MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Viselementārākā saprāta balss mani brīdina, ka pašreiz nevajadzētu vairīties no pieklājīgajiem, parastajiem meliem un sacīt, ka es negribīgi, ar žēlu sirdi šķiros no visām slavenajām vietām Palestīnā. To taču saka visi, un, kaut ari cenšos, cik spēju, to neizrādīt, es tomēr neticu nevienam, kas to apgalvo. Esmu gatavs nodot visbriesmīgāko zvērestu, ka nekad nekā tamlīdzīga neesmu dzirdējis no mūsu četrdesmit svētceļniekiem, lai gan viņi ir tikpat krietni un dievbijīgi cilvēki kā jebkurš, kas mēro ceļu uz šejieni. Gan jau viņi, mājās pārbraukuši, tā sacīs, un kādēļ lai viņi to nedarītu? Viņi taču negrib saiet naidā ar visas pasaules Lamartīniem un Graimziem. Būtu vairāk nekā bezprātīgi, ja cilvēki nelabprāt šķirtos no vietām, kur viņi tikai pusdzīvi paglābušies no nekautrīgu ubagu un sīktirgotāju bariem, kas ķērās tiem piedurknēs un svārku stērbelēs, činkstēja un piebļāva tiem pilnas ausis, līdz šausmām biedēja acis ar klaji izrādītām brūcēm un kroplību. Jebkurš cilvēks priecājas drīzāk tikt no tādas vietas projām. Esmu dzirdējis bezkauņas sakām, ka viņi bijuši priecīgi, kad tikuši projām no dāmu labdarības bazāriem, kur daiļas jaunas lēdijas centušās viņus piespiest pirkt dažādus blēņu krikumus. Pārvērtiet šīs hūrijas tumšādainās večās un skrandainos mežoņos, iedomājieties viņu apaļīgo formu vietā izdilušus, kroplus locekļus, viņu mīksto rociņu vietā rētainus roku stumbeņus, viņu balss valdzinošās mūzikas vietā griezīgu, pretīgu čerkstoņu neciešamā valodā, un tad spriediet, cik nepatīkami jums no viņām aiziet. Nē, tā ir vispārpieņemta liekulība — apgalvot, ka jums negribējās šķirties, un tad vēl kaut ko piebilst par dziļām domām, kas jums «lauzās uz āru», lai taptu izteiktas vārdos; patiesībā jums jāatzīstas, ka nepavisam nebija nepatīkami no šejienes šķirties un ka

domāt vispār nebija iespējams, kaut gan teikt tīru patiesību nav ne piedienīgi, ne poētiski.

Neba svētvietās mēs domājam: domājam vēlāk, domājam, gulēdami • gultā, kad svelme, troksnis un pārējais jandāliņš jau aiz muguras un mēs vienatnē vēlreiz pārstaigājam vietas ar svinīgajiem senatnes pieminekļiem un atsaucam atmiņā sen aizgājušo dienu rēgainās ainas.

Izstaigājām Jeruzalemē visas svētvietas, ko bijām atstājuši neapmek­lētas, kad devāmies uz Jordānu, un tad ap pulksten trijiem pēcpus­dienā procesijā izgājām pa majestātiskajiem Damaskas vārtiem un atstājām Jeruzalemes mūrus uz visiem laikiem. Apstājāmies kāda attāla kalna virsotnē, pametām pēdējo skatienu uz cienījamo pilsētu, kurā bijām tik labi jutušies, un teicām tai pēdējās ardievas.

Apmēram četras stundas jājām visnotaļ lejup, lejup. Jājām pa šauru taku, kas šķīra kalnu sienas, un, ja varējām, centāmies dot ceļu garajām nastu nesēju kamieļu un ēzeļu karavānām, un, kad mums tas neizdevās, tad bija jāpārcieš, ka tikām piespiesti pie stāvajām, vertikāla­jām klinšu sienām un ka nastas mums apdauzīja lielus. Džekam tas gadījās divas trīs reizes un Moultam tikpat. Viens zirgs, paslīdējis uz akmeņiem, smagi nokrita, un pārējiem par mata platumu izgāja gandrīz tāpat. Taču tas nebūt nebija no sliktākajiem ceļiem, kādus bijām Palestīnā pieredzējuši, iespējams, ka tas pat bija vislabākais, tādēļ neviens sevišķi nekurnēja.

Dažbrīd iejājām šaurās ielejās, kur kuploja vīģu koku, aprikožu, granātābeļu un tamlīdzīgi augļu dārzi, tomēr biežāk gan ainava bija nabadzīga, kalnaina, bez zaļuma, drūma. Šur tur kalnu virsotnēs pacēlās gandrīz nepieejami torņi. Paraša būvēt tādus torņus ir gandrīz tikpat veca kā Palestīna, un senlaikos tie kalpoja aizsardzībai pret ienaidnieku.

Šķērsojām strautu, no kura Dāvids bija pacēlis akmeni, ar kuru nogalināja Goliātu, un, bez šaubām, noraudzījāmies arī uz vietu, kur šī slavenā kauja tika izcīnīta. Pajājām garām gleznainām vecas gotiskas pils drupām, uz kuras pagalma bruģa skanējuši daudzu varonīgu krustnešu zābaku papēži, un jājām arī pa nogabalu, kur kādreiz esot dzīvojis Samsons.

Nakti pārgulējām pie Ramlē klostera, viesmīlīgajiem mūkiem un, no rīta uzcēlušies, krietnu ceļa gabalu līdz Jafai palaidām zirgus aulekšos, jo klajums bija bez akmeņiem, līdzens un gluds kā klons, turklāt tas bija mūsu pēdējais jājiens pa Svēto zemi. Pēc šīm divām trim stundām gan mēs, gan piekusušie zirgi varēsim atpūsties un gulēt, cik ilgi vien mums gribēsies. Šis bija tas klajums, par kuru Jozua sacīja: «Saule, apstājies Gibeonā un, mēnesi, Ajalones lejā.» Kad tuvojāmies Jafai, mūsu jātnieki iespieda zirgiem piešus sānos un sarīkoja īstas sacīkstes — tādas, kādu mums nebija bijis kopš auļošanas sacīkstēm Azoru salās.

Pēdīgi sasniedzām brīnišķīgo apelsīnu koku birzi, kurā paslēpusies orientālā pilsēta Jafa; iejājuši pa pilsētas vārtiem, turpinājām ceļu pa šaurajām ieliņām, lauzdamies cauri skrandaiņu bariem, un piedzīvo­jām to pašu, kas mums jau sen bija zināms un pazīstams. Pēdējo reizi nokāpām no zirgiem un netālu no krasta ieraudzījām šūpojamies noenkuroto kuģi! Izsaukuma zīmi pieliku tādēļ, ka tieši tā jutāmies, atkal ieraudzījuši savu kuģi. Garais svētceļojums bija beidzies, un mēs kaut kā ļoti par to priecājāmies.

(Jafas aprakstu izlasiet žurnālā Universal Gazettier.) Senos laikos šeit dzīvojis ādminis Sīmanis. Aizgājām uz viņa māju. To apmeklē visi svētceļotāji. Kad Pēteris gulēja uz ādmiņa mājas jumta, viņš redzēja vīziju, ka debesis pavērušās, no tām nolaidusies drāna, uz kuras atradusies visas pasaules dzīvā radība. Jonass kuģī izbrauca no Jafas, kad viņam bija pavēlēts doties ceļā, lai sludinātu pret Ninīvi, un viņu aprija valzivs — bez šaubām, tādēļ, ka viņš ceļoja bez biļetes. Jonass bija nepaklausīgs, mūžam ar kaut ko neapmierināts, tālab par viņu nav jārunā ar īpašu cieņu. Zālamana templim izmantotie kokmateriāli tika pludināti uz Jafu ar plostiem, un sprauga, pa kuru tos atpludināja līdz krastam, mūsdienās nav ne par collu platāka un ne par māta tiesu mazāk bīstama kā tajos laikos. Tāda miegainās Palestīnas osta bija toreiz, un tāda tā ir tagad. Jafai ir notikumiem bagāta vēsture. Tā šajā grāmata netiks izklāstīta. Ja lasītājs iegriezīsies bibliotēkā un atsauksies uz mani, viņam izsniegs papilnam grāmatu, kurās viņš varēs smelties jo bagātīgu informāciju par Jafu.

Tā beidzas svētceļojums. Varam būt priecīgi, ka nebijām sagatavoju­šies mielot acis ar lieliskām dabas ainavām, jo tad būtu piedzīvojuši vilšanos — vismaz šajā gada laikā. Grāmatas «Dzīve Svētajā zemē» autors raksta:

«Lai cik vienmuļa un nepievilcīga Svētā zeme liktos cilvēkiem, kas pieraduši gandrīz augu gadu redzēt zaļumu un puķes, kas pieraduši pie ūdeņiem bagātām upēm un daudzveidīgiem dabasskatiem mūsu zemē, mēs tomēr nedrīkstam aizmirst, ka izraēlieši, kas bija nomocījušies, četrdesmit gadus klīstot pa tuksnesi, to uzlūkoja citādām acīm.»

Esam pilnā mērā vienis • prātis a'r autoru. Bet šī zeme tiešām ir «vienmuļa un nepievilcīga», un nav nekāda pamata attēlot to citādu.

Manuprāt, Palestīnu droši var uzskatīt par karalieni visu neskaisto zemju vidū. Kalni ir kaili, nespodrās krāsās un neglīti veidoti. Ielejas ir neizskatīgi tuksneši ar nīkulīgu augu valsti, no kuras dveš skumjas un nabadzība. Nāves jūra un Galilejas jūra guļ lielās ieplakās starp klinšu kalniem un līdzenumu, un acij nav kur atpūsties, kur pakavēties pie tīkama krāsu plankuma, interesantas celtnes; tur nav nevienas glāsmai- nas, purpurainā dūmakā tītas vai mākoņu ēnu atmaidzinātas ainavas. Visas kontūras asas, visi apveidi precīzi iezīmēti; perspektīvas nav — pa gabalu viss izskatās tikpat neglīts kā tuvumā. Bezcerīga, drūma, bezgala skumīga zeme.