MARKS TVENS: Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Kad radās nepieciešamība atpūsties no pārliecīgas Jozefa Flāvija vai Robinsona «Pētījumi Svētajā zemē» lasīšanas vai grāmatu rakstīšanas, svētceļnieki spēlēja domino, jo domino ir mierīgākā un bezgrēcīgākā spēle no visām, kādas vien pasaulē eksistē, izņemot varbūt to garlaicīgo izklaidēšanos, ko viņi dēvē par kroketu un kas tik ļoti atšķiras no biljarda — ne tur var iesist bumbu tīkliņā, ne tikt kaut vai pie kārtīga karambola, nevienam pēc spēles nav jāmaksā, neviens neizpērk citiem spirdzinošu malku, un vispār — no kroketa nav nekāda prieka, viņi tātad spēlēja domino, līdz bija atpūtušies, un pēc tam klusībā zākāja cits citu, kamēr pienāca vakariņu laiks. Kad nesirga ar jūrasslimību, viņi, tikko atskanēja gongs, varen naski steidzās uz ēdamistabu. Tāda bija ikdiena uz kuģa — svinīgums, etiķete, pusdienas, domino, diev­vārdi, aprunāšana. Nudien — izpriecas braucienam pārāk vienmuļi; kā jau teicu — ja mums būtu bijis savs mironis, būtu iznākusi brīnišķīga bēru ekskursija. Nu jau tas viss aiz muguras; atskatoties doma, ka šie cienījamie izrakteņi uzdrošinājās doties sešus mēnešus ilgā piknikā, man tomēr liekas patiesi uzjautrinoša. Nosaukums, ar kādu šo ekspedīciju reklamēja, gan nebija izdevies. Daudz pareizāk nekā «Izpriecas brauciens uz Svēto zemi» būtu skanējis «Bēru procesija uz Svēto zemi».

Kur vien ieradāmies — Eiropā, Āzijā vai Āfrikā —, mēs sacēlām sensāciju un, šķiet, drīkstu piebilst: izraisījām badu. Pirms tam neviens no mums nebija nekur bijis; mēs visi ieradāmies no dziļas provinces; ceļošana mums bija kaut kas aizraujoši jauns, un mēs ļāvāmies saviem dabiskajiem instinktiem, neapgrūtinājām sevi ar ceremonijām un konvencionālismu. Allaž rūpējāmies par to, lai ikviens saprot, ka esam amerikāņi — amerikāņi! Kad atjēdzām, ka ļoti daudzi nav par Ame­riku lāgā pat dzirdējuši un vēl vairāk ir tādu, kas zina vienīgi, ka tā ir barbariska province kaut kur pasaules viņā malā un ka nesen ar kaut ko karojusi, mēs izjutām dziļu līdzcietību pret Veco pasauli, tomēr ne kripatiņu nezaudējām no savas pašapziņas. Austrumu puslodē daudzi, daudzi vientiesīgi ļautiņi vēl ilgi atcerēsies, kā pie viņiem tā Kunga 1867. gadā iebruka dīvaiņu bars, kas sevi dēvēja par amerikāņiem un kaut kāda neizskaidrojama iemesla dēļ iedomājās, ka viņiem ir tiesības ar to pat lepoties. Mēs tiešām vietām izraisījām badu — daļēji tādēļ, ka uz «Kveikersitijas» pasniedza nebaudāmu kafiju un arī stingrākie ēdieni ne vienmēr bija augstākā labuma; un daļēji arī tādēļ, ka cilvēkam, gluži dabiski, apnīk ilgi sēdēt pie viena un tā paša galda un ēst no vieniem un tiem pašiem traukiem.

Cilvēki tajās svešajās zemēs ir ļoti neizglītoti. Ar acīm redzamu ziņkāri viņi nopētīja mūsu apģērbus, kas šūdināti Amerikas mūžame­žos. Ar izbrīnu viņi noraudzījās, kad mēs pie galda reizēm skaļāk sarunājāmies. Viņi ievēroja, ka mēs nemīlam lieki tērēties un cenša­mies par franku dabūt visu, ko par to var dabūt, un neparko nespēja saprast, no kurienes mēs tādi uzgadījušies. Parīzē viņi, acis iepletuši, klausījās, kad mēs viņus uzrunājām franciski! Mums nekad neizdevās panākt, lai šie stulbeņi saprastu paši savu dzimto valodu. Viens no mūsu pasažieriem, solīdamies atgriezties un nopirkt cimdu pāri, sacīja tirgotājam: «Allong, restay trankeeV— ma\ be ve coom MoondayV

1 Izkropļots teikums franču valodā: «Allons, retez tranquilles!»—«Neuztrau­cieties!»

2 Teikums izkropļotā angļu valodā: «Varbūt mēs pienāksim pirmdien.» (Tulk.) un, ticiet vai neticiet, veikala īpašnieks, dzimis francūzis, jutās spiests pārjautāt, ko tas nozīmējot. Lāgiem man liekas, ka starp Parīzes franču valodu un «Kveikersitijas» franču valodu pastāv zināma atšķirība.

Cilvēki visur blenza uz mums, un mēs blenzām uz tiem. Taču parasti mēs viņus piespiedām izjust savu niecību, ar amerikāņu diženo pārākumu mēs viņus saberzām miltos. Un tomēr mēs augstsirdīgi centāmies pieskaņoties dažādu tautu tikumiem, it sevišķi modei. Aizbraucot no Azorām, valkājām drausmīgas kapuces un veiksmīgi bijām iemācījušies lietot smalkzobu ķemmes. Kad atgriezāmies no Tanžeras Āfrikā, bijām papildinājuši savu garderobi ar feskām asiņu krāsā un tādiem pušķiem kā matu šķipsnas pie indiāņu skalpiem. Francijā un Spānijā mums, šādi tērptiem, pievērsa zināmu uzmanību. Itālijā mūs, protams, uzskatīja par dumpīgiem garibaldiešiem un izsūtīja lielgaballaivas, lai novērotu, vai aiz mūsu biežās mundieru maiņas kaut kas neslēpjas. Romā mēs sacēlām smieklu aurus. Būtu tikai vilkuši mugurā visu, ko bijām sapirkuši, mēs tos būtu sacēluši visur. Grieķijā nekā jauna no apģērbiem neiegādājāmies — viņiem nebija, ko piedāvāt. Toties Konstantinopolē varējām īsti izvērsties! Turbāni, līkie zobeni, feskas, milzu pistoles, paltraki, jostas, kuplās bikses, dzeltenas smailpurnu čības — o, mēs bijām lieliski! Slavenie Konstantinopoles suņi mūs aprēja, kamēr tiem vai apakšžoklis atlūza, un ir tad bijām pelnījuši vēl vairāk. Tagad tie visi ir pagalam. Mūsu dēļ viņi tā nomocījās, ka nespēja izturēt un palikt dzīvi.

Pēc tam braucām ciemos pie Krievijas imperatora. Iegriezāmies tik vienkārši, it kā būtu pazinuši viņu jau vismaz simt gadu, un, pēc šīs vizītes apgādājušies vēl ar dažādiem krievu apģērba gabaliem, devā­mies tālāk vēl gleznaināki. Sinirnā sapirkāmies kamieļvilnas šalles un citus izskatīgus persiešu tualetes piederumus; bet Palestīnā — akl Palestīnā mūsu spožajai karjerai pienāca gals. Tur cilvēkiem nebija tādu drēbju, ko vispār vērts pieminēt. Mēs samierinājāmies un vairāk nekā nepirkām. Pārtraucām eksperimentus. Viņu tērpus pat nepielai- kojām. Tomēr arī tās zemes iedzīvotājos mums izdevās radīt izbrīnu. Pārsteidzām viņus ar ekscentriskāko ietērpu, kādu vien spējām izdomāt. Izceļojāmies pa Svēto zemi no Cezarejas līdz Jeruzalemei un Nāves jūrai un bijām visērmotākā svētceļnieku procesija, kas apģēr­bam naudas nav žēlojusi: svinīga, pilnīgā savas vērtības apziņā, aiz zaļām brillēm slēptām acīm, zilu saulsargu pavēnī, nožēlojamāku zirgu, kamieļu un ēzeļu mugurā nekā tie, kas pēc vienpadsmit mēnešiem pārciestas jūrasslimības un badamaizes iznāca no Noāsa šķirsta. Ja šai Palestīnā dzīvojošie Izraēļa bērni jel kad aizmirsīs, kā Gideona karapūļi no Amerikas ielauzās viņu zemē, viņi ir pelnījuši jaunu lāstu un pilnīgu izdeldēšanu. Iespējams, ka tas bija tāds tejāters, kādu cilvēka acs reti dabū redzēt.

Palestīnā mēs jutāmies kā mājās. Uzreiz varēja redzēt, ka tā bijusi ekspedīcijas nagla. Eiropa mūs nebija pārāk interesējusi. Auļiem mēs izjoņojām cauri Luvrai, Piti un Ufici pilij, Vatikānam, visām galerijām, Venēcijas un Neapoles gleznu un fresku bagātībām, Spānijas katedrā­lēm; daži no mums gan teica, ka vecmeistaru dižie darbi esot brīnišķīgi un ģeniāli (to mēs izlasījām ceļvežos, kaut arī sajaucām gleznas un uzslavas veltījām pavisam citiem darbiem), bet daži sacīja, ka tie esot pretīgi veci triepumi. Ar kritiķa acīm aplūkojām senās skulptūras Florencē, Romā un, kur nu kuro reizi tās sastapām, slavējām, ja tās mums bija pa prātam, bet, ja ne, tad teicām, ka koka indiāņu tēli Amerikas tabakas veikalu priekšā mums patīk labāk. Toties Svētajā zemē mūsu sajūsma plūda pāri malām. Aiz sajūsmas bezmaz zaudējām prātu Galilejas jūras neauglīgajos krastos; iegrimām dziļdomīgā apcerē Tābora kalnā un Nācaretē; nespējām vien pietiekami dzejiski izteikties par Esdrilonas apšaubāmo skaistumu; Jezreēlā un Samarijā nodevā- mies prātojumiem par Jehus misionāra uzdevumu; pārvarīga jūtu vētra — patiesi, vētra brāzās pār mums Jeruzalemes svētajās vietās; mēs peldējāmies Jordānā un Nāves jūrā, nenieka neraizēdamies par to, vai mūsu dzīvības apdrošināšanas polises pret nelaimes gadījumiem šādos ārkārtējos apstākļos derīgas, un no abām vietām paņēmām līdzi tik daudz ar svēto ūdeni pildītu pudeļu, ka man šķiet — šogad viss apvidus no Jērikas līdz Moaba kalniem izkaltis sausumā. Nav ko no­liegt — svētceļojuma posms bija mūsu ekskursijas labākā daļa. Pēc drū­mās, apnicīgās Palestīnas skaistā Ēģipte vairs nespēja mūs savaldzināt. Mēs tikai uzmetām tai īsu mirkli un gatavojāmies mājupbraucienam.