MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Ejot tālāk pa Svētā kapa baznīcas puskrēslu, nokļuvām mazā, klintī izcirstā baznīciņā — vietā, kas gadsimtiem ilgi pazīstama ar nosau­kumu «Kristus cietums». Teiksma stāsta, ka Pestitājs pirms krustā sišanas bijis šeit ieslodzīts. Zem altāra, kas atrodas pie durvīm, bija , divas akmens siekstas kājām. Tajās Pestītājs bija iekalts, un tālab vēl šodien tās tiek sauktas par «Kristus važām».

Visplašākā, visbagātākā un greznākā kapela Svētā kapa baznīcā pieder grieķiem. Tās altāris, kā visās grieķu baznīcās, ir nošķirts no pārējās telpas ar lielu svētbilžu starpsienu, kas stiepjas šķērsu pāri visai baznīcai un ir bagātīgi izrotāta ar zeltījumiem un svētbildēm. Daudzie gaismekļi, kas karājas tās priekšā, ir no tīra zelta un sudraba un maksā milzu naudu.

Taču baznīcas lepnums ir zema kolonna, kas paceļas kapelas marmora grīdas vidū un iezīmē precīzo zemes centru. Ļoti ticama leģenda stāsta, ka šī vieta jau kopš neatminamiem laikiem atzīta par pasaules centru, un, kad Kristus staigāja zemes virsū, viņš uz mūžu mūžiem izkliedējis pēdējās šaubas, pats ar savu muti apstiprinādams, ka tā tiešām esot. Atcerieties, viņš teicis, ka šī kolonna stāv pašā pasaules vidū. Un, ja pasaules centrs mainās, arī kolonna attiecīgi maina stāvokli. Trīs reizes tā pati no sevis ir izkustējusies. Tas noticis tādēļ, ka trīsreiz dažādos laikmetos spēcīgos satricinājumos milzīgas zemes masas, iespējams veselas kalnu grēdas, uzlidojušas visumā, samazinot zemes diametru, un līdz ar to zemes centrs par vienu vai diviem punktiem pārvietojies. Tas ir ārkārtīgi interesants apstāklis, kas pilnīgi satriec tos filozofus, kas apgalvo, ka pat niecīgākā mūsu zemes daļiņa nespēj aizlidot visumā.

Lai pārliecinātos, ka šī vieta patiesi ir zemes centrs, viens skeptiķis reiz dāsni samaksāja par atļauju uzkāpt baznīcas kupolā, lai, saulē stāvēdams, pārbaudītu, vai pašā pusdienlaikā no viņa kritīs ēna. Viņš atgriezās lejā pilnīgi pārliecināts. Diena bija apmākusies, un ēnas vispār nebija redzamas; bet šis vīrs jutās apmierināts: ja saule būtu parādījusies un metusi ēnu, viņam ēnas nebūtu bijis. Šādus pierādīju­mus mazticīgo tukšās runas apgāzt nespēj. Tiem, kas nav tiepīgi fanātiķi un labprāt ļaujas pārliecināties, šie pierādījumi ir pietiekami spēcīgi, lai nekas tos nespētu satricināt.

Ja nepieciešami vēl stingrāki pierādījumi nekā nule minētais, lai apmierinātu stūrgalvīgos un nesaprašas un tos pārliecinātu, ka šis patiešām ir zemes centrs, lūdzu, te tie būs. Visdrošākais pierādījums ir fakts, ka no tās vietas, kur atrodas kolonna, ir ņemta zeme, lai uztaisītu Ādamu. Tas ir pamatpierādījums. Nav iedomājams, ka pats pirmais cilvēks būtu taisīts no mazvērtīga materiāla, ja bija iespēja iegūt visaugstākās kvalitātes izejvielu no zemes centra. Tas jāsaprot ikvie­nam, kam darbojas prāts. Ka Ādams taisīts no zemes, kas ņemta tieši no šīs vietas, to itin droši pierāda fakts, ka sešos gadu tūkstošos neviens nav spējis pierādīt, ka zeme, no kuras viņš taisīts, nav pagrābta šeit.

Interesanti sagadījies arī, ka zem šī paša jumta, šai pašā lielajā baznīcā, pavisam netālu no slavenās kolonnas, Ādams, cilvēku dzi­muma tēvs, ir arī apbedīts. Nevar būt ne mazāko šaubu, ka viņš patiesi apbedits kapā, kas norādīts kā viņa kaps, jo nekad nav ticis pierādīts, ka šis nebūtu tas kaps, kurā viņš aprakts.

Ādama kaps! Cik aizgrābjoši bija šeit, svešā zemē, pie svešiem ļaudīm, tik tālu no draugiem un visiem, kam es mīļš, uziet asinsradi­nieka atdusas vietu. Gan patāla, bet tomēr radinieka. Dabas dotais nemaldīgais instinkts man lika no šīs atziņas nodrebēt. Dēla mīlestība manī pamodās ar nepieredzētu kvēli, un es ļāvu vētrainajām jūtām pilnu vaļu. Piespiedies pie kolonnas, es izplūdu asarās. Nedomāju, ka man būtu bijis jākaunas par to, ka esmu raudājis'pie sava nabaga mirušā tuvinieka kapa. Lai tas, kam iegribēsies apsmiet manas jūtas, tūdaļ šai vietā ver grāmatu ciet, jo manā ceļojumā pa Svēto zemi viņš neatradīs nekā jauka savam prātam. Cildenais sirmgalvis — viņš nepiedzīvoja to dienu, kad ieraudzīs mani, nesagaidīja satikšanos ar savu bērnu. Un man — man — ak vai!— nav laimējies redzēt vaigā viņu. Bēdu un vilšanās smaguma liekts, viņš nomira, pirms es biju piedzimis,— seši tūkstoši īsu vasaru pirms manas dzimšanas. Tomēr centīšos to panest vīrišķīgi. Ticēsim, ka viņam tur, kur viņš tagad mājo, klājas labāk. Mierināsim sevi ar domu, ka viņa zaudējums ir mūsu guvums mūžīgi mūžos.

Pēc tam gids mūs aizveda svētajā baznīcā uz to vietu, kur atrodas altāris, kas veltīts romiešu sargkareivim, kurš uzturēja kārtību krustā sišanas laikā un kurš tad, kad priekškars baznīcā pārplīsa no augšas līdz apakšai, kad iestājās drausmīgā tumsa, kad Golgātas klints, zemei trīcot, pāršķēlās, kad dārdēja debess artilērija un zibeņu baismajā atblāzmā miroņi cēlās augšā no kapiem un izklīda pa Jeruzalemes ielām, bailēs drebot, iesaucās: «Patiesi, šis bija dieva dēls!» Tur, kur tagad atrodas altāris, toreiz stāvēja romiešu kareivis, un krustā sistais Pestītājs bija viņam acu priekšā, un viņa skatienam nepagāja secen neviens no brīnumiem, kas notika Golgātas kalnā un tā tuvākajā un tālākajā apkaimē. Un tai pašā vietā priesteri nocirta viņam galvu par zaimu vārdiem, ko viņš bija sacījis.

Uz šā altāra kādreiz bija glabājusies viena no izcilākajām relikvijām, kādu jel kad skatījusi cilvēka acs,— priekšmets, kas saistīja skatītāju ar tādu noslēpumainu spēku, ka viņš stundām nespēja no tā novērsties.

Ta, proti, bija vara plāksnīte, ko Pilāts lika piesist pie Pestītājā krusta. Uz tās bija rakstīts: «JĒZUS NO NĀCARETES, TAS JŪDU ĶĒNIŅŠ». Man šķiet, Sv. Helēna, Konstantīna māte, atrada arī šo brīnišķīgo relikviju, kad viņa trešajā gadsimtā šeit ieradās. Viņa ceļoja pa visu Palestīnu, un viņai pastāvīgi laimējās. Ja vien šī vecā, krietnā entuziaste uzgāja kaut ko, kas pieminēts Bībelē, vienalga, Vecajā vai Jaunajā derībā, viņa sāka to meklēt un drīzāk nelikās mierā, līdz bija atradusi. Ja tas bija Ādams, viņa atrada Ādamu; ja viņai ievajadzējāš Noāsa šķirstu, viņa atrada šķirstu; ja bija jāatrod Goliāts vai Jozua, viņa atrada arī tos. Viņa, man šķiet, atrada arī nule pieminēto vara plāksnīti. Atrada to tieši tajā vietā, turpat, kur bija stāvējis nogalinātais romiešu kareivis. Tagad tā vara plāksnīte atrodas kādā ho Romas baznīcām. Ikviens var to apskatīt. Uzraksts ir ļoti skaidri salasāms.

Pagājāmies pāris soļu tālāk — tur bija uzcelts altāris, kur, pēc cienījamo katoļu mācītāju vārdiem, kareivji sadalījuši Pestītāja drānas.

Pēc tam nokāpām alā, kas, ja ticam sīkumainiem pedantiem, senos laikos esot bijusi vienkārša ūdens cisterna. Tagad tā ir baznīca, turklāt — Sv. Helēnas baznīca. Tā ir piecdesmit vienu pēdu gara un četrdesmit trīs pēdas plata. Baznīcā atrodas marmora krēsls, kurā Helēna mēdza sēdēt, uzraudzīdama strādniekus, kas pūlējās, lai izraktu īsto krustu. Šajā vietā uzcelts altāris Sv. Dimasam, tam ļaundarim, kas nožēloja grēkus. Šeit uzstādīta gluži jauna Sv. Helēnas statuja. Tā mums neviļus atgādināja pavisam nesen nošauto nabaga Maksimiliānu. Viņš to uzdāvināja šai baznīcai īsi pirms došanās uz Meksiku, lai tur sēstos tronī.

No cisternas nokāpām divpadsmit pakāpienus lejāk lielā, klintī raupji izcirstā alā. To Helēna likusi izlauzt, meklēdama īsto krustu. Viegli viņai te nav klājies, taču grūtie pūliņi tika bagātīgi atalgoti: šeit viņa izraka ērkšķu kroni, krusta naglas, pašu īsto krustu un grēkus nožēlojuša ļaundara krustu. Kad viņa domājās visu atradusi un grasījās mest meklēšanai mieru, viņai sapnī tapa teikts, lai papūloties vēl vienu dienu. Izrādījās, ka tiešām bijis vērts to darīt. Viņa atrada arī otra ļaundara krustu.