MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Otrā rītā Amerikas pazudušās ciltis izcēlās krastā, pārpludināja viesnīcas, okupēja visus ēzeļus un citus pārvietošanās līdzekļus, kādus vien varēja atrast. Gleznainā procesija devās pie Amerikas konsula; uz lielajiem dārziem; pie Kleopatras Adatām;* pie Pompeja kolonnas; uz Ēģiptes vicekaraļa pili; uz Nīlas krastmalu; uz krāšņajām dateļpalmu audzēm. Viens no mūsu kaislīgākajiem suvenīru medniekiem bija paņēmis līdzi āmuru un mēģināja atskaldīt gabalu no vertikālā obeliska, tomēr viņam tas neizdevās; izmēģinājās ap gulošo obelisku — tas pats gods; tad viņš no kāda namdara aizņēmās smagu akmeņskaldī- tāja āmuru, bet arī šoreiz piedzīvoja neveiksmi. Tikpat veltīgi viņš nocīnījās gar Pompeja kolonnu un bija galīgā neizpratnē. Visapkārt šim varenajam piemineklim stāv majestātiskas sfinksas, izcirstas Ēģip­tes granītā, cietā kā tērauds, un pieci gadu tūkstoši nebija spējuši uzspiest savu zīmogu to cildenajiem vaibstiem vai tos sagrauzt. Suvenīru mednieks, sviedriem noplūdis, neatlaidīgi sita un cirta. Ar tādiem pašiem panākumiem viņš varētu censties sakropļot arī mēnesi. Sfinksas viņu vēroja bez satraukuma, ar augstmanīgo, mūžīgo vīpsnu, kas šķita sakām: «Kal vien, nožēlojamais kukaini! Neba tādēļ esam radītas, lai bītos no tādiem kā tu; ilgos, ilgos gadsimtos esam tādus kā tu redzējušas vairāk nekā smilšu graudu tev zem kājām, bet vai tie atstājuši kaut skrambu mūsu vaigā?»

Taču esmu pavisam piemirsis pastāstīt par Jafas kolonistiem. Jafā uzņēmām uz kuģa apmēram četrdesmit cilvēkus — kādas visai slave­nas kopienas locekļus. Tur bija vīrieši un sievietes, mazi bērniņi, pusaugu zēni un meitenes, jauni precēti pāri un tādi, kuriem mūža ziedonis jau pagājis. Es runāju par «Adamsa Jafas koloniju». Pārējie bija aizbēguši jau agrāk. Jafā mēs atstājām misteru Adamsu, viņa sievu un vēl piecpadsmit nelaimīgos, kam ne tikai nebija naudas, bet kas ari nezināja, pie kā griezties un kurp iet. Tā mums paskaidroja. Mūsu četrdesmit uzņemtie pasažieri jau no paša sākuma izskatījās nožēlo­jami, un piedevām viņi, jūras slimības mocīti, gulēja uz klaja, un tas viņus, manuprāt, padarīja vēl nelaimīgākus. Pāris jauno vīriešu tomēr noturējās kājās, un ar lielu neatlaidību mums izdevās no viņiem šo to izzināt. Viņi atbildēja negribīgi, saraustīti, jo viņu pravietis bija viņus nežēlīgi piekrāpis, un viņi jutās pazemoti un nelaimīgi. Šādos apstāk|os cilvēki nav diezcik noskaņoti uz žēlsirdību.

Kolonija bija izvērtusies par pilnīgu fiasko. Es jau minēju, ka visi, kas vien spēja, bija pakāpeniski to pametuši. Pravietis Adamss — izbi­jis aktieris, tad vēl šis un tas, pēdīgi kļuvis par mormoņu* un misionāru, taču visu laiku. — dēkainis — palika Jafā kopā ar saujiņu savu nožēlo­jamo piekritēju. Tie četrdesmit, ko mēs savācām, lielākoties, tomēr ne visi, bija cilvēki bez līdzekļiem. Viņi gribēja nokļūt Ēģiptē. Viņi nezināja, un, jādomā, viņiem arī nerūpēja, kas ar viņiem notiks tālāk — vienalga, kas, kad tikai projām no nīstās Jafas. Viņiem nebija nekā, uz ko cerēt. Pēc tam kad gluži sveši cilvēki no Bostonas vairākkārt bija centušies presē iežēlināt Jaunangliju un kad bija atvērts kantoris, kur pieņēma naudas ziedojumus Jafas kolonistiem, ziedojumu sarakstā tika atzīmēts viens dolārs. Mūsu ģenerālkonsuls Ēģiptē parādīja man avīžrakstu, kurā bija runa par to, kā arī pieminēts* ka pasākums ar ziedojumu vākšanu nav izdevies un kantoris slēgts. Bija skaidri redzams: praktiskie Jaunanglijas iedzīvotāji nepavisam nenožēloja, ka atbrīvojušies no tādiem sapņotājiem un ne mazākā mērā nevēlas sūtīt kādu, kas viņus atvestu atpakaļ. Nelaimīgajiem kolonistiem nonākt Ēģiptē tomēr nozīmēja tikt soli uz priekšu, kaut ari nebija nekādu cerību nokļūt vēl tālāk.

Tādos apstākļos viņi Aleksandrijā nokāpa no kuģa. Viens no mūsu pasažieriem, misters Mozus S. Bīčs no Ņujorkas avīzes Sun, apvaicājās ģenerālkonsulam, cik izmaksātu šo cilvēku nogādāšana caur Liverpūli uz mājām Menas štatā, un konsuls atbildēja, ka par pusotra tūkstoša dolāru zeltā tas būtu izdarāms. Misters Bīčs izrakstīja čeku par šo summu, un Jafas kolonistu raizēm pienāca gals. 1

Aleksandrija pārāk līdzinājās Eiropas pilsētām, lai pārsteigtu ar kaut ko jaunu, un mums tā drīz vien apnika. Sēdāmies vilcienā un atbraucām uz seno pilsētu Kairu, kas patiesi ir Austrumu pilsēta ar visām spilgtākajām šādas pilsētas iezīmēm. Ja kāds iedomāsies, ka šeit viņš atrodas pašā Arābijas sirdī, tad nebūs daudz to, kas varēs iestāstīt, ka viņš maldās. Lepnus divkuprainos kamieļus un dromedārus, melnīg­snējus ēģiptiešus un turkus, tumšādainus etiopiešus ar turbāniem galvā, jostām apjozušos, ārkārtīgi daudzveidīgos austrumnieciskos tērpos visu košo krāsu niansēs jūs sastopat ik uz soļa ļaužu pilnajās ielās un medus kārēm līdzīgajos bazāros. Mēs apmetāmies «Labā Gana» viesnīcā, kas bija nejēdzīgākā visā pasaulē, izņemot vienu kādā Savienoto Valstu mazpilsētā, kur man reiz gadījās uzturēties. Ir patīkami pārlasīt piezīmes par to manā pierakstu grāmatiņā un apzināties, ka dzīvi «Labā Gana» viesnīcā izturēšu, jo arī Amerikā esmu mitinājies tādā pašā un tomēr palicis dzīvs:

«Apmetos Bentona viesnīcā. Savā laikā tas esot bijis labs iestādījums, bet ar to vēl nekas nav pierādīts, jāteic, arī es bērnībā biju labs zēns. Vēlākajos gados mēs abi esam labās īpašības zaudējuši. Bentona viesnīca nav laba. Tai trūkst briesmīgi daudz kā, lai tā būtu laba viesnīca. Elle ir pilna ar labākām viesnīcām nekā Bentons.

Nokļuvu tur vēlu vakarā un sacīju dežurantam, ka man vajadzēs daudz gaismas, jo gribu vēl pāris stundu palasīt. Kad abi ar dežurantu sasniedzām 15. numuru (gājām pa pustumšu gaiteni, kas bija izklāts ar mūžsenu izbalējušu grīdas celiņu, kurā rēgojās daudzi ar vecu vaskadrānu pielāpīti caurumi, pa gaiteni, kura grīdas dēļi ļodzījās zem mūsu kājām un ik uz soļa nejauki čīkstēja), viņš iededza divas collas garu, sadzeltējušu diloņslimu tauku sveces gabaliņu, kas iedegās ar zilu liesmiņu, uzsprakstēja, tad zaudēja drosmi un nodzisa. Dežurants to iededza no jauna, un es apvaicājos, vai tik vien gaismas viņš man novēlējis.— O, nē, man ir vēl viena.— Un viņš parādīja vēl vienu divas collas garu tauku sveces gabaliņu. Es izrīkoju:— Iededziet abas, tā otra man nepieciešama, lai pirmo ieraudzītu.— Viņš paklausīja, taču gaisma no tām abām bija tumšāka par tumsu. Dežurants bija jautras dabas un izpalīdzīgs blēdis. Viņš apsolījās aiziet «kaut kur» un nočiept lampu. Es viņa noziedzīgo ieceri no sirds atbalstīju. Dzirdēju, kā desmit minūtes vēlāk viesnīcas īpašnieks dzinās viņam pakaļ, saukdams:

— Kur tu to lampu nesīsi?

— Piecpadsmitais pieprasa, ser.

— PiecpadsmitaisI Viņam taču iedota divkārša sveču porcija — ko tad šis grib, sarīkot visā mājā ilumināciju, vai? Varbūt lāpu gājienu? Kas viņam galu galā nāk prātā?

— Viņam nepatīk sveces, viņš saka, ka gribot lampu.

— Sasodīta zeme! Kāpēc? Nudien, kaut kas nepieredzētsl Ko viņš, visu svēto vārdā, iedomājies darīt ar lampu?

— Neko, viņš tikai gribot palasīt, tā viņš man sacīja.

— Gribot palasīt, ko domā! Viņam nepietiek ar tūkstoš svecēm, vēl savajadzējies lampas! Gribētos zināt, kāda velna pēc viņam tā lampa vajadzīga. Iedod viņam vēl vienu sveci, un tad, ja . . .

— Bet viņš prasa lampu un solīja, ka nosvilināšot šito nolādēto būdu līdz pamatiem, ja nedabūšot lampu!— (To nu es nemūžam netiku solījis.)