MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Šīs pārdomas uzrakstīju tādēļ, ka tās radās gluži dabiski, ne tādēļ, ka gribētu būt paštaisns un domātu, ka tās katrā ziņā jāuzraksta. Skribentam nav grūti pateikt: «Kad skatījos uz to un to, es domāju tā un tā»; patiesībā viņš to visu izdomā vēlāk. Pirmā galvā iešāvusies doma gandrīz nekad nav pilnīgi precīza, tomēr nav arī nekāds grēks to fiksēt, lai vēlāk, kad viss kļuvis skaidrāks, to attiecīgi pārveidotu. Šie tuksneša eremīti gan ir dzīvi miroņi dažās, tomēr ne visās dzīves sfērās; un nebūtu godīgi, ja es, sākumā sliktu par viņiem sacījis, to pašu atkārtotu un pie tā paliktu. Nē, tā nebūtu labi, jo viņi pret mums izturējās Joti jauki. Viņos tomēr slēpjas kaut kas cilvēcīgs. Viņi zināja, ka esam svešzemnieki un protestanti un ka nejūtam pret viņiem īpašu sirsnību. Taču viņu labestība pacēlās pāri šādiem apsvērumiem. Viņi mūsos saskatīja vienīgi izsalkušus, izslāpušus un nogurušus ceļiniekus, nekam citam nebija nozīmes. Viņi atvēra mums durvis un laipni mūs uzņēma. Neuzdeva mums nevienu jautājumu un pašapmierināti neplātījās ar savu viesmīlību. Viņi necentās izpelnīties komplimentus. Klusītēm viņi kustēja, klājot mums galdu, sarīkojot guļvietas un atnesot ūdeni, ar ko nomazgāties, un nelikās ne dzirdam, ka patiesībā viņiem to nevajadzētu darīt, jo mums karavānā ir cilvēki šādiem darbiem. Ar patiku iebaudījām ēdienu un ilgi nosēdējām pie galda. Vēlāk kopā ar eremītiem apstaigājām klosteri, pēc tam, apsēdušies uz augstajiem vaļņiem, pīpējām, izbaudīdami spirgto gaisu, mežonīgo ainavu un saulrietu. Tikai viens vai divi mūsējo aizgāja uz mājīgajām guļamtelpām, pārējos nomadu instinkts aizvilināja uz plato dīvānu, kas stiepās visgarām gar plašā vestibila sienu, jo šāda iespēja likās kaut kas līdzīgs gulēšanai zem klajas debess un līdz ar to — priecīgāka un valdzinošāka. Mēs izgulējāmies kā karaļi.

Otrā rītā uzcēlušies, lai brokastotu, jutāmies kā no jauna piedzimuši. Mūki par viesmīlību cietu maksu neprasīja; ja bijām trūcīgi vai skopi, varējām nedot neko. Nabagus un skopuļus Palestīnas klosteros uzņem tikpat labi kā jebkuru citu cilvēku. Esmu audzināts naidā pret visu katolisko, un tādēļ man lāgiem vieglāk padodas atrast katoļos vainas nekā labās īpašības. Bet ir kaut kas, ko nevaru nepamanīt un negribu aizmirst: sirsnīgo pateicību, kādu ne tikai es, bet visi svētceļnieki esam parādā klosteru mūkiem Palestīnā. Viņu durvis allaž ir atvērtas, un viņi vienmēr viesmīlīgi sagaida katru cilvēku, vienalga, vai tas tērpies skrandās vai karaļa purpurā. Katoļu klosteri ir nenovērtējama svētība nabagiem. Svētceļnieks, kam nav naudas, vienalga, vai tas ir protes­tants vai katolis, var izceļoties pa Palestīnu krustām šķērsām un tuksneša vidū klosterī dabūt paēst un izgulēties tīrā gultā. Arī turīgākiem svētceļniekiem bieži vien gadās saules dūriens vai uzkrīt šejienes drudzis, un tad vienīgā glābiņa vieta ir klosteris. Ja nebūtu šo viesmīlīgo patvērumu, tad ceļojums pa Palestīnu būtu izprieca, kas pa spēkam vienīgi ļoti izturīgiem cilvēkiem. Mūsu grupas dalībnieki, svētceļniekus ieskaitot, jebkurā laikā būs ar mieru saskandināt kausus un uzdzert veselību, labklājību un ilgu mūžu Palestīnas klosteru svētajiem tēviem.

Tā, labi atpūtušies un atspirguši, mēs no jauna zosu gājienā devāmies tālāk pa Jūdejas neauglīgajiem kalniem, pa klinšainām nogāzēm un kailām aizām, kur valda mūžīgs klusums un nav sastopama neviena dzīva dvēsele. Šeit nebija pat izkaisīto pulciņu — apbruņoto ganu, kurus sastapām vakar kopā ar viņu garspalvainajām kazām. Ieraudzījām tikai divus dzīvus radījumus. Tās bija gazeles ar slavenajām «maigajām acīm». Pēc izskata tās likās ļoti jauniņas, bet jau prata pārvarēt attālumus ne sliktāk par ātrvilcienu. Neesmu redzējis dzīvniekus, kas spētu lēkšot vēl ātrāk, ja nu varbūt vienīgi mūsu pašu prēriju antilopes.

Ap devīto vai desmito rīta stundu sasniedzām Ganu līdzenumu un apstājāmies iežogotā olīvu koku dārzā, kur gani pirms astoņpadsmit gadsimtiem modri sargāja savu ganāmpulku, kad eņģeļu bari tiem atnesa priecas vēsti, ka piedzimis Pestītājs. Ceturtdaļjūdzi no šīs vietas atrodas Jūdejas Betlēme, un svētceļnieki, pievākuši pa akmenim no mūra žoga, steidzās uz priekšu.

Ganu līdzenums ir akmeņains, saulē izdedzis klajums bez jebkādas veģetācijas. Laikam vienīgi senajos laiko dzirdētā eņģeļu gaviļu mūzika spētu atburt dzīvei un atjaunot līdzenuma zudušo skaistumu. Nevienai citai burvestībai šāds brīnumdarbs pa spēkam nebūtu.

Lielajā Kristus piedzimšanas baznīcā, ko pirms piecpadsmit gadsim­tiem uzcēlusi nenokausējamā Sv. Helēna, mūs noveda pazemē un ieveda klintī izcirstā alā. Šī bija «silīte», kur piedzimis Kristus. Grīdā tai vietā iestrādāta sudraba zvaigzne ar attiecīgu uzrakstu. Zvaigzne ir gluži spoža no svētceļnieku lūpām, kas pielūgsmē to skūpstījušas. Ala izrotāta tikpat bezgaumīgi kā visas pārējās svētvietas Palestīnā. Gluži tāpat kā Svētā kapa baznīcā, arī šeit klaji parādās nenovīdība un neiecietība. Grieķu un latīņu baznīcu piederīgie nedrīkst ienākt alā pa vienu un to pašu gaiteni, lai nomestos ceļos Pestītāja piedzimšanas vietā, tiem jāienāk un jāiziet katram pa savu eju, citādi tie sastrīdēsies un sakausies pat šajā, pasaules vissvētākajā vietā.

Manī nemodās nekāda dziļdomīga «apcere» šai vietā, kur pirmoreiz zemes virsū tika izteikti vārdi: «Priecīgus Ziemsvētkus!» un no kurienes manas bērnības draugs Santa Klauss devās savā pirmajā ceļojumā, lai iepriecinātu toreiz, tagad un vienmēr sprakstošos pavar­dus ziemas rītos daudzās tāltālās zemēs. Bijīgi piedūru pirkstu tai vietai, kur patiesi gulējis jaunpiedzimušais Jēzus, bet domāju … es nedomāju nekā.

Nav iespējams šai vietā domāt, tāpat kā Palestīnā nav iespējams domāt nevienā vietā, kas šķietami varētu pamudināt uz domāšanu. Jūs apstāj ubagi, kropļi un mūki, piespiezdami jūs domāt vienīgi par bakšišu, kad jums gribētos padomāt par kaut ko vairāk saistītu ar apskatāmo vietu.

Jutos itin priecīgs, kad gājām projām, priecīgs, kad bijām izstaigā­juši alu, kur Eisebijs rakstīja, alu, kur Hieronims gavēja, un to, kur Jāzeps gatavojās bēgšanai uz Ēģipti, un vēl duci citu slavenu alu, un sapratu, ka beidzot esam galā. Kristus piedzimšanas baznīca ir tikpat piebāzta ar svētvietām kā Svētā kapa baznīca. Viņiem šeit ir pat ala, kur Hērods licis nogalināt divdesmit tūkstošus jaunpiedzimušu bērnu, tīkodams pēc mazā Jēzus dzīvības.

Iegriezāmies, protams, arī Piena alā, kur Marija īsu laiciņu slēpās pirms aizbēgšanas uz Ēģipti. Līdz viņas ienākšanai alas sienas bijušas melnas, bet tad, zīdot bērnu, mazliet piena nopilējis zemē, un sienas tūdaļ kļuvušas baltas kā sniegs. Mēs no šejienes pievācām daudz mazu akmentiņu, jo visos Austrumos zināms, ka neauglīgai sievai tikai jāpieskaras ar lūpām pie šāda akmentiņa, un trūkums tūliņ tiek novērsts. Beigās saņēmāmies krietni daudz akmeņu, lai varētu aplai­mot iespējami vairāk ģimeņu*

Pēcpusdienā devāmies projām no Betlēmes un tās ubagu un slktirgoņu bariem, iepriekš neilgu bridi pakavējušies pie Raeles kapa, un tad steidzāmies atpakaļ uz Jeruzalemi, cik ātri spēdami. Nekad nebiju tik loti priecājies atgriezties mājās kā tajā pēcpusdienā. Nekad nebiju tā baudījis atpūtu, kā izbaudīju to šajās nedaudzajās stundās. Ceļojums uz Nāves jūru, Jordānu un Betlēmi nebija tāls, taču ārkārtīgi nogurdinošs. Nekur pasaulē nevar būt vēl kāda vieta ar tik svelmīgu karstumu, tik nomācošu pamestību, tik drūmu tukšību. Nekur citur nebūtu iespējams tā nogurt!