MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

— Pagaršojiet šo dziru, kapteini Dunkan!

Kapteinis to paostīja, pagaršoja un, iecietīgi pasmaidījis, sacīja:

— Tā tiešām būtu nederīga kafija, bet nepavisam nav peļama teja.

Apkaunotais dumpinieks arī paostīja šķidrumu, tad to nogaršoja un

atgriezās savā vietā. Bija gan viņš izgāzies visu pasažieru priekšā. Viņš vairs nekad nesūdzējās. Turpmāk samierinājās ar visu. Tas biju es.

Tagad, kad zemi vairs nevarēja saredzēt, uz kuģa atsākās vecā dzīve. Dienu no dienas atkārtojās viens un tas pats, viena diena līdzinājās otrai, un man visas likās tīkamas. Beidzot izmetām enkuru atklātajā Funšalas reidā pie skaistajām salām, ko sauc par Madeirām.

Košā zaļumā tērptie kalni ar lavas takām un zaļumā izkaisītajām baltajām mājiņām bija ļoti piemīlīgi; kalnu nogāzēs iegriezās dziļas aizas, kurās valdīja purpuraina krēsla; tur spožās saules apmirdzētie plankumi mijās ar pāri peldošo mākoņu ēnām, un visu šo lielisko ainavu vainagoja augstas kalnu virsotnes, ap kuru smailēm slīdēja spalvainu mākoņu plūksnas.

Taču malā netikām. Nostāvējām visu dienu, lūkodamies turp; sodījāmies uz to, kas izgudrojis karantīnu, reizes sešas sapulcējāmies un spriedām, teicām runas, cits citu pārtraukdami, ierosinājām nezin cik priekšlikumu, kas nomira nepiedzimuši, ieteicām labojumus, no kuriem nekas neiznāca, un pieņēmām rezolūcijas, kas izlaida garu nevarīgos mēģinājumos sasniegt augstākās instances. Naktī pacēlām enkuru.

Vidēji uz kuģa notika četras plašas sapulces nedēļā, tā ka savas dienas vadījām raizēs un pūliņos, bet sapulces bieži bija tik neauglīgas, ka ikreiz, kad izdevās pieņemt rezolūciju, bija pamats vispārējām gavilēm, mēs uzvilkām karogu un raidījām salūtšāvienus.

Lēnām ritēja dienas, un naktis arī; un tad no jūras izauga skaistās Bermudu salas, mēs iebraucām līkumotā kanālā, slīdējām starp gaišajām, vasaras rotā tērptajām salām un pēdīgi atradām viesmīlīgu pajumti zem Anglijas karoga. Šeit uz mums neskatījās kā uz murgu parādību, šeit mūs sagaidīja nevis spāņu un itāliešu māņticība, netīrība un paniskas bailes no holeras, bet gan civilizācija un izpratne. Dažas dienas vēsmainajās birzīs, puķu dārzos, korajļu līčos, pie brīnišķīgās zilās jūras, kuras ūdeņi te pazuda, te atkal paspīdēja caur lekni zaļajiem lapotnes džungļiem, atdeva mums spēkus, izkliedēja apātiju, kas bija uznākusi garajā, vienmuļajā jūrasbraucienā, un mēs bijām gatavi pēdējam ceļa posmam, nieka tūkstoš jūdzēm līdz Ņujorkai — Amerikai — MAJAM.

Teicām ardievas «saviem draugiem bermudiešiem», kā stāv rakstīts programmā, no kuriem vairums bija nēģeri, un no jauna nodevām sevi dziļjūras varai. Es teicu vairums. Mēs iepazinām vairāk nēģeru nekā balto, jo mums bija sakrājies liels daudzums mazgājamas veļas, taču tuvu sadraudzējāmies arī ar baltajiem, kurus ar pateicību sirdī ilgi atcerēsimies.

Devāmies ceļā, un ar šo pašu brīdi laiskajai dzīvei pienāca gals. Tāda rosīšanās, kajīšu ģenerālpārbaude un mantu kārtošana koferos nebija piedzīvota, kopš pacēlām enkuru Beirutā. Visi bija ārkārtīgi aizņemti. Vajadzēja sastādīt pirkumu sarakstus un atzīmēt cenu, lai nerastos aizkavēšanās muitā. Kopējos pirkumus vajadzēja sadalīt vienlīdzīgās daļās, vecus parādus samaksāt, rēķinus pārbaudīt, lādēm, koferiem, kastēm un saiņiem uzlipināt birkas. Kņada un skraidīšana turpinājās no rīta līdz vēlai naktij.

Un tad notika pirmais negadījums. Kādā vētrainā vakarā viens no pasažieriem, skriedams pa trapu, kas veda no klāja uz klāju, aizķērās aiz nevīžīgi kādā lūkā iestiprinātas dzelzs skavas un salauza kāju potītē. Tas mums bija pirmais nelaimes gadījums. Bijām gan pa sauszemi, gan pa jūru nogājuši un nobraukuši krietni vairāk nekā divdesmit tūkstoš jūdžu, bijām uzturējušies zemēs ar neveselīgu klimatu, tomēr neviens no sešdesmit pieciem pasažieriem nebija ievainots, neviens nopietni saslimis, neviens nomiris. Visu ceļu mums smaidīja laime. Konstantino- polē viens matrozis gan pārlēca pār bortu un pēc tam vairs netika redzēts, taču domā, ka viņš tīši dezertēja, un ir pamats cerēt, ka varbūt viņš sasniedza krastu. Bet pasažieru sarakstā netrūkst neviena uzvārda.

Beidzot vienā jaukā rītā mēs ar pilnu tvaiku iebraucām Ņujorkas ostā, visi pasažieri līdz pēdējam uz klāja, visi ģērbušies, kā kristīgiem cilvēkiem pieklājas — par to tika izdota īpaša pavēle, jo daži bija iecerējuši pārģērbties par turkiem; un, vērojot draugu ar mutautiem mātos sveicienus, svētceļnieki juta klāju nodrebam, kas nozīmēja, ka kuģis un piestātne atkal sadevušies rokām un ka garais, interesantais ceļojums ir galā. Amen.

Seit publicēšu rakstu, ko sacerēju Ņujorkas avīzei Herald tovakar, kad pārbraucām. Daļēji daru to tādēļ, ka tā prasa mans līgums ar izdevējiem; daļēji tādēļ, ka tas ir godīgs, ciešams, precīzs un nogurdi­nošs rezumējums par mūsu jūrasbraucienu un svētceļnieku izdarībām svešajās zemēs; un daļēji tādēļ, ka daži pasažieri mani par to apsūdz un es pats gribu, lai lasītāji redz, cik nepateicīgs uzdevums ir mēģinājums slavināt cilvēkus, kas to neprot novērtēt. Mani apsūdz, ka es esot pārāk steidzies šos slavinājumus «dabūt melns uz balta». Es nesteidzos. Lāgiem gan nosūtīju korespondences uz Herald, bet, kad todien biju redakcijā, nebildu nekā par to, ka gatavojos rakstīt atvadvārdus. Aizgāju uz Tribune redakciju apjautāties, vai šāds raksts vajadzīgs, jo esmu šās avīzes štata līdzstrādnieks un man gluži vienkārši bija pienākums to darīt. Galvenā redaktora redakcijā nebija, un vēlāk man tas vairs nestāvēja prātā. Vakarā, kad Herald pieprasīja rakstu, es nepavisam «nesteidzos». Tieši otrādi, es pat vilcinājos, jo tobrīd nejutos tādā noskaņā, lai kādu slavinātu, un tādēļ nevēlējos runāt par jūrasbraucienu, jo baidījos, ka nepratīšu atrast vārdus, lai to slavinātu. Bet tad nospriedu, ka patiesības labad tomēr vajadzēs apsēsties un uzrakstīt dažus labus vārdus par hadži — hadži, proti, ir cilvēki, kas piedalās svētceļojumā —, jo neieinteresētas personas nespēs to izdarīt tik iejūtīgi kā es, pats būdams hadži, un tā nu es uzrakstīju atvadvārdus. Uzrakstījis visu vairākkārt pārlasīju; un, ja nu tur ir kāds teikums, kas neslavina kapteini, kuģi vai pasažierus, tad es to nespēju ieraudzīt. Ja tā nav atsauksme, ar kādu var lepoties jebkura ceļojuma dalībnieki, ka atradies cilvēks, kas par viņiem tā raksta, tad es nejēdzu nenieka. Pēc šā ievada nododu atvadvārdus objektīvajam lasītājam vērtēšanai.

herald REDAKTORAM Beidzot tvaikonis «Kveikersitija» atgriezies no neparastā brauciena un noenkurojies savā vecajā piestātnē Volstrīta pievārtē. Dažā ziņā šī ekskursija uzskatāma par veiksmi, dažā ne. Sākotnēji tā tika izrekla­mēta kā «izpriecas brauciens». Var jau būt, ka tas patiesi bija izpriecas brauciens, bet neizskatījās gan pēc tāda; vismaz ne ar ko neatgādināja izpriecas ceļojumu. Ikvienam un visiem gan zināms, ka izpriecas ekskursijas dalībnieki mēdz būt jauni, vieglprātīgi un diezgan trok­šņaini. Viņi pavada laiku dejojot, dziedot, flirtējot, bet ļoti maz nododas dievvārdiem. Ikvienam un visiem ir zināms priekšstats par solīdām bērēm — tur jābūt katafalkam un mironim, īstajiem sērotā­jiem un oficiālajiem sērotājiem, labai tiesai vecu cilvēku, lūgsnām, sprediķim, jāvalda svinīgumam, nedrīkst pieļaut nekādu vieglprātību. Trīs ceturtdaļas «Kveikersitijas» pasažieru bija vecumā no četrdesmit līdz septiņdesmit gadiem! Visīstākā piknika publika! Varētu domāt, ka atlikusi ceturtdaļa sastāvēja no jaunām meitenēm. Nekā. To lielākoties veidoja iesīkstējuši vecpuiši un viens sešus gadus vecs bērns. Ja aprēķināsim «Kveikersitijas» pasažieru vidējo vecumu, iznāks piecdes­mit gadi. Vai kāds tiešām būs tik nenormāls un iedomāsies, ka šī patriarhu piknika kompānija dziedāja, flirtēja, dejoja, smējās, stāstīja anekdotes un ļāvās bezdievīgai vieglprātībai? Cik es paguvu novērot, no šiem grēkiem viņi bija tīri. Šeit mājās, bez šaubām, domāja, ka bezbēdīgie veterāni augām dienām smejas, dzied un draiskojas, piepildī­dami kuģi no viena gala līdz otram ar jautrām čalām, ka viņi spēlē aklās vistiņas, dejo kadriļas un valšus; ka retajos brīvajos brīžos uzšņāpj pa skopai rindiņai ceļojuma dienasgrāmatā, kuru iekārtoja pēc stingri iecerēta plāna, kad šķīrās no dzimtajiem krastiem, un tad steigšus dodas kajīšu lampu mājīgajā gaismā uzspēlēt partiju vista vai jukra. Ja kāds to iedomājās, tas rūgti maldījās. Godājamie ekskursanti nebija ne jautri, ne draiskulīgi. Viņi nespēlēja aklās vistiņas; kāršu spēle viņiem nebija ne prātā; viņi neizvairījās no apnicīgajām dienas­grāmatām, jo — ak vai!— vairums rakstīja pat grāmatas. Viņi nekad nedraiskojās, runāja maz un nekad nedziedāja, izņemot vakara dievkalpojumus. Izpriecas kuģis bija sinagoga un izpriecas brauciens — bēru ekskursija bez miroņa. (Bēru ekskursija arī bez miroņa nav nekāds jautrais pasākums.) Brīvi, bezrūpīgi smiekli bija skaņa, ko uz šā kuģa klājiem un kajītēs neizdevās dzirdēt biežāk kā reizi pa septiņām dienām, un, kad tie atskanēja, tad izraisīja diezgan nedraudzīgu reakciju. Kādus trīs vakarus (liekas, kopš tā laika pagājusi vesela mūžība) padejojām kadriļu — trīs dāmas un pieci kungi (tiem, kas dejoja par dāmām, ap piedurkni bija apsiets balts mutautiņš, lai nesajuktu, kurš ir dāma, kurš kungs), mēģinādami pieskaņot dejas soli melodikona svinīgajiem spiedzieniem; taču pat šī melanholiskā orģija tika atzīta par grēcīgu un dejošana izbeigta.