MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

NOMADU DZĪVES BURVĪBA • SATRAUCOŠAS BAUMAS

* CEĻA UZ JERIKU UN NĀVES JŪRU * SVĒTCEĻNIEKU KARA TAKTIKA * BETĀN1JA UN LĀCARA NAMS * «BEDUĪNI!» * SENA JĒRIKA * GALĒJA NABADZĪBA * NAKTS PĀRGĀJIENS * NĀVES JŪRA * MARSSABAS SVETIE VIENTUĻNIEKI * SIEVIETĒM IEIET NAV ATĻAUTS * VISU MŪZU ATŠĶIRTI NO PASAULES * NESAVTĪGA LABESTĪBA

* GAZELES * PESTĪTĀJĀ DZIMŠANAS VIETA BETLEME

* PIEDZIMŠANAS BAZN'ICA * «PIENA ALA» * ATGRIEŠANAS JERUZALEME

Sākām apkopot rezultātus. Tie nebija peļami. Jeruzalemē vairs nebija nekā apskatāma, izņemot līdzībā pieminētā bagātā vīra un nabaga Lācara mājokļus, ķēniņu un soģu kapenes un vietu, kur vienu

Kristus mācekli nomētāja ar akmeņiem, bet otram nocirta galvu; vīģēs koku, kuram Jēzus lika nokalst; dažas vēsturiskas vietas Ģetzemenes dārza apkaimē un Eljes kalnu un vēl kādas piecpadsmit vai divdesmit vietas dažādos Jeruzalemes rajonos.

Apskate tuvojās beigām. Sāka izpausties cilvēka daba. Kā jau varēja gaidīt, pārpūle un nogurums nebija palikuši bez sekām. Ekskursantu spēki bija izsmelti, un lielā kvēle sāka apdzist. Viņi vairs nebaidījās, ka var palaist garām neredzētu kaut ko tādu, kas svētceļotājam katrā ziņā jāredz, un sāka jau priekšlaikus priecāties uz drīzumā gaidāmo atpūtu. Viņi kļuva mazliet laiski. Vēlu ieradās brokastīs un ilgi kavējās pie pusdienu galda. Kādi trīsdesmit vai četrdesmit svētceļnieki, ceļodami pa saīsināto maršrutu, bija ieradušies no kuģa, un neviens nespēja atteikties no izdevības mazliet patenkot. Karstās pēcpusdienās viņi izrādīja nepārprotamu vēlēšanos pavārtīties vēsajā viesnīcā uz dīvāna, uzpīpēt un pārcilāt tīkamus pagājušā mēneša notikumus, jo daža laba epizode, kas savā laikā bija kaitinājusi, sadusmojusi vai likusies pagalam neinteresanta, tagad sāka izcelties atmiņu pelēcībā un ieguva veidu un krāsu. Pilsētā starp daudziem sīkiem ikdienas trokšņiem miglas sirēnu nevar sadzirdēt pat viena kvartāla atstatumā, bet jūrnieks to sadzird tālu jūrā, līdz kurienei tūkstoši nenozīmīgo trokšņu nenokļūst. Kad esam Romā, visas katedrāles šķiet vienādas, bet, aizbraukušiem divpadsmit jūdžu, pilsēta izzūd skatienam, atstājot vienīgi Sv. Pētera kupolu paceļamies pāri līdzenumam kā noenkurotu gaisa balonu. Ceļojot pa Eiropu, sīkie ikdienas notikumi visi šķiet vienādi; bet, kad tie jau ir divu mēnešu ilgā pagātnē un divtūkstoš jūdžu tālu, atmiņā izceļas vienīgi tie, kurus vērts atcerēties, bet nenozīmīgie izgaist paši no sevis. Vēlēšanās gulšņāt, pīpēt un tērgāt nevēstīja nekā laba. Skaidrs, ka nedrīkstēja ļaut tai iesakņoties. Bija jāpanāk lūzums, citādi galīgi palaidīsimies. Tika ieteikts apmeklēt Jordānu, Jēriku un Nāves jūru. Kas Jeruzalemē palicis neredzēts, var vēl brītiņu pagaidīt. Priekšlikums tika uzreiz pieņemts. Dzīvei atkal radās jauns pulss. Atkal seglos — atkal pari plašumiem, naktsguļa zem klajām debesīm, gultās, kuru mala ir apvārsnis: iztēle tūliņ sāka darboties. Bija sāpīgi vērot, kā šie pilsētās dzimušie un augušie iedegās par dzīvi teltīs un tuksnesī. Nomadu instinkts cilvēkam ir iedzimts; tas iedzimis no Ādama, tālākajām paaudzēm to nodevuši patriarhi, un trīsdesmit gadsimtos, lai kā civilizācija pūlējusies, tai nav izdevies mūsos to pilnīgi izravēt. Nomadu dzīvei piemīt burvība, ko, vienreiz izbaudījis, cilvēks alkst baudīt vēl un vēl. Indiānī nekāda civilizācija nespēj nomākt klejotāja instinktu.

Ceļojums uz Jordānu tātad tika aprobēts, mūsu dragomāns par to informēts.

Deviņos no rīta karavāna stāvēja pie viesnīcas durvīm, bet mēs vēl brokastojām. Pilsētā valdīja satraukti!" Klīda baumas p»r kariem un asinsizliešanu. Jordānas ielejas un Nāves jūras apkaimē mežonīgie beduīni ķērušies pie ieročiem un grasoties iznīcināt visus, ienācējus. iViņiem jau bijusi kauja ar turku kavalēriju, kuru tie pieveikuši; vairāki cilvēki nogalināti. Netālu no Jērikas beduīni aplenkuši kādu ciemu un turku garnizonu un turot tos aplenkumā. Viņi piegājuši pie vienas no mūsu ekskursantu nometnēm Jordānas krastā, svētceļnieki izglābušies, klusītēm aizzogoties un pa kaklu, pa galvu naktī atbēgot uz Jeruzalemi. Kādai citai mūsu grupai tie uzglūnējuši no slēpņa un pēc tam uzbrukuši gaišā dienas laikā. Šāvieni blīkšķējuši abās pusēs. Asinsizliešanas, par laimi, neesot bijis. Mēs runājām personiski ar to svētceļnieku, kas bija raidījis vienu šāvienu, un no viņa paša lūpām dzirdējām, kādās nāves briesmās viņi bijuši un kā vienīgi svētceļnieku aukstasinība un drosme, viņu skaitliskais pārsvars un impozantais kaujas materiālu krājums viņus izglābis no drošas bojāejas. Mūs informēja, ka konsuls pieteicis, lai neviens no mūsu svētceļniekiem vairs nedodas uz Jordānu, kamēr stāvoklis tik bīstams; bez tam viņš nevēloties, ka jel viens atstāj pilsētu bez pastiprinātas militāras pavadonības. Tas stāvokli sarežģīja. Bet ko jūs būtu darījuši brīdī, kad apsegloti zirgi stāv ārā pie namdurvīm un ikviens zina, kādēļ tie stāv? Vai jūs būtu atzinušies, ka jums bail, un būtu gļēvi atkāpušies? Domāju, ka ne. To nespētu neviens vīrietis, ja sabiedrībā tik daudz sieviešu. Jūs būtu darījuši to pašu, ko darījām mēs: būtu teikuši, ka nebīstaties no beduīniem, kaut to būtu vai vesels miljons, būtu uzrakstījuši testa­mentu un klusībā apņēmušies turēties procesijas arjergardā.

Man šķiet, ka mēs visi bijām izraudzījušies vienu un to pašu taktiku, jo izskatījās, ka mēs nekad nenokļūsim Jērikā. Man bija gadījies īpaši gauss zirgs, un tomēr es nekādi nespēju to noturēt karavānas beigu galā, lai glābtu savu dzīvību. Tas visu laiku lauzās uz priekšgalu. Šādos brīžos es, viegli drebēdams, nolēcu no zirga palabot seglus. Bet tas bija veltīgs manevrs. Tūliņ arī visi pārējie bija zemē un sāka palabot seglus. Nekad nebiju pieredzējis tādu noņemšanos ap segliem. Šī bija pirmā reize trijās nedēļās, kad segliem piemetās visādas vainas. Bet nu tie visi uzreiz bija pagalam. Man iegribējās mazliet izlocīt kājas un paieties zirgam blakus — nebiju tās gana vēl izlocījis, apstaigādams Jeruzale­mes svētās vietas. Taču arī ar to nekā neieguvu. Visiem piepeši radās nepieciešamība izlocīt kājas, pēc piecpadsmit minūtēm viss bars bija kājniekos, un es atkal atrados gājiena priekšgalā. Nesapratu, ko iesākt.

Tas viss notika, kad bijām jau nokļuvuši garām Betānijai. Betānija atrodas stundas jājienā no Jeruzalemes, un mēs tur uzkavējāmies. Mums tur parādīja Lācara kapu. Jāteic, es labprātāk būtu dzīvojis tajā nekā kādā no pilsētas namiem. Bez tam mums parādīja lielu «Lācara avotu» un ciema vidū Lācara māju. Spriežot pēc visa, Lācars bijis turīgs vīrs. Svētdienskolu leģendas nodara viņam lielu pārestību, ja rada iespaidu, ka viņš bijis galīgs nabags. Tas tādēļ, ka svētdienskolā viņu sajauca ar to otru Lācaru, kura vienīgā manta bija tikums*, bet: tikums nekad netiek turēts tik lielā vērtē kā nauda. Šā Lācara māja ir trīsstāvu mūra celtne, taču tik dziļi iegrimusi gadsimtu netīrumos, ka redzams vienīgi augšstāvs. Mēs paņēmām sveces un nokāpām drūmajās cellēm līdzīgajās istabās, kur Jēzus bija ieturējis azaidu kopā ar Martu un Mariju, sarunādamies ar viņām par Lācaru. Aplūkojot šīs drūmās telpas, mēs neviļus izjutām kaut ko dziļāku par parasto ziņkāri.

No kāda kalna virsotnes mums īsu brīdi pavērās skats uz Nāves jūru: kā zils vairogs tā gulēja Jordānas līdzenumā, un tagad mēs jājām lejup pa šauru, saules izdedzinātu, akmeņainu taku, kur nespētu uzturēties neviena dzīva būtne, izņemot varbūt salamandru. Cik drūma, atbai­doša, drausmīga pamestība! Šis bija tuksnesis, kur Jānis Kristītājs vientulībā nodevās lūgšanām, aptinis ap gurniem kamieļādas sloksni; apģērba būtu pieticis, bet nekādi viņš nevarēja šeit pārtikt no siseņiem un meža bišu medus. Raušamies pa baismo aizu lejup, visi turēdamies aizmugurē. Mūsu apsargi — divi žilbinoši arābu šeihi, līdz zobiem nobruņojušies ar zobeniem, šautenēm, pistolēm un dunčiem, nesteigda­mies jāj kolonnas priekšgalā.