MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Nu varu pabeigt nodaļu par Svētā kapa baznīcu — vissvētāko vietu miljonu miljoniem vīriešu, sieviešu un bērnu, augstiem un zemiem, vergiem un brīviem ļaudīm. Gan tās vēsture, gan svētbijīgās jūtas, ko tā modina, padara to par slavenāko celtni visā kristīgajā pasaulē. Par spīti teatrālajiem vizuļiem, neiedomājamam šarlatānismam, tā tomēr ir grandioza, bijājama, godājama svētnīca, jo šeit ir miris dievs; jau pusotra tūkstoša gadu tās svētvietas mirkst no pasaules vistālākajām malām šurp nākušo svētceļnieku asarās; vairāk nekā divus gadu simtus varonīgākie bruņinieki, kādi jebkad vēzējuši zobenu, cīnījās un atdeva dzīvību par to, lai šo vietu iekarotu un pasargātu, lai pagāni to neapgānītu. Pat mūsu dienās divas tautas, nevarēdamas vienoties, kurai pieder vienīgās tiesības atjaunot kupolu, uzsāka karu*, kurā tika iznīcinātas milzu bagātības un plūda asiņu upes. Vēsture ir pilnum pilna ar šo veco Svētā kapa baznīcu, pilna asiņu, kas izlietas tādēļ, ka cilvēki pārlieku dziļi godāja pēdējo atdusas vietu, kur guldīts tas, kas sludināja mieru, bija lēnprātīgs un pazemīgs, maigs un labestīgs.

Mēs stāvējām šaurā ieliņā pie Antonija torņa.

— Uz šiem akmeņiem, kas jau galīgi sadrupuši,— stāstīja gids,— Pestītājs sēdēja un brīdi atpūtās, pirms cēla plecos krustu. Šeit sākās Ciešanu jeb Sāpju ceļš.

Mēs palūkojāmies uz svēto vietu un gājām tālāk. Izgājām cauri «Ecce Homo» 1 arkai un redzējām oriģinālā logu, no kura Pilāta sieva brīdināja vīru, lai tas nevajā taisno cilvēku. Logs, ievērojot tā lielo vecumu, ir lieliskā stāvoklī. Tad mums parādīja, kur Jēzus pa otram lāgam bija atpūties, un laukumu, kur pūlis no viņa neatstājās, saukdams: «Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem!» Franču katoļi šai vietā ceļ baznīcu un aiz savas parastās godbijības pret vēsturiskām relikvijām iebūvēs baznīcā niecīgās veco mūru paliekas, kas vēl atrodamas. Tālāk ejot, redzējām vietu, kur Pestītājs zem krusta smaguma nespēkā saļima. Liela granīta kolonna no kāda sena tempļa toreiz bija gulējusi ceļā, un smagais krusts uzkrita tai ar tādu trieciena spēku, ka tā pārlūza vidū pušu. Tā mums stāstīja gids, kad apstājāmies pie sadauzītās kolonnas.

Pārgājuši pāri ielai, drīz vien nonācām pie Sv. Veronikas mājokļa. Kad Pestītājs savā ceļā gāja tam garām, viņa, sievišķīgas līdzcietības mudināta, iznāca ārā, žēloja viņu un, nebīdamās pūļa klaigu un draudu, noslaucīja ar savu sviedrautu viņa nosvīdušo seju. Mēs bijām tik daudz dzirdējuši par Sv. Veroniku un redzējuši viņu tik daudzu meistaru gleznās, ka šķitām negaidot sastapuši senu draugu, kad ieraudzījām viņas mitekli Jeruzalemē. Dīvainākais šajā atgadījumā, kas padarīja viņas vārdu tik slavenu, bija tas, ka sviedrautā, kad viņa bija tur noslaucījusi Kristum sviedrus, palika Pestītāja attēls — pilnīgi nevainojams portrets, kas noturējies tāds līdz pat mūsu dienām. To mēs skaidri zinām, jo redzējām šo sviedrautu kādā no Parīzes katedrālēm, tad vēl vienu Spānijā un divus Itālijā. Milānas katedrālē

' «Redziet, kāds cilvēks!» (Lat.) (Jāņa ev. XIX, 5) jāmaksā pieci franki, ja grib to apskatīt, bet Sv. Pētera baznīcā Romā to negrib rādīt ne par kādu naudu. Neviena leģenda nav tik lietiski pierādīta kā stāsts par Sv. Veroniku un viņas sviedrautu.

Nākamajā ielā ieraudzījām dziļu robu mājas stūrī, taču būtu nevērīgi tam pagājuši garām, bet gids pastāstīja, ka to ar elkoni izsitis Pestītājs, kas šeit bija klupis un pakritis. Drīz vien iznāca iet vēl gar vienu tādu pašu robu mūrī. Gids sacīja, ka Pestītājs arī šeit esot pakritis un atkal ar elkoni izsitis robu.

Bija vēl daudz vietu, kur Kristus bija kritis, un daudzas, kur bija atpūties; tomēr vienu no visinteresantākajiem vēstures pieminekļiem atradām šorīt, iedami pa līkumotajām takām uz Golgātu,— tas ir akmens, tik stipri grumbuļains un izvagots, ka groteskā veidā atgādi­nāja cilvēka seju. Ciļņus, kas varētu būt vaigi, bija nogludinājušas cilvēku lūpas — tos kaisli bija skūpstījuši svētceļnieki, kas paaudžu paaudzēs šurp nākuši no dažādām pasaules malām.— Kādēļ?— mēs jautājām. Gids paskaidroja — tādēļ, ka tas esot viens no «tiem Jeruzalemes akmeņiem», par kuriem Kristus sacījis: «tad akmeņi brēks», kad viņš uz ēzeļa iejāja Jeruzalemē un farizeji viņam pārmeta, ka viņš atļauj ļaudīm gavilēt «Ozianna!». Viens no mūsu svētceļnie­kiem iebilda:

— Nav taču nevienas liecības par to, ka akmeņi brēkuši; Kristus tikai sacījis. «Ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks.»

Gids ne mirkli nesamulsa. Viņš rāmi atteica:

— Šis ir viens no tiem akmeņiem, kas būtu brēcis.

Bija skaidri redzams, ka šā puiša vientiesīgo ticību nekas nespēj satricināt.

Un tad mēs sasniedzām vēl vienu brīnumainu vietu, par kuru nekad nezūd dziļa interese,— māju, kurā savā laikā dzīvojis nelaimīgais, jau astoņpadsmit gadu simteņus dziesmās apdziedātais, nostāstos teiktais Mūžīgais Žīds. Neaizmirstamajā krustā sišanas dienā viņš, rokas sakrustojis, stāvējis šīs pašas mājas durvīs, noskatīdamies uz tuvojošos trokšņaino pūli, un, kad nogurušais Pestītājs gribējis piesēst un brītiņu atpūsties, sacījis: «Staigā tālāki», un Kristus atbildējis: «Staigā tu arī!» Un šī pavēle nav atsaukta vēl šobaltdien. Ikviens zina, ka nelietīgais cilvēks, pār kura galvu krita smagais lāsts, klīst pa visu plašo pasauli mūžu pēc mūža, simtiem gadu, meklēdams mieru un nekad to neatrazdams, ilgodamies jel kur apstāties — pilsētā, kādā neapdzīvotā, mežonīgā vietā, tuksnesī, tomēr pastāvīgi viņš dzird pavēli: staigāl Staigā! Teiksma stāsta, ka toreiz, kad Tits, ielencis Jeruzalemi, noslepkavoja miljonu un simt tūkstoš jūdu pilsētas ielās un šķērsieliņās, Mūžīgais Žīds allaž redzēts viskarstāko kauju vietās un, kad gaisā zibēja karacirvji, stiepis galvu tiem pretī; kad zobeni meta nāvējošus zibšņus, viņš lēcis zobenam pa cirtienam; viņš atklājis krūtis, kad šķindēja šķēpi un spindza bultas, pats skrējis virsū ieročiem, kas solīja aizmirstību un mieru. Bet nekas nelīdzēja — sveiks un neieskrambāts viņš izgāja cauri slaktiņam. Stāsta, ka piecsimt gadus vēlāk viņš sekojis Muhamedam, kad tas postīja Arābijas pilsētas, un nostājies kā ienaidnieks pret to, cerēdams, ka viņu sodīs par nodevību. Arī šis aprēķins neizdevās. Atmaksa nepagāja secen nevienam, izņemot viņu, kaut no visa lielā pulka viņš bija vienīgais, kas nevēlējās apžēlošanas. Pēc nākamajiem piecsimt gadiem viņš meklēja nāvi krustakaros; aizgāja no laba prāta uz Askalonu, kur plosījās bads un mēris. Atkal viņš tika cauri sveikā un neparko nespēja nomirt. Mūžīgās neizdošanās galu galā beidzās ar to, ka viņš zaudēja pašpaļāvību. Kopš tā laika Mūžīgais Žīds bez jebkādas sistēmas tikai retumis parotaļājas ar visdrošākajiem bojāejas līdzekļiem, ne uz ko vairs necerēdams. Viņš ir izmēģinājies ar holeru un dzelzceļa katastrofām, izrādījis īpaši dzīvu interesi par elles mašīnām un patentētiem medikamentiem. Tagad viņš ir vecs un nīgrs, kā viņa gados pieklājas; viņam vairs netīk vieglas izpriecas, izņemot nāvessodus un bēres, ko viņš dažkārt apmeklē.