MARKS TVENS: Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Sfinksa ir diža savā vientulībā; tā ir varena ar savu grandiozumu; satrauc ar noslēpumu, kas klājas pār tās pagātni. Un, raugoties uz šo neizsakāmi majestātisko, nemirstīgo akmens tēlu, kas glabā atmiņā visu pagājušo laikmetu notikumus un neko nepiedod, cilvēks neviļus izjūt kaut ko tamlīdzīgu, ko jutīs, kad reiz nostāsies drausmā mūžīgā soģa priekšā.

Ir lietas, ko, saudzējot Amerikas reputāciju, varbūt nevajadzētu pieminēt; taču dažkārt tieši par šīm lietām jārunā sevišķi skaļi amerikāņu reputācijas labā. Kamēr mēs stāvējām un skatījāmies uz Sfinksu, tai uz zoda parādījās tāda kā nepiedienīga kārpa. Izdzirdām pazīstamos āmura klaudzienus un tūdaļ sapratām, kas notiek. Viens no mūsu labdabīgajiem reptiļiem — gribēju teikt, relikviju medniekiem — bija uzrāpies augšā un mēģināja atskaldīt «suvenīru» no sejas, kas ir lieliskākais, ko cilvēka roka jebkad radījusi. Sfinksa tomēr palika tikpat rimta savā apcerē par pagājušiem laikmetiem, nemaz nepamanī­jusi insektu, kas skrubinājās tai ap zodu. Ēģiptes granītam, kas izturējis visu laiku aukas un zemestrīces, nebija jābīstas no veseriem, ar kādiem rīkojas nejēgas tūristi, īstenībā lielceļa laupītāji. Pasākums neizdevās. Mēs sūtījām šeihu, lai viņu apcietina, ja tam ir šādas tiesības, bet, ja tam šādu tiesību nav, lai vismaz brīdina, ka saskaņā ar Ēģiptes likumiem noziegums, ko viņš grasās izdarīt, tiek sodīts ar ieslodzījumu vai nūjas sitieniem pa papēžiem. To dzirdējis, viņš vilcinādamies aizslīdēja.

Sfinksa: pamatnē simt divdesmit piecas pēdas gara, sešdesmit pēdu augsta; galvas apkārtmērs, ja pareizi atceros,— simt divdesmit divas pēdas, un viss izcirsts no viengabala akmens, kas cietāks par dzelzi. Pirms šim akmens bluķim atskaldīja ceturto daļu vai pusi un vēl to tiesu, kas atkrīt skulpturējot, bluķis laikam bija tik liels kā vesela Piektās avēnijas viesnīca. Šos skaitļus un salīdzinājumus minu vienīgi tādēļ, lai vieglāk iedomāties, kāds milzu darbs bija nepieciešams, lai skulptūru izkaltu tik elegantu, tik simetrisku, tik nevainojamu. Šis granīts ir tik ciets, ka tajā izkaltās figūras noturas, laika apstākļu nebojātas, divus trīs tūkstošus gadu. Diezin vai Sfinksas izkalšanai nevajadzēja veselu simtu pacietīga darba gadu? Ļoti iespējams, ka jā.

Neatceros, kas notika, ka mums neiznāca aizbraukt līdz Sarkanajai jūrai un pabradāt pa Arābijas smiltīm. Necentīšos aprakstīt Muhameda Ali lielo mošeju, kuras iekšsienas veidotas no pulēta alabastra; nestās­tīšu, kā sīki putniņi savijuši ligzdas mošejas lielo kandelabru stikla bumbās, kā tie piedzied pilnu mošeju un neviena nebīstas, jo viņu pārdrošība tiek piedota, viņu tiesības respektētas un neviens nedrīkst viņiem darīt pāri, kaut arī mošejai draud briesmas ieslīgt tumsā; es, protams, neatkārtošu tik bieži dzirdēto nostāstu par mameluku apkau­šanu, jo man ir prieks, ka tos neģēlīgos neliešus apkāva, un es negribu modināt līdzjūtību pret tiem; nestāstīšu, kā viens vienīgs mameluks izglābās bēgot, kad zirga mugurā nolēca no simt pēdu augstā nocietinājumu vaļņa, jo neuzskatu to par kaut ko sevišķu, es arī būtu varējis izdarīt to pašu; nestāstīšu par Jāzepa aku, ko viņš izcirta citadeles klintī un kas vēl tagad ir gluži kā jauna, nedz arī par to, ka tie paši mūļi, kurus viņš nopirka, lai tie (ar bezgalīgi garu ķēdi) vilktu ūdeni no akas, dara to vēl šobaltdien un ir pagalam apnikuši; nestāstīšu par Jāzepa maizes klētīm, ko viņš uzcēla tad, kad ēģiptiešu mākleri pārdeva labību uz priekšu, nenojauzdami, ka tad, kad vajadzēs to piegādāt pircējiem, visā zemē nebūs ne grauda; nestāstīšu neko par ērmoto, ērmoto pilsētu Kairu, jo tā ir tikai krietni intensīvāks un pārspīlētāks to daudzo Austrumu pilsētu atkārtojums, pār kurām esmu izrakstījies tiku tikām; nestāstīšu par Lielo Karavānu, kas ik gadu dodas uz Meku, jo netiku to redzējis; nedz arī par musulmaņu parašu gulties zemē un izveidot garu, dzīvu bruģi, pa kuru-pārjāt ekspedīcijas vadonim atgriežoties, tā nodrošinot sev dvēseles glābšanu, jo arī to es neredzēju; nestāstīšu par dzelzceļu, jo tas ir tāds pats kā visi dzelzceļi,— teikšu tikai, ka lokomotīvju kurināšanai viņi lieto trīstūk­stoš gadu vecas mūmijas, ko piegādā tonnām vai veselām kapenēm, un ka bezdievīgais mašīnists nikni sauc: «Nelabais lai parauj šitos

plebejus — karstuma no viņiem ne par grasi! Piemet kādu ķēniņu!» [14] ; nestāstīšu par māla būdām, kas salipinātas kā lapseņu pūžņi tūkstoš pauguros visā Ēģiptes zemē virs upes palu iezīmes, par trūcīgajiem mitekļiem zemāko ļaužu šķiru ciematos; nestāstīšu par bezgalīgajiem līdzenumiem ar krāšņu, zaļojošu labību, kas priecē acis, cik tālu vien iespējams saredzēt pret Ēģiptes dzidrajām debesīm; nestāstīšu par to, kādas izskatās piramīdas divdesmit piecu jūdžu attālumā, jo aina ir pārāk gaisīga, lai neiedvesmota spalva spētu to attēlot; nestāstīšu par melnīgsnējām sievām, kas bariem apstāja vagonu, kad vilciens uz brītiņu pieturēja stacijā, lai pārdotu mums kausiņu ūdens vai sulīgu, sārtu granātābolu; nestāstīšu par raibajiem pūļiem un fantastiskajiem tērpiem, ko, apstājušies kādā citā barbaru stacijā, redzējām gadatirgū, kas ritēja pilnā sparā; nestāstīšu, kā mielojāmies ar svaigām datelēm un priecājāmies par skaistajām ainavām, kas mūs pavadīja visu ceļu; nedz arī par to, kā pēdīgi dārdēdami iebraucām Aleksandrijā, trokšņainā barā izbirām no vagoniem, aizirāmies līdz kuģim, atstājām krastā vienu ceļabiedru (kas gribēja vēlreiz doties uz Eiropu un tikai pēc tam atgriezties mājās), kā pacēlām enkuru un pēc ilgā ceļojuma beidzot un uz visiem laikiem pagriezāmies uz dzimto krastu pusi; nedz arī par to, kā tad, kad saule norietēja pār vecāko zemi pasaulē, Džeks un Moults smēķējamā istabā svinīgās sērās visu vakaru skuma par zaudēto ceļabiedru un nekādi nebija nomierināmi. Neteikšu par to visu ne vārda un nerakstīšu ne rindas. Tas viss paliks kā grāmata aiz septiņiem zieģeļiem. Es nezinu, kas ir grāmata aiz septiņiem zieģeļiem, jo nekad neesmu tādu redzējis, bet tā varētu noderēt par šādā sakarā lietojamu apzīmējumu, jo teiciens ir visai populārs.

Mēs priecājāmies, ka esam dabūjuši redzēt zemi, kas ir visas civilizācijas māte, kas Grieķijai un ar Grieķijas starpniecību Romai, un ar Romas starpniecību visai pasaulei iemācījusi rakstīt; zemi, kas būtu spējusi civilizēt nelaimīgos Izraēļa bērnus, bet ļāva tiem aiziet pāri robežām, kad tie vēl bija gandrīz vai mežoņi. Mēs priecājāmies, ka esam redzējuši zemi, kurai jau tad bija apskaidrota reliģija, kas solīja mūžīgu aizkapa svētlaimi un sodību, kad pat Izraēļa reliģijai vēl nebija nekādu solījumu par aizkapa dzīvi. Priecājāmies, ka esam redzējuši zemi, kas pazina stiklu trīs gadu tūkstošus agrāk, nekā to iepazina Anglija, un prata gleznot uz stikla tā, kā neprot neviens mūsdienās; zemi, kas pirms trim gadu tūkstošiem zināja medicīnā un ķirurģijā to, ko mūsu zinātne atklājusi pavisam nesen; kuras rīcībā jau bija visi smalkie ķirurģiskie instrumenti, ko zinātne izgudrojusi tikai

pēdējā laikā; kurai bija tūkstošiem izcilu, augstai civilizācijai rakstu­rīgu greznuma un dzīvei nepieciešamu priekšmetu, līdz kādiem esam palēnām aizdomājušies ari mēs savā modernajā laikmetā un apgalvo­jam, ka nekā tamlīdzīga vēl pasaulē nav bijis; kurai bija papīrs neskaitāmus gadsimtus, pirms mēs sākām par to sapņot, un parūkas, pirms mūsu sievietēm tās vispār varēja ienākt prātā; kurai bija sabiedriskās izglītības sistēma tik sen pirms tiem laikiem, kad mes sākām lielīties ar saviem panākumiem šai virzienā, ka tas patiešām šķiet — kopš neminamiem laikiem; kura prata tā iebalzamēt mirušos, ka miesa kļuva bezmaz nemirstīga, un ko mēs vēl joprojām nespējam; kura cēla tempļus, kas izaicina laika zoba spēku un nicinoši vīpsnā par mūsu necili slaveno arhitektūru; seno zemi, kas zināja visu, ko zinām mēs tagad, bet varbūt vēl daudz vairāk; kas gāja pa plato civilizācijas lielceļu pasaules pelēkajā rītausmā, simtu simtiem gadu pirms mūsu dzimšanas; kas atstājusi apgarotā, izkoptā Prāta zīmogu Sfinksas mūžīgajā sejā, lai pārliecinātu visus smējējus, kas tad, kad pārējie pierādījumi būs zuduši, varbūt centīsies iegalvot pasaulei, ka imperiālā Ēģipte savas dižākās slavas dienās maldījusies gara tumsībā.