MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Jādomā, ka atsevišķas āres nelielā platībā tomēr ir ļoti skaistas pavasara plaukumā, un jo skaistākas tādēļ, ka veido spilgtu pretmetu kailajam tuksnesim, kas tās ieslēdz no visām pusēm. Man gaužām gribētos redzēt pavasarī Jordānas krastus un Sihēmu, Esdrilonu, Ajaloni un Galilejas jūras piekrasti, taču arī šīs nedaudzās vietas tad liktos vienīgi kā rotaļu dārziņi, tālu cits no cita izkaisīti bezgalīgajā tuksnesī.

Palestī'na ir tērpusies maisa drānās un kaisa sev pelnus uz galvas. Pār to gulst lāsts, kas izkaltējis tās druvas un savažojis tās spēku. Kur kādreiz pacēlās Sodoma un Gomora, tur tagad iegūlusi jūra, kuras rūgtajos ūdeņos nespēj iemājot neviena dzīva dvaša, virs kuras gludās, viļņu nesabangotās virsmas nekustīgs, nedzīvs nolaidies svelmains gaiss; jūra, kuras krastos aug vienīgi nezāles un pa retam niedru pudurim, un viltus augļi, kas sola veldzi izkaltušām lūpām, bet pārvēršas pīšļos, līdzko tiem pieskaras. Nācarete ir pamesta; pie Jordānas brasla, kur izraēliešu bari ar dziesmām un gavilēm iegāja apsolītajā zemē, tagad nav atrodams vairāk nekas kā vienīgi nožēlojama raibās skrandās tērptu tuksneša klejoņu beduīnu apmetne. Dieva nolādētā Jērika guļ satrunējušās drupās, tieši tāda, kādu to pirms vairāk nekā trim gadu tūkstošiem pārvērta Jozuas brīnumdarbs; nabadzībā pagrimušajā, paze­motajā Betlēmē un Betānijā vairs nav itin nekā, kas atgādinātu, ka savā laikā ar savu klātbūtni tās augstā godā pacēlis pats Pestītājs; svētajā vietā, kur gani naktī sargāja savus ganāmpulkus un dzirdēja eņģeļus dziedam «Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts», nemitinās neviena dzīva dvēsele un nav itin nekā, kas iepriecētu acis. Pat slavenā Jeruzaleme, spožākais vārds vēsturē, zaudējusi seno lieliskumu un pārvērtusies par nabadzīgu ciematu; Austrumzemju ķēniņiene vairs nenāk apbrīnot Zālamana pasakainās bagātības; brīnišķīgais templis — Izraēlas spožums un lepnums — sagrauts, un Otomanu pusmēness pacelts virs tās vietas, kur neaizmirstamajā dienā, kas uz mūžu mūžiem ierakstīta pasaules Laika grāmatā, tika uzsliets Svētais krusts. Ievēro­jamo Galilejas jūru, kur savā laikā enkuru izmeta romiešu flotes kuģi un laivās brauca Pestītāja mācekļi, jau sen vairs nevago ne kara, ne tirdzniecības kuģi, un tās krasti iegrimuši pilnīgā pamestībā un aizmirstībā; Kapernauma pārvērtusies par bezveidīgu drupu kaudzi; Magdalā uz dzīvi apmetušies nabadzības nomocīti arābi; Betsalda un Horazīna pazudušas no zemes virsas, un «tuksnesīgās vietas» ap tām, kur senlaikos tūkstošiem ļaužu klausījās Pestītāja balsi un tika paēdināti ar piecām brīnuma maizēm, snauž klusumā un vientulībā — to vienīgie iemītnieki ir plēsīgi putni un bailīgas lapsas.

Palestīna ir pamesta un netīkama zeme. Un kālab lai tā būtu citāda? Vai dieva lāsts spēj kādu zemi padarīt skaistu?

Palestīna vairs nepieder mūsu ikdienas pasaulei. Tā atdota dzejai un teiksmām — tā ir sapņu zeme.

Karaļvalsti nebija žēl atdot par iespēju atkal skatīt jūru. Kāds atvieglojums bija nomest rūpju nastu — nedomāt vairs par to, kurp vēl braukt; vai būtu vērts doties turp vai ne; visas raizes par zirgiem; bažās nejautāt: «Vai jel kad sasniegsim vietu, kur ir ūdens?»; «Vai mēs jel kādreiz dabūsim brokastis?»; «Ferguson, cik miljons jūdžu vēl jānoku- muro pa briesmīgo saules svelmi, līdz uzsliesim nometni?». Kāds atvieglojums bija atbrīvoties no visām šīm sīkajām, mokošajām raizēm, kas līdzinājās tērauda stieplēm, no kurām ikviena mūs žņaudza un spieda, un kaut uz brīdi izjust apmierinājumu, ko dod pilnīga bezrūpība. Mēs neskatījāmies kompasā, mums bija vienalga, uz kurieni dosies kuģis, ja vien tas iespējami ātrāk attālinās no krasta. Kad es vēl kādreiz došos ceļojumā, es atkal gribētu, kaut tas būtu brauciens ar izpriecu kuģi. Ne par kādu naudu, ne uz viena sveša kuģa svešu ļaužu vidū mēs nevarētu izbaudīt to brīnišķīgo apmierinājumu, izjūtu, ka esam atgriezušies mājās, ko izbaudījām, no jauna uzkāpdami uz «Kveikersitijas», uz mūsu pašu kuģa klāja pēc šī bezgala nogurdinošā svētceļojuma. To esam pārdzīvojuši ikreiz, atgriežoties uz kuģa, un nepārdotu šo izjūtu ne par kādu naudu.

Novilkām zilos vilnas kreklus, noņēmām piešus, noāvām smagos zābakus, nolikām savus slepkavīgos revolveru;-, izkaļ." s "i no biksēm w iešūto briežādas bikšdibenu, noskuvāmies un atkal atguvām kristīgu cilvēku izskatu. Visi, izņemot Džeku, kurš gan apmainīja visus pārējos apģērba gabalus, bet nekādi nespēja šķirties no biksēm, ko bija valkājis ceļojumā. Biezā briežāda bikšdibenā joprojām bija nevainojama; un tā nu iznāca varen jauka bilde, kad viņš īsajā matroža jakā un šādās biksēs ietērptām tievajām, garajām kājām nostājās kuģa priekšgalā un, pār reliņu pārliecies, vēroja okeānu. Šādos brīžos man allaž nāca prātā viņa tēva atvadvārdi. Tēvs bija sacījis:

— Džek, manu zēn, tagad tu nokļūsi izcilu kungu un dāmu pulkā, tie visi ir smalki un augsti izglītoti cilvēki ar teicamām augstākās sabiedrības manierēm. Klausies viņu valodā, vēro viņu uzvešanos un mācies. Esi pret visiem laipns un pakalpīgs, iecietīgs pret visu domām, vājībām un aizspriedumiem. Ja tev neizdodas iemantot savu ceļabiedru draudzību, vismaz iemanto godam pelnītu cieņu. Un, Džek,— neparko un nekādos apstākļos nerādies jaukā laikā uz klāja tērpā, kādā tu neuzdrošinātos parādīties savas mātes viesistabā.

Es nebūtu žēlojis naudu, ja šā daudzsološā jaunekļa tēvs būtu kā

Pēc patīkama brauciena, labi atpūtušies, tuvojāmies Ēģiptei un vismaigākā saulrieta gaismā ieraudzījām Aleksandrijas kupolus un minaretus. Tiklīdz enkurs bija izmests, mēs ar Džeku nolīgām laivu un braucām krastā. Bija jau vēls, un pārējie pasažieri labāk gribēja palikt mājās un ar seno Ēģipti iepazīties pēc brokastīm. Gluži tāpat viņi izrīkojās Konstantinopolē. Viņiem gan patika apskatīt neredzētas zemes, taču skolaspuiku nepacietība bija zudusi, un no pieredzes viņi bija iemācījušies lielo gudrību — neuztraukties un nesteigties, jo vēsturiskās vietas pa nakti nepazudīs; arī pēc brokastīm tās turpat vien būs.

Kad piestātnē izkāpām, mūs tur sagaidīja vesels bars ēģiptiešu puišeļu ar ēzelīšiem, kas nebija lielāki kā zēni paši; viņi gaidīja pasažierus, jo Ēģiptē ēzeļi ir omnibusu vietā. Mums labāk gribējās iet kājām, bet neba mēs te bijām noteicēji. Zēni mūs ielenca, piebļāva mums pilnas ausis, ar ēzeļiem aizšķērsoja no visām pusēm ceļu. Tie bija lādzīgi resgaļi, un ēzelīši tādi paši. Sēdāmies katrs savam ēzelim mugurā, puikas skrēja nopakaļ un trenca ēzeļus mežonīgos auļos, kā bijām to pieredzējuši jau Damaskā. Jāteic, ka no visiem lopiņiem pasaulē es vislabprātāk sēžos mugurā ēzelim. Viņš raiti iet uz priekšu, nav iedomīgs un, kaut gan stūrgalvīgs, tomēr ir paklausīgs. Pats nelabais nespētu viņu nobiedēt, un bez tam — viņš ir ērts, ļoti ērts. Ja jums apnīk jāt, jūs varat nolaist kājas pie zemes un ļaut, lai ēzelis zem jums auļo uz priekšu, cik tīk.

Atradām viesnīcu, sarunājām istabas un kļuvām ļoti priecīgi, uzzinājusi, ka reiz šeit bijis apmeties Velsas princis. Tas bija norādīts visās izkārtnēs. Vairāk, pirms ieradāmies mēs ar Džeku, neviens princis šeit apmeties nebija. Pēc tam izstaigājāmies pa pilsētu un konstatējām, ka šī ir pilsēta ar lielām tirgotavu un kantoru ēkām, platām, skaistām ielām, kas laistījās gāzes gaismā. Naktī tā mazliet atgādināja Parīzi. Taču tad Džeks uzgāja saldējuma kafejnīcu, un līdz ar to tālākā pilsētas izpēte šim vakaram beidzās. Bija ļoti karsts, turklāt pagājis tik ilgs laiks, kopš Džeks pēdējo reizi bija redzējis saldējumu, tā ka būtu bijis gluži veltīgi pirms kafejnīcas slēgšanas ierunāties par projām iešanu.