MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Drīz pēc tam, kad bijām no jauna devušies ceļā, atausa diena, un pēc pāris stundām mēs sasniedzām Nāves jūru. Līdzenajā, izdegušajā tuksnesī tās krastos neaug itin nekas, izņemot nezāles un Nāves jūras ābolus, kas gan tīkami acij, kā dzejnieks saka, bet sabirst pīšļos, tiklīdz tos norauj. Tie, kurus mēs atradām, nebija skaisti, toties rūgti gan, Tie nesabira pīšļos. Varbūt tādēļ, ka vēl nebija nogatavojušies.

Tuksnesis un kailie kalni ap Nāves jūru mirguļo tā, ka acis sāk sāpēt, un tās krastos nav nekā skaista, nevienas dzīvas būtnes, pie kā patikā pakavēties skatienam. Un visapkārt nomācošs klusums. Tas viss vedina uz domām par bērēm un nāvi.

Nāves jūra ir maza. Tās ūdens ir dzidrs, dibens oļains, seklums iestiepjas dziļi jūrā. Ūdens satur daudz asfalta; tas gabaliem guļ krastos; visapkārt no tā dvesmo nelāga smaka.

Visās grāmatās teikts, ka, pirmoreiz ienirstot šajā jūrā, pārdzīvosim nepatīkamas izjūtas: liksies, ka visu miesu pēkšņi sāk durstīt miljoniem nokaitētu adatu; dedzinošā smeldze ilgs stundām; varot pat gadīties, ka ķermenis no galvas līdz papēžiem pārklāsies ar tulznām un būs jāmokās vairākas dienas. Piedzīvojām vilšanos. Mēs visi astoņi ielēcām ūdenī kā viens, to pašu darīja arī citi svētceļnieki, un neviens pat ne reizītes neiebrēcās. Nevienam nevajadzēja sūkstīties, jo āda īsu brītiņu pakņudēja tikai saules apdedzinātajās vietās. Seja man pāris Stundu kaisa gan, bet tas notika tādēļ, ka peldes laikā tā pamatīgi apsvila saulē un es paliku ūdenī, kamēr ģīmis bija galīgi apskretis ar sāli.

Nē, tulznas mums neuzmetās, mēs nepārklājāmies ar lipīgām dūņām un neizplatījām nelabu smaku; ūdens nebija dūņaini lipīgs; un man nepavisam nelikās, ka mēs ostu sliktāk, nekā esam oduši kopš ierašanās Palestīnā. Tikai šī bija mazliet citāda smaka, bet tas neko īpašu nenozīmēja, jo šai ziņā mums ir plaša izvēle. Šeit pie Jordānas mums ir citāda smaka nekā Jeruzalemē; un Jeruzalemē mēs ožam citādi, kā odām Nācaretē, Tibērijā, Cezarejā vai kādā citā no Galilejas sagruvu­šajām pilsētiņām. Mūsu smaka mainās, turklāt uz ļauno pusi. Savu veļu mēs mazgājam paši.

Tā bija jautra peldēšanās. Mēs negrimām. Varējām ūdenī izstiepties visā garumā uz muguras, sakrustot rokas pār krūtīm, un tad kā ar lineālu novilktā horizontālā līnijā, sākot no zoda, puse krūšu, puse sānu un puse kāju palika virs ūdens. Galvu, ja patika, varēja turēt pilnīgi virs ūdens. Taču nevienā pozā nav iespējams noturēties ilgi; zūd līdzsvars, un jūs sākat velties — vispirms uz sāniem, pēc tam uz mutes un tā joprojām. Ja ar rokām uzturat līdzsvaru, jūs varat mierīgi gulēt ar ārā izceltu galvu un ar kājām plunčāties virs ūdens. Varat ar zodam pievilktiem ceļiem apsēsties uz ūdens virsmas, aptvēris ceļus ar rokām, tomēr drīz vien apgāzīsieties, jo ķermeņa augšdaļa ir par smagu, lai noturētu līdzsvaru. Jūs varat nostāties vietā, kur ūdens jums sniedzas pāri galvai, un palikt no vidukļa sauss. Bet tā noturēties nav iespējams, drīz vien ūdens pacels jūsu kājas līdz virsmai. Nevar arī, uz muguras peldot, tikt uz priekšu, jo pēdas paliek virs ūdens un atsperties var vienīgi ar papēžiem. Peldot uz vēdera, jūs kuļat ūdeni kā tvaikonis ar riteni, tomēr nekustat ne no vietas. Zirgam ķermeņa augšdaļa ir tik smaga, ka tas Nāves jūrā nevar ne nostāvēt, ne papeldēt, bet tūdaļ noveļas uz sāniem. Daži no mums peldējās vairāk nekā stundu; ārā iznācām, apauguši ar sāls kārtu, mirguļodami kā ledus lāstekas. Noberzāmies asos dvieļos un gājām tālāk, ieguvuši spēcīgu, gluži jaunu smaku, kura tomēr nebija nejaukāka par to, kāda no mums plūda jau vairākas nedēļas. Smaka mūs valdzināja ar to, ka bija pavisam jauna un neierasta. Saulē jūras krastā vizuļo sāls kristāli. Vietvietām tie nosedz zemi kā mirguļojoša ledus garoza.

Puikas dienās man allaž likās, ka Jordānas upe ir četrus tūkstošus jūdžu gara un trīsdesmit piecas jūdzes plata. īstenībā tā ir tikai deviņdesmit jūdžu gara un tik līkumota, ka dažbrīd pats nesaproti, kurā krastā atrodies. Tā nav platāka par Ņujorkas Brodveju. Neviena no abām jūrām — ne Galilejas, ne Nāves jūra — nav ne divdesmit jūdžu gara, ne trīspadsmit plata. Bet, kad gāju svētdienskolā, es domāju, ka tās ir sešdesmit tūkstoš jūdžu diametrā.

Ceļošana un pieredze liek sarukt visgrandiozākajiem bērnības priekšstatiem un sagrauj visjaukākās ilūzijas. Bet lai zūd, kam jāzūd. Esmu jau pieredzējis ķēniņa Zālamana vareno valsti sarūkam līdz Pensilvānijas apjomiem; ceru, ka pārcietīšu arī jūru un upes sarukumu.

Jājot skatījāmies uz visām pusēm, bet nekur nepamanījām ne sāls graudiņa, kas būtu atlicis no Lata sievas. Tā bija liela vilšanās. Sengadus mums zināms skumjais stāsts par viņu, un tādēļ bija radusies interese, kādu vienmēr izraisa cita cilvēka nelaime. Bet viņas vairs nebija. Gleznainais sālsstabs nerēgojās Nāves jūras tuksnesī, lai atgādinātu tūristam zudušu pilsētu rūgto likteni.

Nespēju aprakstīt šausmīgo jājienu tajā pēcpusdienā no Nāves jūras uz Marssabu. Man vēl tagad grūti par to domāt. Saule cepināja tik briesmīgi, ka mums pāris reižu apbira asaras. Rēgainie kanjoni, kuros neauga ne koks, ne zālīte, kuros trūka elpas, izkarsēja mūs kā krāsnī. Mēs fiziski izjutām saules svaru. Šajā svelmē neviens nespēja seglos noturēties stalti. Visi čurnēja sagUmuši. Un Jānis Kristītājs šajā tuksnesi bija sludinājis! Viegli viņam vis nebūs klājies. Kādas debesis, kāda paradīze mums šķita Marssabas masīvie torņi, kad tos ieraudzī­jām!

Šajā lielajā klosterī, ciemodamies pie viesmīlīgajiem mūkiem, pali­kām pārnakšņot. Marssaba kā perēklis pielipusi pie augstas, vertikālas klints ciļņa; tā ir vesela pasaule ar masīvām mūra ēkām, kas terasi virs terases paceļas augstu jo augstu pāri galvai kā kolonādes, ko redzam gleznās, kur attēlotas Baltazāra dzīres vai faraonu pilis. Tuvumā nav nevienas citas cilvēku mītnes. Klosteri pirms daudziem gadsimtiem nodibināja svēts vientuļnieks, kas sākumā dzīvoja klints alā — šī ala tagad iebūvēta klosterī, un svētie tēvi mums to parādīja. Vientuļnieks, kas nežēlīgi šauta savu miesu, pārtika no maizes un ūdens, nošķīrās no cilvēkiem un visas pasaulīgās niecības, nodevās lūgšanām un, vēro­dams cilvēka galvaskausu, gremdējās apcerē, un ar šādu dzīvesveidu piepulcēja sev daudzus mācekļus. Aizas pretējā pusē saglabājies krietns skaits klintī izcirstu nelielu alu, kur mācekļi dzīvoja. Visi pašreizējie Marssabas iedzīvotāji, skaitā septiņdesmit, ir eremīti. Viņi valkā rupja auduma mūku drānas un stāvas, apaļas cepures, staigā neapautām kājām. Ēd vienīgi maizi ar sāli; dzer vienīgi ūdeni. Visu mūžu līdz nāves stundai viņi neiziet no klostera mūriem, nekad neuzskata sievieti, un nevienai sievietei nekādos apstākļos nav atļauts ieiet Marssabā.

Daži no šiem mūkiem nodzīvojuši tādā ieslodzījumā gadus trīsdes­mit. Visā šai drūmajā laikā viņi ne reizes nav dzirdējuši bērna smieklus vai jauku sievietes balsi; nav redzējuši ne cilvēku asaras, ne cilvēku smaidus, viņi nepazīst ne cilvēku priekus, ne sāpes, kas dara cilvēku cildenu. Viņu sirdīs nav pagātnes atmiņu, prātā nav nākotrtes cerību. Visu, kas dzīvē ir mīlams, skaists un vērtīgs, viņi ir atstūmuši nost; no visa, ko tīkami uzlūkot, no visa, kas ausij skan kā mūzika, viņi noslēgušies aiz masīviem vārtiem, aiz nežēlīgām akmens sienām. Viņi padzinuši no dzīves skaistumu un maigumu, paturēdami vienīgi izkaltušo, izžuvušo čaulu. Viņu lūpas neprot ne skūpstīt, ne dziedāt; viņu sirdis ir tādas, kas nepazīst ne naida, ne mīlas; viņu krūtīs nekad neuzviļņo jūsma, dzirdot savas tēvzemes himnu. Tie ir staigājoši miroņi.