MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

— Beduīni!

Vienā mirklī visi kā viens sarāvās mazītiņi un ievilka galvas apģērbā kā bruņurupuči bruņās. Mans pirmais impulss bija mesties uz priekšu un nogalēt beduīnus. Nākamā doma bija auļot uz kolonnas beigu galu apskatīties, vai kāds netuvojas no turienes. Es padevos otrajam impulsam. Visi pārējie arī. Ja tajā brīdī beduīni būtu tuvojošies no tās puses, viņi par savu pārgalvību būtu dārgi samaksājuši. Par to mēs vēlāk visi bijām vienisprātis. Tur būtu izcēlies tāds slaktiņš, tāda asinspirts, ka neviena spalva to nespētu aprakstīt. To es droši zinu, jo neviens neslēpa, ko viņš būtu darījis, un tad kopā sanāca tik nedzirdēta, traka un izdomā pārbagāta nežēlība, ka tādu domādams neizdomāsi. Viens teica, ka viņš bijis aukstasinīgi apņēmies aiziet bojā tai vietā, kur stāvējis, ja citas izejas nebūs, bet neatkāpties ne par soli; viņš gribējis nesatricināmā pacietībā nogaidīt, līdz varēs saskatīt svītras pirmā beduīna paltrakā, tad tās izskaitīt un pēc tam bliezt šim virsū. Otrs bija nolēmis nekustēdamies gaidīt, līdz šķēpa gals būs collu no viņa krūtīm, tad pietraukties kājās un sagrābt šķēpu. Bail pat iedomāties, ko viņš bija nodomājis darīt ar šķēpa īpašnieku. Par to domājot, man asinis stingst dzīslās. Kāds cits gribēja tos beduīnus, kas viņam uzbruks,: noskalpēt un pēc tam noskalpētos tuksneša dēlus dzīvus aizvest uz mājām par trofeju. Tikai svētceļnieku dziesminieks kvēlojošu skatienu klusēja. Acīs viņam gailēja nāvējoša liesma, bet lūpas nekustējās. Mēs kļuvām arvien nepacietīgāki un sākām viņu iztaujāt. Ko viņš būtu darījis, ja beduīns būtu kritis viņa rokās,— nošāvis? Viņš nīgrā nicīgumā pavīpsnāja un papurināja galvu. Nodūris? Viņš atkal papuri­nāja galvu. Sacirtis četros gabalos vai dzīvam novilcis ādu? Vēlreiz tā pati atbilde. Ak, šausmas! Ko tad viņš galu galā būtu darījis?

— Apēdisl

Viens vienīgs baismīgs vārds kā pērkona grāviens. Tāda izmisuma brīdī par smalku stilu vairs nedomā. Līdz sirds dziļumam izjutu prieku, ka nebija jākļūst par liecinieku šādiem baigiem asinsdarbiem. Neviens beduīns neuzbruka mūsu šausmas iedvesošajam arjergardam. Uzradās vienīgi palīgspēki — izkāmējuši arābi vienos kreklos, basām kājām; tie bija izsūtīti mums tālu pa priekšu, lai, vicinot sarūsējušās šautenes, kliedzot, aurojot un vispār uzvedoties kā vājprātīgi, aizbiedētu beduīnu marodierus, kas varētu trāpīties mums ceļā. Kāds kauns, ka apbruņo­tiem kristīgiem baltajiem cilvēkiem jāceļo šādu salašņu pavadībā, kuri tos apsargātu pret klaidonīgiem tuksneša laupītājiem — asinskārīgiem blandoņām, kas vienmēr gatavi dažādiem briesmu darbiem, bet nekad nekā tāda nedara! Šai sakarā jāpiebilst, ka visā ceļā mēs nesastapām neviena beduīna un arābu apsardze mums šeit bija tikpat nepieciešama kā lakādas kurpes un balti glazē cimdi. Beduīnus, kas tik neganti uzbruka iepriekšējiem svētceļniekiem, arābu apsargi šim nolūkam bija atveduši no Jeruzalemes, lai tie, uzstājoties par beduīniem, viņiem pakalpotu. Pēc kaujas viņi ar tiem satikās svētceļnieku acu priekšā, ieturēja azaidu, sadalīja briesmu brīdī savākto bakšišu un pēcāk kopā ar kavalkādi atgriezās pilsētā! Runā, ka šo arābu apsardzi un arī mežonīgos beduīnus izgudrojuši šeihi, lai abām pusēm sagādātu ienākumus, un šajās valodās ir laba daļa patiesības.

Apmeklējām avotu, kura ūdeni pravietis Elīss bija darījis saldu (tas vēl joprojām ir salds), pie kura viņš kādu laiku uzturējās, un kraukļi viņu baroja.

Senās Jērikas drupās nav nekā gleznaina. Kad Jozua pirms trim gadu tūkstošiem soļoja pilsētai septiņreiz apkārt un sagāza to, bazūnes pūšot, viņš savu darbu padarīja tik labi un pamatīgi, ka gandrīz nolīdzināja to ar zemi. Lāsts, kas draud pilsētas atjaunotājam, vēl joprojām ir spēkā. Viens valdnieks, izturēdamies pret lāstu nenopietni, reiz to mēģināja, taču par savu pārgalvību tika smagi sodīts. Nekad cilvēki šeit neapmetīsies uz dzīvi, kaut gan visā Palestīnā neesam redzējuši vietu, kas būtu pilsētai vēl piemērotāka.

Pulksten divos no rīta mūs izrāva no gultām — atkal jauns cietsirdī­bas akts, jauns stulbs mūsu dragomāna gājiens, kā aizsteigties priekšā konkurentam. Līdz Jordānai bija jājāj divas stundas. Tomēr mēs bijām saģērbušies un ceļā, pirms jel kāds no mums paguva apskatīties, cik pulkstenis rāda; un tā mēs snauduļodami jājām pa vēso nakti un sapņojām par nometnes ugunskuriem, siltām gultām un citām patīka­mām lietām.

Jājām klusēdami. Cilvēki nerunā, ja ir nosaluši, novārguši un miegaini. Klanījāmies seglos, tad saraudamies piepeši pamodāmies un ieraudzījām, ka pārējie tumsā jau izzuduši. Enerģijas un uzmanības pietika tieši līdz tam mirklim, kad atkal parādījās karavānas neskaidrās kontūras. Ik pa brīdim cits citam pusbalsī uzsauca: «Ciešāk — ciešāk kopāl Beduīni glūn no visām malām!» To dzirdot, visiem pār muguru pārskrēja saltas tirpas.

Pulkstenis vēl nebija ne četri, kad sasniedzām slaveno upi, un nakts bija tik melna, ka mēs būtu varējuši iejāt upē, to pat nepamanījuši. Daži no mums jutās gaužām nelaimīgi. Gaidīt gaidījām ataustam gaismu, bet tā kā neausa, tā neausa. Pēdīgi atkāpāmies tumsā, likāmies zem krūmiem garšļaukus un stundiņu pagulējām, krietni apaukstējā- mies. No šī viedokļa nomiedzis mums maksāja dārgi, taču, no otras puses, ļaudams uz brīdi iegrimt aizmirstībā, tas īsināja grūto gaidīšanu un mēs pamodāmies mazliet žirgtāki, lai uzmestu pirmo skatienu svētajai upei.

Tiklīdz svīda rīta blāzma, visi svētceļnieki noģērbās un iebrida tumšajā ūdenī, dziedādami:

Kur Jordāna krāc, stāvu nu,

un skatiens lido sērst uz Kānaānu sirds ilgotu, lai to par mājām vērstu.

Ilgi viņi tomēr nedziedāja. Odens bija tik nežēlīgi salts, ka gribot negribot vajadzēja apklust un rausties ārā no upes. Pēc tam viņi stāvēja krastmalā, aukstumā trīcēdami, tik satriekti un bēdu mākti, ka no visas sirds kļuva viņu žēl. Vēl viens sapnis iziris, vēl viena cerība satriekta drupās, pievīlusi. Kopš paša sākuma viņi bija svēti nosolījušies pāriet Jordānu tai vietā, kur to bija pārgājuši Izraēļa bērni, pēc ilgās klīšanas pa tuksnesi ieiedami Kānaānā. Viņi gribēja pāriet upi tieši tur, kur šim ievērojamam notikumam par godu bija ieguldīti divpadsmit akmeņi. Brienot viņi prātā būtu iztēlojušies lielo svētceļotāju pulku šķērsojam Jordānu, nesam svēto Derības šķirstu, saucam «Ozianna!» un dziedam slavas un pateicības dziesmas. Ikviens bija sev nosolījies, ka būs pirmais, kas pārbridīs. Nu viņi bija sasnieguši ilgoto mērķi, bet straume bija par spēcīgu un ūdens par aukstu!

Tai brīdī Džeks viņiem izdarīja lielu pakalpojumu. Jaunībai piemīto­šajā burvīgajā bezbēdībā un nedomāšanā par sekām, kas tai tik labi piederas, viņš nostājās gājiena priekšgalā un sāka brist pāri Jordānai, un atkal valdīja prieks un laimība. Visi līdz pēdējam pārbrida pār upi un nostājās otrā krastā. Ūdens nevienā vietā nesniedzās pat līdz krūtīm. Ja tas būtu bijis dziļāks, no priekiem nekas nebūtu iznācis, jo spēcīgā straume būtu mūs aiznesusi krietni lejāk, un mēs, spēkus zaudējuši, būtu noslīkuši, nepagūstot sasniegt krastu. Kad nu galvenais bija paveikts, samirkusi, nožēlojamā grupiņa sasēda bariņā un sāka gaidīt sauli uzlecam. Bet bija pārāk auksts. Daži trauki tika piepildīti ar svētās upes ūdeni, dažas niedres nolauztas tās krastos, tad mēs sēdamies zirgos un negribīgi jājām projām, pirms bijām nosaluši līdz nāvei. Tā mēs Jordānu dabūjām redzēt gaužām neskaidri. Krūmu biežņa, ar kuru aizauguši krasti, aizēnoja tās seklos, strauji plūstošos ūdeņus (ja dziesmā ti« nosaukti par krācošiem, tad tas gluži vienkārši ir iztēles radīts kompliments), un mēs pat pēc acumēra nevarējām noteikt upes platumu. Tomēr bridiens mums pārlieku skaidri aplieci­nāja, ka Amerikā daudzas ielas ir divreiz platākas par Jordānu.