MARKS TVENS: Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Maltā mūs neizlaida malā — karantīna; malā mūs nelaida ari Sardīnijā, nelaida Alžīrā — Āfrikā, nelaida ne Malagā, ne Kadisā — Spānijā, ne Madeiras salās. Tā mēs, ļaunu prātu uz visiem ārzemnie­kiem turēdami, uzgriezām tiem muguru un braucām uz mājām. Bermudās, šķiet, piestājām vienīgi tādēļ, ka tās bija ierakstītas programmā. Mēs negribējām vairs nekā redzēt. Gribējām braukt mājup. Ilgas pēc dzimtenes uz mūsu kuģa izvērtās par epidēmiju. Ja Ņujorkas varasiestādes būtu zinājušas, cik slimi mēs esam, tās būtu paturējušas mūs karantīnā.

Lielais svētceļojums beidzies. Atvadīsimies un paturēsim to mīļā pie­miņā — to saku no visas sirds. Es neko nepieminu ar ļaunu un nedus­mojos ne uz vienu no saviem ceļabiedriem — ne uz pasažieriem, ne uz kuģa virsniekiem. Tas, kas man nepatika vakar, šodien, kad esmu atkal mājās, šķiet itin tīkams, un no šī brīža vienmēr, kad man iegribēsies pajokot par mūsu pulku, manos jokos nebūs ne pilieniņa indes. Ceļojums deva mums visu, kas programmā bija solīts, un mums visiem nāktos būt pateicīgiem par to, kā viss tika nokārtots. Palieciet sveiki!

MARKS TVENS

Manuprāt, to var nosaukt par cildinošu atsauksmi. Tā ir cildinoša; un tomēr neesmu saņēmis ne vārdiņa pateicības kaut no viena hadži; tieši otrādi, es runāju svētāko patiesību, sacīdams, ka daudzi pat izteikuši protestu par šo rakstu. Pūlēdamies viņiem izpatikt, novergoju divas stundas, lai to uzrakstītu,— viss velti. Nekad vairs necentīšos darīt kādam labu.

Pagājis gandrīz gads, kopš beidzās ievērojamais svētceļojums; un tagad, sēžot mājās Sanfrancisko un pārdomājot, jūtos aicināts atzīties, ka dienu no dienas manas atmiņas par ekskursiju kļūst aizvien jaukākas, bet nepatīkamie atgadījumi, kas apgrūtināja ceļojumu, cits pēc cita izgaist no prāta — un, ja «Kveikersitija» tagad paceltu enkuru un vēlreiz brauktu pa to pašu maršrutu, nekas mani tā neiepriecinātu kā doties līdzi. Ar to pašu kapteini, pat ar tiem pašiem svētceļniekiem, ar tiem pašiem grēciniekiem. Es brīnum labi satiku ar astoņiem vai deviņiem ekskursantiem (tie man vēl joprojām ir cieši draugi) un biju pazīstams arī ar pārējiem piecdesmit pieciem. Esmu bijis pietiekami ilgi uz jūras, lai saprastu, ka tā tiešām ir ļoti laba proporcija. Tāds ilgstošs jūrasbrauciens ne vien atklāj un pat pastiprina visas cilvēka vājības, bet rosina arī citas īpašības, par kādām viņam pašam nav bijis ne jausmas, un rada arī jaunas. Pavadot gadu uz jūras, pavisam parasts cilvēks var pārvērsties par īstu briesmoni. No otras puses, ar labām īpašībām apveltīts cilvēks gandrīz nekad necentīsies uz kuģa tās izrādīt, vismaz nedarīs to ar īpašu bravūru. Esmu pārliecināts, ka mūsu svētceļnieki uz sauszemes ir patīkami veci ļaudis; tāpat esmu pārlieci­nāts, ka otrā jūrasbraucienā viņi būtu mazliet jaukāki nekā mūsu lielajā ceļojumā, tādēļ nevilcinādamies saku — es labprāt dotos atkal ceļā kopā ar viņiem. Vismaz es no jauna varētu baudīt dzīvi kopā ar saviem nedaudzajiem vecajiem draugiem. Svētceļnieki savukārt varētu baudīt dzīvi savā kompānijā — pasažieri uz jebkura kuģa izveido kompānijas.

Un vēl teikšu — es daudz labprātāk dotos kompānijā ar Metuzāliem, nekā būtu spiests pastāvīgi mainīt kuģus un ceļabiedrus, kā tas jādara cilvēkiem, kas bieži ceļo. Tie vienmēr zūdās pēc kāda cita kuģa, ar kuru kādreiz braukuši, un pēc citiem ceļabiedriem, ar kuriem ceļi šķīrušies. Kuģi tie iemīl tad, kad jau pienācis brīdis pārsēsties uz citu, un ar tīkamu ceļabiedru iedraudzējas tikai tādēļ, lai to pazaudētu. Viņi nemitīgi pārdzīvo nejēdzīgo izjūtu, ka jākāpj uz sveša kuģa, jāceļo kopā ar svešiem ļaudīm, kam par viņiem nav nekādas daļas, jāpacieš sveša kapteiņa rupjība un svešu kalpotāju bezkaunība; un tā bez gala — ik mēnesi no jauna. Bez tam kravāšanās pa koferiem — te mantas jāliek iekšā, te jāņem ārā, nomocīšanās ar muitu, nemitīgās bažas un jezga ar bagāžas pārvadāšanu no pilsētas uz pilsētu. Es labāk ceļoju ar veselu patriarhu armiju, nekā ļaujos tādām ciešanām. Mēs savus lielos koferus piekravājām tikai divas reizes — kad braucām projām no Ņujorkas un kad atgriezāmies. Pirms došanās ekskursijās pa sauszemi aprēķinājām, cik dienu kurā vietā pavadīsim, aplēsām to ar matemātisku precizitāti, salikām visu vajadzīgo vienā vai divās ceļasomās un lieko bagāžu atstājām uz kuģa. Ceļabiedrus izvēlējāmies no vecu, uzticamu draugu vidus, un piedzīvojums sākās. Mums nekad neradās vajadzība meklēt jaunus paziņas un nonākt to atkarībā. Cik bieži jutām līdzi amerikāņiem, kurus sastapām nomāktus ceļojam kopā ar svešiem cilvēkiem, bez neviena drauga, ar ko padalīties bēdās un priekos. Ikreiz, kad atgriezāmies no kāda ceļojuma pa sauszemi, mūsu skatiens jau pa gabalu meklēja tikai vienu — kuģi, un, kad ieraudzī­jām to šūpojamies uz enkura, kad ieraudzījām plīvojam karogu, izjutām visu to, ko izjūt ceļinieks, ieraugot savas mājas. Ar to pašu bridi, kad uzkāpām uz klāja, visas raizes izgaisa, visi satraukumi norima, jo kuģis bija mūsu mājas. Mēs allaž varējām atgriezties tai pašā vecajā, pierastajā kajītē un izjust drošību, mieru un mājīgumu.

Mūsu ekskursijas noorganizēšanā es neprotu saskatīt nevienas vainas. Programma tika kārtīgi izpildīta līdz pēdējam sīkumam, kas mani pārsteidza, jo lielos pasākumos parasti apsola krietni vairāk, nekā pēcāk izpilda. Būtu labi, ja šādas ekskursijas tiktu organizētas ik gadu un kļūtu par sistēmu. Ceļošana ir gatavā nāve aizspriedumiem, fanātismam un aprobežotībai un tālab ārkārtīgi nepieciešama daudziem mūsu zemes ļaudīm. Nonīkstot visu mūžu vienā šaurā tālumnieku kaktā, nav iespējams iegūt plašu, brīvu, iecietīgu skatu uz cilvēkiem un lietām.

Ekskursija beigusies un ieņēmusi savu vietu pagātnē. Taču daudz no redzētā un dzirdētā tīkami noguls mūsu atmiņā, lai vēl ilgus gadus varētu to atcerēties. Visu laiku pavadot nemitīgā kustībā, tikai uz mirkli apstājoties, lai uzmestu īsu skatienu puspasaules brīnumiem, mēs nevarējām cerēt, ka saglabāsim paliekošus iespaidus par visu, ko mums izdevās redzēt. Tomēr mūsu atpūtas izlidojums pasaulē nav bijis veltīgs, jo pāri juceklīgajām, neskaidrajām atmiņām pacelsies pašas spilgtākās, labākās ainas un iezīmēsies atmiņā ar kontūrām un krāsām vēl ilgi pēc tam, kad viss pārējais būs izzudis un izgaisis.

Mēs atcerēsimies kaut ko no jaukās Francijas; un kaut ko no Parīzes, kaut ari tā uzliesmoja pār mums kā meteors un pazuda nezin kā un nezin kur. Mēs vienmēr atcerēsimies majestātisko Gibraltāru krāšņajā Spānijas saulrieta krāsu mirdzumā, ko apskaloja varavīkšņu jūra. Iztēlē mēs atkal skatīsim Milānu un tās karalisko katedrāli ar veselu marmora torņu mežu. Un Paduju, Veronu, Komo zvaigžņu dimantzaigā; un patricieti Venēciju sastingušajos ūdeņos — klusējošu, pamestu, lepnu pat pazemojumā — kā apmetnī ietinušos atmiņās par zudušajām flotilēm, par kaujām un uzvarām, par zaudēto dižumu un slavu.

Mēs nespējam aizmirst Florenci un Neapoli, nedz arī priekšno- jausmu par paradīzi, kas dvesmo Grieķijas gaisotnē, un, protams, nekad neaizmirsīsim Atēnas un Akropoles sagrautos tempļus. Neaizmir­sīsim cienījamo Romu un zaļo līdzenumu tai visapkārt, košu un mirdzošu pretmetu pilsētas pelēkajam sūbējumam, klajumā izkaisītās arkas, kas savas laika zoba sagrauztās sienas un ailes paslēpušas zem kupla mežvīna. Atcerēsimies Sv. Pētera katedrāli — ne tādu, kādu to redzējām, staigājot pa Romas ielām, kad visi tās kupoli šķita vienādi, bet tādu, kādu to var redzēt no daudzu jūdžu attāluma, kad skatienam izzudušas visas mazākās ēkas un viens vienīgs kupols, cienīgs un skaists kā kalns, lepni iezīmējas saulrieta liesmās.