MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

No jauna izbraucām jūrā, lai sāktu ļoti garu ceļojumu: garām visai Levantei, cauri visai Vidusjūrai, pēc tam pāri visam plašajam Atlanti­jas okeānam, ceļojumu, kas ilgs vairākas nedēļas. Mēs, gluži dabiski, atsākām gaužām mierīgu, klusu dzīvi, nolēmām kļūt par rāmiem, priekšzīmīgiem cilvēkiem, īstiem mājās sēdētājiem un dienas divdesmit trīsdesmit nekur vairs neklaiņot. Vismaz nekur tālāk kā no kuģa priekšgala līdz pakaļējam reliņam. Tās bija ļoti patīkamas izredzes, jo bijām noguruši, mums bija nepieciešama ilga atpūta.

Visi bijām laiski un apmierināti, kā to norāda skopie ieraksti manā piezīmju grāmatiņā (visdrošākajā mana noskaņojuma rādītājā). Cik ērmīga tāda piezīmju grāmatiņa kļūst, kad ceļojat pa jūrul Lūdzu, palasieties:

Svētdien — četros zvanos, kā parasts, dievkalpojums. Arī vakarā dievkal­pojums. Kārtis netiek spēlētas.

Pirmdien — skaista diena, tikai stipri līst. Aleksandrijā iepirktos gaļas lopus vajadzētu nokaut. Vai arī uzbarot. Lopiem plecu dobumos sakrājas krietni daudz ūdens. Tāpat arī citos iedobumos uz muguras. Labi, ka tās nav govis, jo tad ūdens izsūktos cauri ādai un sabojātu pienu. Nabaga Sīrijā iegūtais ērglis', kas nometies uz priekšējās vinčas, izskatās drausmīgi

nelaimīgs. Viņam, šķiet, ir pašam savs spriedums par jūrasbraucieniem, un, ja viņš prastu runāt un ja vārdi pārvērstos par akmeņiem, ar tiem laikam varētu aizsprostot platāko upi pasaulē.

Otrdien — kaut kur tuvumā ir Maltas sala. Nevaram piestāt. Holera. Laiks ļoti vētrains. Daudziem pasažieriem jūrasslimība, tie nerādās.

Trešdien — laiks joprojām negants. Vētra aiznesusi jūrā divus sauszemes putnus, tie piemetās uz kuģa. Ari viens vanags bija ienests jūrā. Tas ilgi riņķoja ap kuģi, gribēja nosēsties, bet baidījās no cilvēkiem. Taču viņš bija tā nomocīts, ka vajadzēja vai nu nolaisties, vai iet bojā. Viņš vairākkārt notupās uz priekšējās marsburas, bet tikpat reižu vējš viņu no turienes aizpūta. Pēdīgi Harijs viņu noķēra. Pilna jūra lidojošo zivju. Lielos baros, pa trīssimt, tās paceļas virs viļņiem un aizlido divsimt, trīssimt jardu, tad iekrīt ūdenī un pazūd.

Ceturtdien — izmetām enkuru pie Alžīras, Āfrikā. Skaista pilsēta, aiz tās jauka ainava ar zaļiem pakalniem. Nostāvējām pus dienas, tad braucām projām. Krastā mūs nelaida, kaut arī uzrādījām dokumentu, ka uz kuģa visi veseli. Viņi šeit baidās no Ēģiptes mēra un holeras.

Piektdien — no rīta — domino. Pēcpusdienā — domino. Vakarā — pro- menāde uz klāja. Vēlāk — šarādes.

Sestdien — no rīta — domino. Pēcpusdienā — domino. Vakarā prome- nāde uz klāja. Pēc tam — domino.

Svetdien — četros zvanos rīta dievkalpojums. Astoņos zvanos — vakara dievkalpojums. Līdz pusnaktij — garlaicība. Pēc tam —- domino.

Pirmdien — no rīta — domino. Pēcpusdienā — domino. Vakarā — pro- menāde uz klāja. Pēc tam Dr. C. lekcija. Domino.

Bez datuma — noenkurojāmies pie gleznainās Kaljāri pilsētas Sardīnijā. Nostāvējām līdz pusnaktij, bet nelietīgie svešzemnieki neļāva izcelties krastā. Viņi nelabi ož — nemazgājas, viņiem, protams, jābaidās 110 holeras.

Ceturtdien — noenkurojāmies pie skaistās katedrāles pilsētas Malagas, Spānijā. Kapteiņa laivā aizbraucām uz krastu, tomēr nekur netikām — malā mūs nelaida. Karantīna. Nodevu savu laikrakstam domāto korespondenci, to viņi saņēma ar jūras ūdenī samērcētām knaiblēm, saknaibīja vienos caurumos, pēc tam kvēpināja ar kaut kādiem eļļas garaiņiem, līdz vēstule sāka smirdēt kā īsts spānis. Apvaicājāmies, vai ir iespējas lauzt blokādi, lai Granadā apskatītu Alhambru. Pārāk riskanti — varot pakārt. Pēcpusdienā pacēlām enkuru.

Un tā tālāk, un tā joprojām, viens un tas pats vairākas dienas no vietas. Beidzot izmetām enkuru Gibraltārā, kas izskatās pazīstams, gandrīz kā pašu mājas.

Tas viss man atgādina dienasgrāmatu, ko sāku rakstīt kādā Jaun­gadā, vēl puika būdams — kā lētticīgs un labprātīgs upuris sapinos to neiespējamo pašaudzināšanas un reformu tīklā, ko labdabīgas vecas jaunavas un vecmāmuļas šajā gadalaikā izmet nepiesardzīgiem pus­audžiem, izvirzot neizpildāmus uzdevumus, kas neizbēgami beidzas

neveiksmīgi, piedevām vājinot zēna gribasspēku, laupot viņam pašpaļā­vību un mazinot izredzes uz panākumiem dzīvē. Laipni lūdzu, piedā­vāju izraksta paraugu.

Pirmdien — Piecēlos, nomazgājos, aizgāju gulēt.

Otrdien — Piecēlos, nomazgājos, aizgāju gulēt.

Trešdien — Piecēlos, nomazgājos, aizgāju gulēt.

Ceturtdien — Piecēlos, nomazgājos, aizgāju gulēt.

Piektdien — Piecēlos, nomazgājos, aizgāju gulēt.

Nākampiektdien — Piecēlos, nomazgājos, aizgāju gulēt.

Piektdien pēc divām nedēļām — Piecēlos, nomazgājos, aigāju gulēt.

Nākammēnes — Piecēlos, nomazgājos, aizgāju gulēt.

Pēc tam, galīgi dūšu zaudējis, rakstīšanu pārtraucu. Acīmredzot manā dzīvē bija pārāk maz ievērojamu notikumu, lai būtu nepiecie­šams rakstīt dienasgrāmatu. Tomēr priecājos, ka pat tik agrā bērnībā esmu pēc piecelšanās nomazgājies. Tā dienasgrāmata mani galīgi sabeidza. Pēc tam man vairs nekad nav pieticis drosmes sākt no jauna. Šai virzienā mana pašpārliecība ir sagrauta uz visiem laikiem.

Gibraltārā kuģim vajadzēja uzturēties ilgāk par nedēļu, lai uzņemtu ogles atceļam.

Būtu bijis ļoti garlaicīgi nīkt šeit visu laiku, tādēļ mēs četratā izlauzāmies no karantīnas un pavadījām septiņas brīnišķīgas dienas Seviljā, Kordovā un Kadisā, piedevām izklaiņojāmies pa Vecās Spānijas dārza — Andalūzijas — skaistajām lauku ārēm. Šās jaukās nedēļas piedzīvojumu ir par daudz un tie pārāk dažādi īsai nodaļai, bet garai trūkst vietas. Tādēļ nerakstīšu nekā.

Vienu rītu Kadisā nogājām brokastīs ap pulksten desmitiem vai vienpadsmitiem. Mums pateica, ka mūsu kuģis jau divas trīs stundas noenkurojies stāvot ostā. Lai mēs pasteidzoties. Karantīnas dēļ tas nevarot ilgi gaidīt. Mēs drīz vien bijām uz kuģa, un jau pēc stundas baltā pilsēta un skaistie Spānijas krasti pazuda aiz viļņiem un izgaisa skatienam. Ne no vienas zemes mēs nebijām šķīrušies ar tādu nožēlu.

Trokšņainā sapulcē, kas notika lielajā salonā, jau sen bija izlemts, ka uz Lisabonu mēs nebrauksim, jo tur mūs katrā ziņa aizturēs karantīnā. Pēc vecās, labās amerikāņu parašas, mēs visu izlēmām kopsapulcēs, sākot ar vienas ceļojuma programmā paredzētās impēri­jas apmaiņu pret otru un beidzot ar sūdzībām par ēdieniem un par to, ka trūkst salvešu. Nupat atcerējos kāda pasažiera Sūdzību par pavāru. Triju nedēļu laikā kafija kļuva arvien nebaudāmāka, līdz pēdīgi tā vispār vairs nebija kafija, bet tikai iekrāsots ūdens — tā žēlojās pasažieris. Kafija, viņš apgalvoja, esot kļuvusi tik plāna, ka collas dziļumā tai varot redzēt cauri tases sieniņas. Vienu rītu, iedams brokastīs, viņš, pateicoties savai asajai redzei, vēl pie galda nepiegājis, ievēroja caurspīdīgo šķidrumu tasēs. Viņš griezās atpakaļ un, vārdus nežēlodams, sūdzējās kapteinim Dunkanam. Viņš apgalvoja, ka kafija esot nebaudāma. Kapteinis parādīja savējo. Tā šķita ciešama. Mazpie- redzējušais dumpinieks apskaitās vēl trakāk un izteica savu sašutumu par to, ka kapteiņa galdam tiek piešķirtas privilēģijas, kādas nebauda kuģa pasažieri. Viņš aizsteidzās atpakaļ, paņēma savu tasi, nolika kapteinim priekšā un triumfēdams uzsauca: