim un apstājies vēl pie viena šķietama tempļa durvīm. Tieši šeit mākslinieka ģēnijs sasniedzis apoteozi un patiesi atver jums vārtus uz burvju valstību. Jūs paraugā- ties caur parastu dzeltenu stikla rūti, vispirms ieraugāt zaļu lapu biežņu turpat desmit soļu atstatumā un lapotnē robainu klajumiņu, it kā vārtus — tādi dabā it bieži sastopami un nerada nekādas aizdomas, ka to izdomājis cilvēks, bet šajos vārtos, itin kā gluži nejauši pagadījušies, pāris tropisku augu lapu un ziedu. Un tad pēkšņi caur šiem gaišajiem, žilbinošajiem vārtiem jums paveras acumirklīgs ieskats visburvīgākajā, liegākajā, krāšņākajā ainavā, kādā jebkad lūkojies kaut viens svētais savā mirstamā stundā; vienīgi apustulis Jānis varbūt redzējis kaut ko līdzīgu, kad viņam debesīs aiz mākoņiem parādījās Jaunā Jeruzaleme. Priekšplānā jūras klajš, tajā vēja piepūstas buras; jūrā iegriežas ass zemesrags, uz tā lepna bāka, tālāk nolaidena, zaļa pļava; un aizmugurē gabaliņš senās «piļu pilsētas» ar parkiem, pakal­niem un staltiem namiem, vēl tālāk dibenplānā — augsts kalns, kura kontūras asi iezīmējas pret jūru un debesim; pāri visam zeltainās debesis peld vieglas mākoņu plūksnas un svēdras. Jūra zeltaina, pilsēta zeltaina, pļava, kalns — viss zeltains, pārvarīgi skaists, liegs un sasapņo- jies kā vīzija par paradīzi. Neviens mākslinieks nespētu uz audekla uzburt tādu skaistumu, un tomēr — bez dzeltenā stikla un prasmīgi izraudzītā ietvara, kas norobežo no ainavas visu neglīto, tas nebūtu skats, kuru ieraugot, jākrīt nemaņā, un Čūska kārdinātāja būtu katram no mums uzspiedusi savu zīmogu.