MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Sābas ķēniņieni — visburvīgāko šajā Austrumu greznības vīzijā. Sie elegantie fragmenti vieglprātīgam grēciniekam šķiet nesalīdzināmi pievilcīgāki par Raudu mūra drūmajiem akmeņiem, kurus jūdi nemitējas skūpstīt.

Tālāk ielejā zem olīvu un apelsīnu kokiem, kas zied lielās mošejas pagalmā, ir milzums kolonnu, senā tempļa paliekas; reiz tās balstīja templi. Tur ir arī arkas, ko bargais pravietojums, ka «akmens uz akmeņa netiks atstāts», nav skāris. Mēs bijām patīkami pārsteigti, jo nekad netikām cerējuši ieraudzīt paliekas no īstenā Zālamana tempļa, turklāt mūsu prieku neapēno aizdomas, ka tas atkal varētu būt šarlatānisks mūku izgudrojums.

Mēs esam redzējumu pārsātināti. Izņemot Svētā kapa baznīcu, mūs nekas vairs nespēj valdzināt. Tur esam bijuši katru dienu un neesam apnikuši to skatīt, bet viss pārējais mums ir apnicis. Redzējumu ir pārāk daudz. Tie ņudz un ņirb visapkārt uz katra soļa; Jeruzalemē un tās apkārtnē, šķiet, nav nevienas pēdas zemes, uz kuras nebūtu norisinājies kaut kas vēsturiski nozīmīgs. Jūtamies bezgala atviegloti, ja izdodas nozagt desmit jardu ceļa gabaliņu bez gida, kurš, muti neaizvērdams, stāsta par katru akmeni, uz kura jūs liekat kāju, vilkdams jūs līdzi gadsimtu aiz gadsimta līdz pat brīdim, kad minētais akmens kļuvis slavens.

Liekas gandrīz neticami: reiz es pats sevi pieķēru, ka, atspiedies pret sadrupušu mūri, es gluži vienaldzīgi noraudzījos lejup uz Betezdas kristāmo dīķi. Nekad pirms tam nebiju spējis iedomāties, ka šādas lietas var būt sablīvētas tik cieši kopā. līdz ar to stipri samazinot interesi par tām. Bet, runājot pavisam atklāti, teikšu, ka vairākas dienas mēs skatījāmies un klausījāmies tīrā pienākuma pēc, nevis cēlāku jūtu mudināti. Un pārlieku bieži gadījās, ka priecājāmies, kad varējām atgriezties mājās un vairs netikām mocīti ar slavenu vietu apskati.

Mūsu svētceļnieki cenšas pārāk daudz sablīvēt vienā dienā. Ar ievērojamām vietām var pārēsties gluži tāpat kā ar saldumiem. Kopš šorīt piecēlāmies no brokastīm, esam saskatījušies tik daudz, ka mums pietiktu veselam gadam, ko pārdomāt un atcerēties, ja būtu to visu aplūkojuši mierīgi, saprātīgi un nesteidzoties. Apmeklējām Ezekijas dīķi, kurā mazgājās Ūrija sieva, kad Dāvids viņu ieraudzīja un iemīlējās.

Izgājām pa Jafas vārtiem no pilsētas, un mums, protams, piestāstīja pilnu galvu par Dzērvju torni.

Jāšus šķērsojām Hinnomas ieleju, izjājām starp diviem Gihona dīķiem, jājām garām Zālamana būvētam ūdensvadam, kurš vēl šobaltdien apgādā pilsētu ar ūdeni. Uzkāpām Ļaunās sapulces kalnā, kur Jūdass saņēma savus trīsdesmit sudraba gabalus, un pakavējāmies arī pie koka, kurā viņš, kā leģenda stāsta, esot pakāries.

Nokāpām atpakaļ ielejā, un tur nu gids sāka nosaukt vārdā katru zemes pauguru un katru akmeni, kas gadījās ceļā:— Šis ir Asins lauks; šajā klintī izcirsti ziedokļa altāri Moloham; šajā vietā upurēja bērnus, un tur, lūk, ir Cionas vārti; tur Tiropes ieleja; Ofela kalns; te sākas Jošafata ieleja, pa labi no jums — Ijaba aka.— Devāmies pa Jošafata ieleju augšup. Uzskaitījums turpinājās:— Šis ir Eljes kalns; tas tur Kārdināšanas kalns; tas būdu puduris ir Ziloamas ciems; viss šis nogabals ir ķēniņa dārzs; zem tā lielā koka tika noslepkavots augstais priesteris Cakārijs; tur, raugi, ir Moria kalns un tempļa siena; Absaloma kaps; Cakārija kaps; tur tālāk Ģetzemenes dārzs un Jaunavas Marijas kaps; šeit Ziloamas dīķis un …

Mēs teicām, ka gribam izkāpt no segliem, padzerties un atpūsties. Bijām saulē nocepuši pusdzīvi. Pēc dienām ilgajiem pārgājieniem aiz noguruma vairs neturējāmies kājās. Visi gribēja atpūsties.

Ziloamas dīķis ir dziļa, mūrēta bedre, kurai cauri irdz dzidrs strauts, kas tek kaut kur zem Jeruzalemes un, plūstot cauri Jaunavas avotam vai arī saņemdams no tā ūdeni, pa masīvu tuneli sasniedzis šo dīķi. Šis slavenais dīķis izskatās gluži tāds pats, kāds tas izskatījās Zālamana laikā un tādas pašas melnīgsnējas sievas pēc sensenās Austrumu parašas nāk šurp smelt ūdeni un nes to projām lielās krūzēs uz galvas, tieši tā, kā bija to darījušas pirms trīstūkstoš gadiem un kā darīs vēl pēc piecdesmit tūkstoš gadiem, ja kāda līdz tam laikam vēl būs patvērusies zemes virsū.

Aizgājuši no turienes, apstājāmies pie Jaunavas avota. Bet tur ūdens nebija labs un nebija arī iespējams mierīgi atpūsties, jo vesels zēnu un meiteņu bars un ubagi nemitīgi mācās mums virsū, diedelēdami bakšišu. Gids gribēja, lai mēs tiem iedodam mazliet naudas, un mēs iedevām; bet, kad viņš joprojām nerimās, gvelzdams, ka tie mirstot badā, mums sāka likties, ka esam smagi apgrēkojušies, tīšu prātu aizkavēdami tik ilgotu gala iznākumu, tādēļ centāmies ievākt naudiņu atpakaļ, bet tas mums gan neizdevās.

Iegājām Ģetzemenes dārzā un pakavējāmies pie Jaunavas kapa, kaut gan kā vienā, tā otrā vietā jau bijām bijuši. Pašreiz nav īstais bridis par to runāt. Pagaidīšu piemērotāku.

Nespēju pašlaik runāt par Eljes kalnu vai par skatu, kas no tā paveras uz Jeruzalemi, Nāves jūru un Moaba kalnu; nedz arī par Damaskas vārtiem vai koku, ko tur iedēstījis Jeruzalemes karalis Gotfrīds. Par to visu jārunā tad, kad dvēselē tīkams noskaņojums. Nespēju nekā pateikt par kolonnu, kas no tempļa sienas stiepjas pāri Jošafatai kā lielgabala stobrs, un musulmaņi tic, ka Muhameds sēdēšot uz tās jāšus, kad nākšot tiesāt pasauli. Tīrais posts — kālab viņš nevarētu to tiesāt, sēdēdams kādā laktā pats savā Mekā, nepārkāpdams mūsu svētās zemes robežas? Turpat līdzās tempļa sienā ir Zelta vārti — elegants skulpturāls veidojums gan tempļa pastāvēšanas laikos,

gan arī vēl tagad. No šejienes jūdu augstais priesteris senlaikos palaida vajā grēkāzi, ļaudams tam aizskriet savā vaļā un aiznest līdzi divpadsmit mēnešos sakrāto visu cilvēku grēku nastu. Ja tādu āzi palaistu šodien, tas laikam netiktu ne līdz Ģetzemenes dārzam, jo šejienes nožēlojamie blandoņas aprītu to ar visiem grēkiem. Viņiem būtu vienalga. Kazlēna gaļa ar grēku piedevu būtu labu labais mielasts. Musulmaņi vēro Zelta vārtus, tā teikt, acis no tiem nenolaizdami, turklāt ar lielām bažām, jo viņiem ir svēts ticējums: ja vārti sabruks, sabruks arī islams un Otomanu impērija. Tālab es vairs nejūtu nekādu žēlabu, pamanījis, ka vecie vārti tā kā mazliet ļogās.

Esam atkal mājās. Pārguruši. Saule mūs gandrīz izcepinājusi.

Tomēr mums ir viens drošs mierinājums. Eiropā gūtā pieredze mums iemācījusi, ka pārciestās grūtības drīz vien būs aizmirstas: slāpes, gida neciešamā vāvuļošana, ubagu bari, kas seko pa pēdām, un paliks vienīgi tīkamās atmiņas par Jeruzalemi, atmiņas, kas turpmāko gadu gaitā kļūs arvien interesantākas, atmiņas, kurās saglabāsies vienīgi skaistums, kad pēdējais rūgtums, kas tagad tās apēno, būs izgaisis uz visiem laikiem. Skolas laiks nav laimīgāks par turpmākajiem dzīves gadiem, bet, kad atskatāmies uz to atmiņās, esam aizmirsuši ir saņemtos sodus, ir sirdssāpes par pazaudētajām stikla spēļu bumbiņām vai saplīsušajiem pūķiem, jo esam aizmirsuši visas šīs zelta laikmeta likstas un atceramies tikai to, kā līdām ābolus zagt, kā sitāmies ar koka zobeniem, kā gājām makšķerēt. Mēs jūtamies apmierināti. Varam gaidīt. Mūsu alga nezudīs. Pēc gada Jeruzaleme un viss, ko piedzīvo­jam pašreiz, mums būs kļuvis par burvīgām atmiņām, kuras mēs nepārdotu ne par kādu naudu.