MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Viņš no jauna devās ceļā. Pa to pašu maršrutu. Uz gludā apšuvuma paslīdēja. Bet kaut kāds cilnītis viņu izglāba. Sveiks un vesels viņš atkal ieradās pie mums. Laiks: astoņas minūtes četrdesmit sešas sekundes.

Sacīju Denam:

— Aizdod dolāru, vēl viss nav zaudēts.

Tomēr nekā labāka nesagaidīju. Viņš atkal uzvarēja. Laiks: astoņas minūtes un četrdesmit astoņas sekundes. Mana pacietība bija galā. Jutos izmisis. Naudai vairs nebija nekādas nozīmes. Es sacīju:

— Paklau, es tev došu simt dolāru, laidies uz galvas lejā no šīs piramīdas. Ja tev noteikumi nav pa prātam, saki savējos. Es izdevumu nebaidos. Stāvēšu šeit un riskēšu, kamēr vien Denam būs kaut cents kabatā.

Šoreiz man bija drošas izredzes laimēt, jo kārdinājums arābam bija nepārvarams. Viņš mirkli vilcinājās un, šķiet, būtu bijis ar mieru, bet tad uzradās viņa māte un visu. izjauca. Viņas asaras mani aizkusti­nāja — es nekad nespēju vienaldzīgi noskatīties uz raudošu sievieti un teicu, ka nežēlotu simtu, ja arī viņa nolēktu uz galvas lejā.

Taču atkal piedzīvoju neveiksmi. Arābi Ēģiptē ir pārāk dārgi. Viņi ir tik augstprātīgi, kādiem būt šādiem mežoņiem gan neklātos.

Nokarsuši un nikni norausāmies lejā. Dragomāns aizdedza sveces, un mēs visi sagājām alā pie piramīdas pakājes, mums pa pēdām sekoja trokšņains arābu bars, kas nelūgti piedāvāja savus pakalpojumus. Viņi mūs iestūma kādā šaurā augšupejošā spraugā un no galvas līdz kājām nopilināja ar sveču taukiem. Eja labi ja bija divreiz garāka un platāka par krietnu čemodānu; tās grīda, sienas un griesti bija izlikti ar cietā Ēģiptes granīta bluķiem, no kuriem katrs bija skapja platumā, bet divtik biezs un trīsreiz tik garš. Rāpāmies pa tumšo spraugu augšup, līdz man šķita, ka atkal tuvojamies piramīdas virsotnei, un drīz pēc tam mūs iestūma «Ķēniņienes kambarī», tad «Ķēniņa kambarī». Šīs lielās telpas bija kapenes. Sienas izmūrētas no milzīgiem, ļoti kārtīgi kopā saliktiem slīpēta granīta bluķiem. Daži no tiem bija krietnas viesistabas lielumā. Ķēniņa kambarī stāvēja liels, vannai līdzīgs akmens sarkofāgs. Tam visapkārt sapulcējusies gleznaina grupa: tā sastāvēja no mežonī­giem arābiem un sveču tauku appilinātiem, noskrandušiem svētceļnie­kiem, kas, augstu paceltām svecēm rokā, sarunādamies kavējās krēslainajā telpā, un nemierīgā sveču gaisma kā nespodrs oreols trīsuļoja ap vienu no nenogurdināmajiem suvenīru medniekiem, kas ar kapu apgānītāja āmuriņu klaudzināja gar godājamo sarkofāgu.

Izlauzāmies ārā svaigā gaisā un spožajā saules gaismā, kur apmēram pusstundu pa pāriem, dučiem un veseliem bariem mūs lenca skran­daini arābi; mēs viņiem devām bakšišu par pakalpojumiem, kurus viņi, cits citu par lieciniekiem piesaukdami, apzvērējās mUms izdarījuši, bet par kuriem mēs nekā nezinājām, un, kad vienai partijai bija samaksāts, tie atkāpās gājiena arjergardā un, mazliet nogaidījuši, bija atkal klāt ar jaunizgudrotu rēķirlu apmaksai.

Piramīdas ēnā un nepatīkamās, nelūgtās sabiedrības ielenkumā ieturējām azaidu, tad trijatā — Dens, Džeks un es — devāmies pakle­jot. Gaudojošu ubagu bars drāzās mums nopakaļ, ielenca mūs, gandrīz aizsprostojot ceļu. Viņu vidū bija arī šeihs platā, baltā paltrakā un košā galvas segā. Viņš pieprasīja papildu bakšišu. Taču mēs izdomājām jaunu taktiku: lai iziet vai miljons aizsardzībai, bet vairāk ne centa bakšiša. Apvaicājos, vai viņš varētu pierunāt pārējos aizvākties, ja mēs samaksājam viņam.— Jā,— viņš sacīja,— par desmit frankiem.— Mēs bijām ar mieru vienoties un teicām:

— Bet tagad pavēli saviem vasaļiem vākties projām.

Viņš trīsreiz apgrieza ap galvu savu nūju, un trīs arābi nokrita kā nopļauti. Tad viņš sāka plosīties pūlī kā vājprātīgais. Bira sitienu krusa, un no katra sitiena kāds nostiepās garšļaukus. Jutām vajadzību steigties palīgā un atgādināt, ka nav nepieciešamības tos nogalināt, ka pietiek ar vieglu pārmācīšanu. Divu minūšu laikā mēs bijām ar šeihu vienatnē. Un tā arī palikām. Šim mežonīgajam analfabētam patiesi bija oriģinālas pārliecināšanas metodes.

Katra Heopsa piramīdas šķautne ir apmēram tik gara kā Vašingto­nas Kapitolijs vai sultāna jaunā pils pie Bosfora un garāka nekā Sv. Pētera katedrāle dziļumā, kas nozīmē — katra Heopsa piramīdas šķautne pamatnē ir vairāk nekā septiņsimt pēdu gara. Augstumā tā pārsniedz Sv. Pētera baznīcas krustu par apmēram septiņdesmit piecām pēdām. Kad es pirmoreiz laidos lejup pa Misisipi, es domāju, ka augstākā piekrastes kāpa starp Sentluisu un Ņūorleānu — netālu no Selmas Misūri štatā — ir visaugstākais kalns pasaulē. Kāpa ir četrsimt trīspadsmit pēdu augsta. Manās atmiņās tā vēl šobaltdien saglabājusi kādreizējo diženumu. Vēl tagad redzu, kā koki un krūmi, kas aug tās nogāzēs, kļūst arvien mazāki, līdz tālajā virsotnē izskatās kā spalvu pušķīši. Šī simetriskā Heopsa piramīda, masīvais, cilvēku roku pacietīgi uzceltais akmens kalns, sen aizmirsta monarha kapavieta, liek sarukt manam mīļajam kalnam, jo ir četrsimt astoņdesmit pēdu augsta. Vēl agrākā bērnībā nekā nule pieminētajos gados Holideja pakalns manā dzimtajā pilsētiņā man šķita dieva varenākais darbs. Domāju, ka tas atduras debesīs. Tas bija gandrīz trīssimt pēdu augsts. Toreiz es daudz domāju par šo kalnu, tomēr neparko nespēju saprast, kādēļ tas nepaslēpj virsotni mākoņos un neizrotājas ar mūžīgā sniega krāšņo vainagu. Biju dzirdējis, ka augstie kalni citās pasaules malās tā mēdzot darīt. Atceros, kā mēs divatā ar otru puiku pāris reižu aizzagāmies no skolas, par ko mūsu dibeni dabūja maksāt, lai paraktos apakšā milzīgam akmenim, kas gulēja kalna virsotnē; atceros, kā vienu sestdienas pēcpusdienu trīs stundas ņēmāmies nosvīduši un beidzot redzējām, ka mērķis tikpat kā sasniegts; skaidri atceros, kā apsēdāmies, noslaucījām sviedrus, pagaidījām, līdz lejā pa ceļu paiet garām zaļumnieku pulciņš, un tad nogrūdām akmeni no kalna. Brīnišķīgi. Akmens grandēdams ripoja lejup pa nogāzi, aplauzdams jaunos kociņus, nopļaudams krūmus kā zāles stiebrus^ izraudams ar saknēm un saberzdams visu, kas patrāpījās ceļā, līdz pēdīgi kalna pakājē izšķaidīja malkas grēdu un pārlidoja pāri pajūgam, kas brauca pa ceļu; ratos sēdošais nēģeris paskatījās augšup un strauji pieliecās, bet mūsu akmens nākamajā sekundē sagrāva mucinieku darbnīcu, un mucinieki izlidoja no tās kā bites no stropa. Mēs nopriecājāmies, ka viss iznācis tik vareni, tik lieliski, un devām kājām ziņu, jo mucinieki jau kāpa pa nogāzi augšup painteresēties, kas noticis.

Lai arī cik augsts tas kalns, salīdzinājumā ar Heopsa piramīdu tas nebija nekas. Man neiešāvās prātā neviens cik necik saprātīgs salīdzinā­jums, lai radītu priekšstatu par šo milzīgo akmeņu grēdu, kas aizņem trīspadsmit akru platības uz zemes un sniedzas augšup četrsimt astoņdesmit nogurdinošu pēdu, tādēļ atmetu aprēķiniem ar roku un devos pie Sfinksas.

Tik ilgi biju gaidījis to ieraudzīt un nu beidzot skatīju vaigu vaigā. Milzīgā seja ir tik skumja, tik nopietna, pilna ilgu un pacietības.

Tās vaibstos ir tik dziļa cieņa, kādu nekur citur pasaulē neatrast, un sejā tāda labestība, kāda nav redzēta neviena cilvēka vaigā. Tas ir akmens, tomēr liekas, ka tas spēj just. Ja vispār jel kad akmens tēlam piemitusi spēja domāt, tad šis domā. Sfinksa raugās tālē, tomēr — ne uz ko, tā raugās tukšumā. Tā raugās pāri visam, cauri visam, kas notiek tagadnē, kas noticis senā, sirmā pagātnē. Tā raugās pāri Laika okeānam, pāri gadsimtu viļņiem, kas, jo tālāk aizveldamies, jo ciešāk saspiežas kopā un pēdīgi saplūst vienotā paisumā — tāli^pie mūžsenat- nes apvāršņa. Tā domā par sen pagātnē nogrimušu gadsimtu kariem; par impērijām, ko tā redzējusi rodamies un sairstam; par tautām, kuru piedzimšanai tā bijusi lieciniece, kuru attīstību vērojusi un kuru bojāeju piedzīvojusi; par priekiem un bēdām, par dzīvību un nāvi, par diženumu un sabrukumu, kas bez mitas sācies, beidzies un atkal atgriezies piecos gausos gadu tūkstošos. Tā iemieso sevī cilvēka īpašības — cilvēka sirds un prāta spēku. Tā ir redzamā formā ietērpta ATMIŅA — ATSKATS pagātnē. Ikviens, kas zina, cik smeldzīgas ir atmiņas par pagājušām dienām un mums zudušiem cilvēkiem — kaut vai dažu nenozīmīgu gadu desmitu ilgotnē — varbūt aptuveni izpratīs sāpes šajās nopietnajās acīs, kas nenovērsdamās raugās atpakaļ uz lietām un būtnēm, ko redzējušas tad, kad vēsture vēl nebija piedzimusi, kad teiksmas vēl nebija radušās, uz lietām, kas eksistēja, un būtnēm, kas kustējās,— tajos miglainajos laikos, ko nezina pieminēt pat dzejnieki un zintenieki,— kas zudušas un sairušas, un atstājušas šo akmens sapņotāju vienu svešā, jaunā laikmetā, neizprotamā dzīvē un notikumos.