MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Taču ir kaut kas, no kā viņš nekādi nespēj izvairīties: lai ietu kurp iedams, ik pēc piecdesmit gadiem viņam jāierodas Jeruzalemē. Tikai pirms viena vai diviem gadiem viņš bijis šeit trīsdesmit septīto reizi, kopš Jēzus piesists krustā Golgātā. Mums stāsta, ka daudzi šejienes vecie cilvēki, kas bija viņu redzējuši iepriekšējā reizē, redzējuši arī šoreiz. Viņa izskats nekad nemainās: vecs, izkaltis, iekritušām acīm, vienaldzīgs pret visu; un tomēr kaut kas viņā šķiet norādām, ka viņš kādu meklē, kādu gaida — varbūt savu jaunības dienu draugus. Bet tie jau gandrīz visi apmiruši. Vientuļš viņš klejo pa senatnīgajām ielām, šur tur uzšņāpdams uz sienas kādu zīmi un gandrīz ar draudzīgu vēlību uzlūkodams pašas vecākās celtnes; pie sava senā mājokļa sliekšņa viņš noraud pāris asaru, pāris rūgtu, rūgtu asaru. Tad iekasē īres naudu un atkal aiziet. Daudzās zvaigžņotās naktīs viņš redzēts stāvam pie Svētā kapa baznīcas, jo daudzus gadsimtus lolo cerību, ka atgūtu mieru, ja vien varētu tur ieiet. Bet, tiklīdz viņš tuvojas, durvis ar troksni aizkrīt, zeme sadreb un visas ugunis Jeruzalemē kļūst spokaini zilganas! Un tomēr viņš to atkārto ik piecdesmito gadu. Bezcerīgi pūliņi, bet grūti atteikties no kaut kā tāda, pie kā esi pieradis tūkstoš astoņsimt gados. Pašlaik vecais tūrists aizklīdis nezin kādā tālā pasaules malā. Kā viņš droši vien smīn bārdā, redzēdams, ka tāds stulbeņu bars kā mēs lēkšo pa pasauli, taisa gudru ģīmi un iedomājas, ka tādā veidā var kaut ko izzināt! Viņš, jādomā, dziļi nicina iedomīgos nesaprašas ēzeļus, kas šajā dzelzceļu laikmetā brāžas no vietas uz vietu un dēvē to par ceļošanu.

Kad gids mums parādīja, kur Mūžīgais Žīds atstājis savu zīmi uz mājas sienas, es jutos gaužām pārsteigts. Tur bija uzrakstīts:

Izg.— X —1860.

Visu, ko es pastāstīju par Mūžīgo Žīdu, ar drošiem pierādījumiem var apstiprināt mūsu gids.

Milzīgā Omāra mošeja kopā ar bruģēto pagalmu, kas to apjož, aizņem ceturto daļu Jeruzalemes. Mošeja atrodas Moria kalnā, kur savā laikā stāvēja ķēniņa Zālamana templis. Šī mošeja musulmaņiem ir otra svētākā vieta pēc Mekas. Vēl pirms pāris gadiem neviens kristīgais ne par kādu naudu nevarēja dabūt atļauju ieiet mošejā vai pagalmā. Bet tagad aizliegums atcelts, un mēs bez pūlēm tikām iekšā par bakšišu.

Nevaru runāt par brīnišķīgo skaistumu, izcilo grāciju un simetriju, kas mošeju padarījuši tik slavenu, jo nekā no tā visa nepamanīju. To nevar ieraudzīt no pirmā acu uzmetiena, tas ir, gluži kā dažkārt mēdz būt ar patiesi skaistu sievieti — viņas daiļumu sākat pamanīt tikai tad, kad esat viņu labi iepazinis. Šis likums attiecas uz Niagaras ūdenskri­tumu, uz majestātiskiem kalniem un — jo sevišķi — uz mošejām.

Omāra mošejā ievērojamākā vieta ir milzu akmens tās rotondas centrā. Izrādās, ka tas ir akmens, uz kura Ābrahams teju, teju grasījās upurēt savu dēlu Izāku; tas nu vismaz ir autentisks fakts — katrā ziņā uz to var paļauties daudz drošāk nekā uz lielo vairumu pārējo leģendu. Uz šā paša klintsbluķa stāvēja eņģelis, draudēdams iznīcināt Jeruza­lemi, bet Dāvids aizlūdza par pilsētu. Muhameds gaužām labi pazina šo akmeni. No tā viņš pacēlās debesīs. Akmens lūkoja viņam sekot un būtu varbūt to arī izdarījis, ja laimīgā kārtā tobrīd tur gluži nejauši nebūtu pagadījies eņģelis Gabriēls, kas to satvēra un noturēja. Daudz nebūs to, kam tāds grābiens kā eņģelim Gabriēlam — viņa pārdabisko pirkstu iespiedumi divu collu dziļumā uz akmens redzami vēl tagad.

Šis klintsakmens, lai arī milzīgs, tomēr turas gaisā. Tas nekur nav piestiprināts. Tā apgalvo gids. Brīnumaini. Tajā vietā, kur stāvējis Muhameds, cietajā akmenī palikuši viņa kāju iespiedumi. Es spriežu, ka viņš būs valkājis sešdesmitā lieluma apavus. Taču par to, ka akmens turas gaisā, es ierunājos, raugi, kādēļ: zem tā uz grīdas ir plātne, kas nosedzot bedri, un šī bedre visiem musulmaņiem šķiet ārkārtīgi nozīmīga, jo no tās ved ceļš uz mūžīgo pazušanu, un caur šo bedri jāiziet ikvienai dvēselei, pirms tā nokļūst debesīs. Pie ieejas stāv Muhameds un aiz matiem izceļ dvēseli laukā. Musulmaņi skuj matus, tomēr katrā ziņā atstāj vienu šķipsnu, lai pravietim būtu, aiz kā satvert. Mūsu gids paskaidroja — ikviens musulmanis saprot, ka būs nolemts mūžīgai sodībai, ja kaut kāda iemesla dēļ pazaudētu šo šķipsniņu un nomirtu, iekams tā no jauna atauguši. Es gan domāju, ka visiem, kurus man gadījies sastapt, vajadzētu palikt mūžīgajās mocībās, vienalga, kāda tiem frizūra.

Jau vairākus gadsimtus šinī alā, kur atrodas liktenīgā bedre, nedrīkst ienākt neviena sieviete. Proti, reiz viena šā dzimuma pārstāve notverta tieši tai brīdī, kad izpļāpājusi tiem, kas cieš mokas apakšzemes reģionos, visu, ko vien zinājusi par virszemes dzīvi. Tā bijusi tik traka tenkotāja, ka neko vairs nav bijis iespējams paturēt slepenībā: kas vien zemes virsū runāts vai darīts, tur lejā visiem jau bijis zināms, pirms vēl saule paguvusi norietēt. Bijis pēdējais mirklis apturēt šās sievas telegrāfu, un tas arī izdarīts. Viņas elpa aizrāvusies to pašu mirkli.

Lielās mošejas iekšiene ir ļoti glīta — ar daudzkrāsaina marmora sienām, vitrāžas logiem, sarežģītā mozaīkā izliktiem uzrakstiem. Tur­kiem, tāpat kā katoļiem, ir par svētām turētas relikvijas. Gids mums parādīja bruņas, kas piederējušas Muhameda dižajam znotam un sekotājam, kā arī Muhameda tēvabrāļa zobenu. Augstais dzelzs režģis, kas apjož lielo akmeni, vienā vietā izrotāts ar neskaitāmām skrandām, kas pie tā piesietas. To uzdevums ir atgādināt Muhamedam, lai viņš neaizmirst savus pielūdzējus, kas tās piesējuši. Pēc viņu domām, tas ir gandrīz tikpat drošs paņēmiens kā apsiet diegu ap pirkstu, lai kaut ko atcerētos.

Blakus mošejai ir neliels templis, kas iezīmē vietu, kur Dāvids un Goliāts sēdējuši, kad sprieduši tiesu.'

Visapkārt Omāra mošejai redzamas sadauzītu kolonnu paliekas, interesanti darināti upuru altāri un skaistiem grebumiem rotātas marmora lauskas — nenovērtējamas atliekas no Zālamana tempļa. Tas viss bijis zemes un biezas sārņu kārtas aprakts Moria kalnā, un musulmaņi vienmēr centušies atradumu jo rūpīgi saglabāt. Tajās Zālamana tempļa senās sienas drupās, ko jūdi dēvē par Raudu mūri un kur ebreji ik piektdienu pulcējas, lai skūpstītu svētos akmeņus un apraudātu Cionas zudušo slavu, ikviens skaidri var redzēt neapstrī­damu Zālamana tempļa daļu, kas sastāv no trim vai četriem akmeņiem, kuri atrodas cits uz cita; katrs no tiem ir apmēram divreiz garāks par septiņu oktāvu klavierēm un tik biezs, cik šādas klavieres augstas. Taču, kā jau pirmāk minēju, pagājuši tikai pāris gadu, kopš atcelts aizliegums kristīgajiem suņiem ieiet Omāra mošejā un apskatīt vērtīgo marmoru, kas savā laikā rotāja tempļa iekšieni. Zīmējumi, ar kuriem izrakstīti šie marmora fragmenti, ir ļoti savdabīgi, turklāt interesi vēl jo vairāk sakāpina burvība, ka tas mums viss ir jauns, līdz šim neredzēts. Šeit tādus fragmentus redz ik uz soļa, īpaši el Askas mošejā, kur tie iebūvēti sienās, lai labāk saglabātos. Aiz vecuma apsūbējušie un nomelnējušie akmeņi vairs tikai neskaidri ļauj iztēloties to greznību un krāšņumu, par kuru, kā mums mācīts, lieliskāka nekad nav bijis pasaulē; tie uzbur atmiņā ainas, ko mēs visi esam pārdzīvojuši iztēlē: ar garšvielām un dārgumiem apkrautus kamieļus, daiļas verdzenes Zāla­mana harēmam, garu garo izgreznotu zirgu un kareivju kavalkādi un