MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

— To es gan gribētu redzēt. Labi, aiznes viņam lampu, bet, dieva vārds, nesaprotu, bet tu pamēģini izdibināt, kāda nelabā pēc viņam tā lampa vajadzīga.

Un viņš aizgāja, savā nodabā purpinādams un joprojām brīnīdamies par 15. numura neizskaidrojamo uzvešanos. Lampa bija laba, bet tā atklāja šo to nepatīkamu: kaut kur tuksnesīgās istabas tālā nomalē gultu, kurā bija kalni un ielejas un kurā jums vajadzēja savu augumu pieskaņot iepriekšējās nakts viesa iegulējumam, lai varētu tur ērti iegulties; paklāju, kas reiz pieredzējis labākas dienas; skumīgu statni, kur nomazgāties, uz tā visu labo garu pameslu ūdenskrūzi, kas skuma par nodauzīto snīpi; vidū pārsprāgušu spoguli, kas rādīja, ka jums galva nošķelta pie paša zoda, pārvēršot jūs par līdz galam neizveidotu briesmoni vai kaut ko tamlīdzīgu; tapetes, kas strēmelēm lobījās nost no sienām.

Nopūtos un sacīju:— Burvīgi. Un nu — varbūt sameklēsiet man kaut ko lasāmu?

— O, protamsl— atsaucās dežurants.— Grāmatu vecajam ir kaudžu kaudzēm.— Un, pirms paguvu pateikt, kāda veida literatūru vēlētos, viņš jau bija gabalā. Bet viņa seja manī modināja drošu paļāvību, ka viņš pratīs godam tikt galā ar uzdevumu. Taču vecais viņu atkal pieķēra.

— Ko tu domā iesākt ar to grāmatu kaudzi?

— Piecpadsmitais pieprasīja, ser.

— Atkal piecpadsmitais? Tūliņ viņš pieprasīs pudeles gultas iesildīšanai un pēc tam slimnieku kopēju! Stiep tik viņam visu, kas šinī mājā atrodams — stiep viņam bufetnieku — stiep bagāžas ratus — stiep viņam turp istabeni! Lai mani kas, neko tamlīdzīgu mūžā neesmu pieredzējis. Ko ta' šis ar tām grāmatām grib iesākt?

— Jādomā, ka lasīt, neba jau apēst taisās, cik noprotu.

— Lasīt… grib tās lasīt — tagad, pašā nakts vidū — galīgi prātu izdzīvojis! Nekā nebij, nedošu!

— Viņš sacīja, ka vajag, un cauri; sacīja, ka apgriezīšot visu māju otrādi, ka jumtu nocelšot, ja nedabūšot grāmatas. . . Nemaz nevar izdomāt, uz ko viņš spējīgs, ja nedabūs grāmatu; viņš ir piedzēris un galīgi dulns un tāds kā izmisis, un nekas viņu nespēs nomierināt kā tikai šitās grāmatas.— (Es ne ar ko netiku draudējis un nepavisam nebiju tādā stāvoklī, kā to notēloja dežurants.)

— Labi, ej jau, ej. Bet es tepat vien būšu, kad viņš sāks griezt māju otrādi un celt jumtu nost. Pa logu es viņu izlingošu. Un tad vecais kungs murdēdams atkal aizgāja.

Dežurants patiesi bija ģeniāls. Viņš nolika uz gultas veselu strēķi grāmatu un nevēlēja labunakti ar tādu sejas izteiksmi, it kā viņam pat prātā neienāktu šaubīties, ka zinājis izvēlēties tieši tās grāmatas, kas man vislabāk patiks. Un viņam bija taisnība. Izraudzītajās grāmatās bija pārstāvēti visi literatūras veidi. Tur bija: teoloģija — Rev. Dr. Kamingsa «Lielais piepildī­jums», tieslietas —«Misūri štata pārstrādātie statūti», medicīna —«Uzziņas veterinārārstam», romantiskā proza — Igo «Jūras arāji», dzeja —«Viljama Šekspīra Darbu izlase». Līdz mūža galam nebeigšu apbrīnot talantīgā viesnīcas dežuranta smalkjūtību un atjautu.»

Taču visas kristīgās pasaules ēzeļi un gandrīz visi ēģiptiešu zeņķi sapulcējušies pie mūsu namdurvīm un, maigi izsakoties, mazliet sacēluši troksni. Mēs pošamies ceļā uz slavenajām Ēģiptes piramīdām, un pašreiz tiek izraudzīti ēzeļi. Steigšu izvēlēties arī sev vienu, kamēr visi labākie nav izķerti.

Ēzelīši visi bija labi, visi glīti, spēcīgi un labā miesas stāvoklī, visi straujas dabas un gatavi to uz vietas pierādīt. Tie bija labākie ēzeļi, kādus mēs jebkur savās gaitās bijām sastapuši, turklāt augstākā mērā recherche. Es nezinu, ko nozīmē «recherche», bet zinu, ka mūsu ēzeļi tādi bija. Daži bija silti pelēkā — peļu krāsā, citi bija balti, melni un daudzkrāsaini. Dažiem spalva bija noskūta, atstāts tikai pušķis astes galā. Citi bija izskūti īstos rakstos kā dārza mauriņš, iezīmējot uz ķermeņa līkloču svītras, kam vienā pusē spalva bija neskarta, bet otrā dzirkles pasaudzējušas tikai nelielus kumšķīšus. Visi ēzelīši bija tikko «frizēti» un izskatījās varen modīgi. Daži baltie bija sasvītroti kā zebras, bet visās varavīksnes krāsās: zilām, sarkanām un dzeltenām svēdrām. Šie izskatījās neizsakāmi eleganti. Dens un Džeks izraudzījās no tiem, jo diezin kādēļ tie viņiem asociējās ar Itāliju un «vecmeistariem». Segli bija augsti, polsterēti, vardēm līdzīgi veidojumi, kādus jau tikām redzējuši Efesā un Smirnā. Ēzeļu dzinēji bija jauni ēģiptiešu zeperi, kas spēja izskriet auļos triektajiem ēzeļiem līdzi vai pusi dienas un nenogurt. Kad sasēdām ēzeļiem mugurā, mums skatītāju netrūka, jo viesnīca bija pilna angļu, kas devās uz Indiju, un virsnieku, kas gatavojās militārai kampaņai pret Abesīnijas negusu Teodoru.* Mū­sējo nebija daudz, bet, kad auļojām pa lielās metropoles ielām, mēs sacēlām tādu troksni, it kā mūsu būtu pieci simti, un, protams, līdz ar to radījām attiecīgu satraukumu ielās. Ēzeli vadīt nav iespējams, tāpēc daži saskrējās ar kamieļiem, dervišiem, efendiem, ēzeļiem, ubagiem, ar jebko un jebkuru, kas vien ēzeļiem deva iespēju sadursmei. Kad iegriezāmies plašajā alejā, kas ved ārā no pilsētas uz Veco Kairu, par vietas trūkumu vairs nebija jāraizējas. Staltās dateļpalmas, kas blīvi kā siena norobežoja dārzus un auga gar ceļa malām no vienas vietas, ar lapotņu ēnu aizturēja sauli un padarīja gaisu spirdzinoši vēsu. Mēs jutāmies pacilāti un saskubinājām ēzeļus tā, ka jājiens pārvērtās pār mežonīgu, neprātīgu auļošanu, it kā mēs nāves bailēs glābtos no vajātājiem. Ļoti gribētos to piedzīvot vēl kaut reizi mūžā.

Šajā ceļā mums pāris reižu gadījās pieredzēt visai pārsteidzošu Austrumu vienkāršo tikumu atklāsmi. Apmēram trīspadsmit gadus veca meitene nāca mums pretī pa lielo ceļu tādā tērpā kā Ieva pirms grēkā krišanas. Mēs pēc saviem ieskatiem būtu viņai devuši gadus trīspadsmit, bet šeit meitenēm, kas izskatās trīspadsmit gadus vecas, īstenībā bieži vien nav vairāk par deviņiem gadiem. Dažkārt redzējām lieliski noaugušus vīriešus kailus peldamies, pat nemēģinot slēpties. Taču jau stundu pēc iepazīšanās ar šiem interesantajiem tikumiem svētceļnieki bija ar tiem apraduši un vairs tiem uzmanību nepievērsa. Tiešām jābrīnās, cik viegli pat vispārsteidzošākie skati zaudē neierastī- bas svaigumu šo daudz pieredzējušo svētceļnieku acīs.

Kad nonācām Vecajā Kairā, ēze{u dzinēji savāca ēzelīšus un mešus uzmeta tos uz maza kuģīša ar trisstūrainu buru, mēs tiem sekojām un drīz vien devāmies ceļā. Kuģīša klājs bija tā pieblīvēts ar ēzeļiem un cilvēkiem, ka matrožiem vajadzēja lavierēt pa masu, kāpjot ēzeļiem pāri vai izlienot tiem pa vēderapakšu, lai varētu rīkoties ar burām, un stūrmanis bija spiests vispirms atstumt nostāk trīs četrus tuvākos ēzeļus, lai varētu pagrozīt stūres ratu. Bet kas mums bēdas par viņu rūpēm? Mums nekā nevajadzēja darīt, mēs mierīgi varējām baudīt braucienu; vienīgais darbs bija pavākt ēzeļus pie malas, lai nekāpj mums uz varžacīm, un apbrīnot Nīlas krastu skaisto apkārtni.