MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Uzgājām citronkoku birzi — vēsu, ēnainu, augļu pilniem kokiem. Ja skaistumu redz reti, cilvēks sliecas uz pārspīlējumiem, bet šī birzs man šķita ļoti skaista. Tā patiesi bija skaista. Es nepārspīlēju. Sunemu vienmēr atcerēšos ar pateicību — tā mums deva lapotu pavēni pēc ilga jājiena pa svelmi. Paēdām, atpūtāmies, stundu patērzējām, izpīpējām pa pīpei, tad sēdāmies zirgos un jājām tālāk.

Jādami vieglā riksī pāri Jezreēlas līdzenumam, sastapām pusduci indiāņu (beduīnu), kas, ļoti garus šķēpus vicinādami, veciem kaulu kambariem mugurā sēdēdami, uzbruka neredzamiem ienaidniekiem; skrandām vējā plīvojot, viņi auroja no visa spēka un vispār uzvedās kā vājprātīgi. Te nu beidzot bija «mežonīgie, brīvie tuksneša dēli, kas savu skaisto arābu tīrasiņu zirgu mugurā aizbrāž pa klajumu kā vējš», kā esam tik bieži lasījuši, skats, ko tik ļoti esam vēlējušies redzēt! Te nu bija «gleznainie tērpi»! Te nu bija «lieliskā izrāde»! Noskranduši ubagi . . . lēti komedianti . . . «arābu tīrasiņu zirgi»— mugurkauls un izspiedušās ribas kā ihtiozauram muzejā, kumpaini un neskaisti kā kamieļi! Redzēt īstu tuksneša dēlu nozīmē uz laiku laikiem noraut viņam romantisma plīvuru; redzot viņa ādaini, rodas viena vienīga vēlēšanās: noņemt seglus, lai tam vieglāk sairt.

Drīz pēc tam nokļuvām pie drupās sakritušas pilsētas paliekām kalnā — tā bija senā Jezreēla.

Akabs, Samārijas ķēniņš (tiem laikiem viņa zeme bija liela valsts, kas aizņēma gandrīz pusi Rodailendas platības) dzīvoja savā galvaspil­sētā Jezreēlā. Blakus viņa pilij dzīvoja kāds vīrs vārdā Nabots, kuram piederēja vīnadārzs. Akabs lūdza, lai vīnadārzu atdodot viņam, piedā­vājās to pat nopirkt. Bet Nabots liedzās pārdot. Tajos laikos tika uzskatīts tikpat kā par noziegumu lai vai pār kādu naudu šķirties no mantojuma. Pat ja cilvēks no tā šķīrās, tas atgriezās pie viņa vai viņa pēcnācējiem nākamajā jubilejas gadā.* Tad šis ķēniņš pārgāja mājās, kā izlutināts bērns likās gultā, aizgriezās ar seju pret sienu un briesmīgi bēdājās. Ķēniņiene, kurai tajos laikos bija nelāga slava un kuras vārdā vēl šobaltdien dēvē necienīgas sievietes, piegāja pie viņa un vaicāja, kālab viņš tik bēdīgs, un viņš tai visu izstāstīja. Jezebele apsolīja, ka viņa šim to vīnadārzu dabūšot; un viņa gāja un uzrakstīja ķēniņa vārdā viltus vēstules pilsētas dižvīriem, pavēlēdama sēdināt Nabotu augstā vietā ļaužu priekšā un nolīgt divus vīrus, kas liecinātu, ka Nābots zaimojis dievu un ķēniņu. Tā tika izdarīts, un Nabotu izveda no pilsētas un nomētāja ar akmeņiem, un viņš nomira. Tad Jezebele aizgāja pie ķēniņa un sacīja: «Raugi, Nabots ir miris, celies un ņem vīnadārzu.» Akabs cēlās un pārņēma vīnadārzu savā īpašumā. Bet tad pie viņa piegāja pravietis Elija un pareģoja, kādu galu ņems Akabs pats un kāds gals sagaidāms Jezebelei; Elija sacīja, ka tai pašā vietā, kur suņi laizījuši Nabota asinis, suņi laizīs arī viņa asinis, un Jezebeli suņiem būs ēst pie Jezreēlas mūriem. Vēlāk ķēniņš krita kaujā, un, kamēr viņa kaujasratus mazgāja Samārijas dīķī, suņi laizīja asinis. Vēlākajos gados Jehus, Izraēļa ķēniņš, paklausīdams kāda pravieša padomam, devās karā pret Jezreēlu un darīja tā, kā tolaiku soda ekspedīcijās bija pieņemts: nokāva daudzus ķēniņus un viņu pavalstnie­kus, un, kad viņš iejāja pilsētā, tad ieraudzīja Jezebeli, kas izkrāsoju- sies un izgreznojusies skatījās pa logu, un pavēlēja, lai to pa šo logu izmet. Kāds kalps to izdarīja, un Jehus zirgs Jezebeli sabradāja. Kad Jehus bija iegājis pilsētā un ēdis, un dzēris, viņš pēc brīža sacīja: «Lūkojiet pēc tās nolādētās un aprociet to, jo tā ir ķēniņa meita.» Taču līdzjūtības gars pār viņu bija nācis pārāk vēlu, pareģojums bija piepildījies: suņi Jezebeli bija apēduši, un «tie no tās nekā neatrada kā vien galvaskausu, kājas un roku plaukstas».

Nelaiķa ķēniņš Akabs bija atstājis lielu ģimeni, un Jehus nokāva viņa septiņdesmit bāreņos palikušos dēlus. Pēc tam apkāva visus viņa radus, skolotājus, kalpus un ģimenes draugus, mazliet atpūtās no darbošanās, tad cēlās un pie Samārijas sastapa četrdesmit divus vīrus un vaicāja, kas šie esot; tie sacīja, ka esot Jūdas ķēniņa brāļi. Viņš tos nokāva. Samārijā nonācis, viņš sacīja, ka parādīšot savu dedzīgo pieķeršanos tam Kungam; viņš sapulcēja Baāla priesterus un visus, kas pielūdza Baālu, izlikdamies, ka arī viņš taisās pielūgt Baālu un ziedot tam lielu upuri; un, kad visi bija ieslodzīti tā, ka nespēja aizstāvēties, viņš lika apkaut visus līdz pēdējam. Tad Jehus, krietnais misionārs, atkal atpūtās no savas darbošanās.

Mēs atgriezāmies ielejā un aizgājām pie Ain-Jeluda avota. Parasti to dēvē par Jezreēlas avotu. Tas ir simt kvadrātpēdu liels un četras pēdas dziļš dīķis, kurā no pārkaru klintsradzes apakšas irdz ūdensstrūk- liņa. Šī vieta ir vientuļa un tuksnesīga. Vecos laikos šeit nometni bija uzslējis Gideons; aiz Sunemas dzīvoja «mīdieši, amalekīti un Austrumu bērni», kuri «daudzumā bija kā siseņi; viņi un viņu kamieļi bija bez skaita, kā smiltis jūrmalā . ..» Citiem vārdiem sakot, tas nozīmē, ka tur bija simt trīsdesmit pieci tūkstoši vīru un pie tiem piederīgie attiecīgie transporta līdzekļi.

Gideons, kuram nebija vairāk par trīssimt vīriem, pārsteidza tos naktī, stāvēja un noskatījās, kā tie cits citu apkāva, līdz simtdivdesmit tūkstoši vīru gulēja beigti kaujaslaukā.

Pirms sāka satumst, mēs uzslējām nometni Jeninā un vienos naktī no jauna devāmies ceļā. Ap rītausmu jājām garām tai vietai, kur, pēc visautentiskākajiem avotiem, meklējama īstā bedre, kurā brāļi iemeta Jāzepu, un pusdienlaikā, pieveikuši citu pēc cita veselu virkni ar vīģu un olīvu kokiem apaugušu kalnu, no kuriem var saredzēt ap četrsimt jūdžu attālo Vidusjūru, izjājuši cauri daudzām Bībelē pieminētām pilsētām, kuru iedzīvotāji pavadīja mūsu kristīgo karavānu mežonīgā naidā zvērojošiem skatieniem un laikam labprāt būtu laiduši darbā akmeņus, sasniedzām nepievilcīgus kalnus, kas terasēs cēlās augšup un liecināja, ka beidzot esam izgājuši no Galilejas un nokļuvuši Sa- mārijā.

Uzjājām augstā kalnā, lai apmeklētu Samārijas pilsētu, kur varbūt bija dzimusi un augusi sieva, kas pie Jēkaba akas sarunājās ar Kristu un no kuras noteikti cēlies slavenais Žēlsirdīgais samārietis. Stāsta, ka Hērods Lielais esot šeit uzcēlis lielisku pilsētu, un daudzi autori domā, ka to uzskatāmi pierādot daudzās rupji tēstās divdesmit pēdu augstās kaļķakmens kolonnas ar divu pēdu šķērsgriezumu, neglītas gan veidojumā, gan rotājumā. Senie grieķi tās nekādā gadījumā nebūtu uzskatījuši par skaistām.

Šās apmetnes iedzīvotāji ir sevišķi neganti un pirms dažām dienām bija apmētājuši ar akmeņiem divas mūsu svētceļnieku grupas; jāteic, svētceļnieki paši bijuši vainīgi, jo cilājuši revolverus, kurus nedomājuši laist darbā; Tālajos Rietumos šāds paņēmiens netiek uzskatīts par sevišķi saprātīgu un droši vien nav cieņā arī citur. Ja jaunajās teritorijās kāds paņem rokā ieroci, viņš zina, ka jāšauj, un jāšauj tai pašā mirklī, citādi pats tiks noguldīts gar zemi tur, kur stāvējis. Mūsu svētceļnieki droši vien bija salasījušies Graimzu.

Samārijā mums nebija nekā, ko darīt: sapirkāmies riekšavām vecas romiešu monētas — par franku ducī, apskatījām laika zoba sagrauztu krustnešu celtu baznīcu un tajā kapa velvi, kurā bija gulējis Jāņa Kristītāja līķis. Šī relikvija jau sen aizvesta uz Dženovu.