MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

No mūsu astotnieka izvēlējām trīs cilvēkus, kuri kārtoja visu, kas saistījās ar ekspedīciju. Mums pārējiem nebija cita darba, kā priecāties par skaisto Beirutas pilsētu, par jaunajām mājām kuplajos, zaļajos apstādījumos, kas pletās pa visu lēzeno nogāzi līdz pašai jūrai; tāpat ari par Libānas kalniem visapkārt pilsētai; peldēties dzidrajā, zilajā ūdenī, kas viļņoja apkārt kuģim (mēs nezinājām, ka tajā mīt haizivis). Klaiņojām pa pilsētu un vērojām tērpus. Tie ir koši un interesanti, tomēr ne tik daudzveidīgi kā Konstantinopolē un Smirnā; Beirutas sievietes iedveš šausmas: abās pirmajās pilsētās sievietes aizsedzas ar plāniem šķidrautiem, kuriem var redzēt cauri (un bieži vien neslēpj arī kāju potītes), taču Beirutā tās visu seju nobēdzina aiz tumša vai pat melna plīvura, kas tām piešķir mūmijas izskatu, bet staigā ar atsegtām krūtīm. Kāds jauns džentlmenis, manuprāt, grieķis, labprātīgi pieteicās izrādīt mums pilsētu, apgalvodams, ka viņam tas būšot tīrais prieks, jo viņš mācoties angļu valodu un šī būšot laba iespēja pavingrināties. Kad apskate beidzās, viņš tomēr pieprasīja atlīdzību, teikdams, ka kungi taču neliegšot viņam kādu mazumiņu, varbūt dažus piastrus (ko varētu pielīdzināt dažām piecu centu monētām). Mēs samaksājām. Konsuls, to dzirdēdams, bija ļoti pārsteigts un sacīja, ka labi pazīstot šā puiša ģimeni, tā esot sena un augsti cienījama dzimta, kuras mantas stāvoklis vērtējams uz simt piecdesmit tūkstošiem dolārul Cits cilvēks šādā situācijā būtu kaunējies uzņemties tādu lomu un piedevām tik uzmācīgā veidā.

Norunātajā laikā mūsu rīcības komiteja ziņoja, ka viss sagatavots un to pašu dienu jādodas ceļā — ar zirgiem, nastu nesējiem lopiņiem un teltīm: uz Bālbeku, Damasku, Tibērijas ezeru, bet no turienes tālāk uz dienvidiem, pa ceļam apskatot vietu, kur Jēkabs redzējis sapni*, kā arī citas Bībelē pieminētas vietas, līdz Jeruzalemei, tad varbūt tālāk uz Nāves jūru, bet varbūt arī ne, un visupēc tiešā ceļā uz okeānu un pēc nedēļām trim vai četrām Jafā jākāpj uz kuģa; ceļa izdevumi: pieci dolāri zeltā dienā no cilvēka, visu kārtos dragomāns. Mums solīja, ka mēs dzīvošot tikpat labi kā viesnīcā. Šo to tamlīdzīgu jau agrāk biju lasījis grāmatās un nekautrējos teikt, ka neticēju nevienam vārdam. Neteicu nekā, bet iesaiņoju līdzņemšanai segu un pledu siltai guļai, pīpes tabaku, divus trīs vilnas kreklus, kabatas portfeli, ceļvedi un Bībeli. Paņēmu arī garu dvieli un ziepju gabalu, lai iedvestu arābos cieņu un viņi mani noturētu par maskējušos karali.

Trijos pēcpusdienā mums vajadzēja izvēlēties zirgus. Noteiktajā stundā dragomāns Ābrahams izveda tos parādīt. Tas notika ļoti svinīgi. Uzņemdamies pilnu atbildību, saku: tik nožēlojamu komplektu nebiju redzējis visā mūžā, un zirgu izturēšanās pilnā mērā saderējās ar ārējo izskatu. Vienam zirgam bija izsista acs, otram aste nozāģēta īsa kā trusim, un viņš vēl šķita ar to lepojamies. Trešajam mugurkauls bezmaz spiedās cauri ādai no kakla līdz pat astei, viņš stiprā mērā līdzinājās sagrautajiem akveduktiem, kurus var vedzēt Romas apkārt­nē, turklāt kakls tieviņš kā bugsprits; visi zirgi kliboja, un visiem bija jēlas muguras, dažādi noberzumi vai apdzijušas kreveles kā vara pogas uz čemodāna; gaita viņiem bija tik dažāda, ka par vienmuļību nevarēja sūdzēties — ejot viņi izskatījās kā flotile vētras sakultā jūrā. Skats bija briesmīgs. Blihers, galvu grozīdams, noteica:

— Tas dragomāns iekulsies nepatikšanās par to, ka šitos vecos kleperus izvedis no slimnīcas, bet varbūt viņam ir īpaša atļauja.

Es neteicu nekā. Viss noritēja ciešā saskaņā ar ceļvedi, un vai tad mēs neceļojam saskaņā ar ceļvedi? Izraudzījos zirgu, kas man šķita tramīgs, un, es nodomāju, ja viņam pietiek temperamenta būt tramī­gam, tad viss vēl nav zaudēts.

Sešos vakarā apmetāmies skaistā, spirgtu vēju veldzētā kalna virsotnē ar skatu uz jūru un jauko ieleju, kur bija dzīvojusi daļa no seno laiku uzņēmīgajiem feniķiešiem, par kuriem mēs tik daudz esam lasījuši; visapkārt mums plešas plašumi, kas piederēja Tīras ķēniņam Hīrāmam; viņš sagādāja šajos kalnos ciedru baļķus, no kuriem tika celts Zālamana templis.

Itin drīz pēc sešiem ieradās arī mūsu nastu nesēju karavāna. Nebiju to vēl redzējis, tādēļ tagad gluži pamatoti nespēju vien nobrīnīties. Mums līdzi nāca deviņpadsmit kalpotāji un divdesmit seši nastu nesēji mūļi! Vesela karavāna. Un pēc tādas gājiens patiesi izskatījās, kad pa klinšaino ceļu kāpām augšup. Nesapratu, kāda nelabā pēc mums, astoņiem cilvēkiem, nepieciešama tāda pavadonība. Pabrīnījos, pabrīnī­jos, bet tad sāku ilgoties pēc cūkgaļas un pupām alumīnija šķīvī. Biju neskaitāmas reizes pārlaidis nakti teltī un skaidri zināju, kā viss notiks. Negaidīdams apkalpošanas, aizgāju un noņēmu savam zirgam seglus, kā prazdams, nomazgāju un noberzu tam muguru un izspiedušās ribas; atgriezies ieraudzīju piecas lepnas cirka teltis, kuru iekšpusē viss mirdzēja zilā, zeltainā un sarkanā zīdā un citādos rotājumos. Es kļuvu mēms. Tad kalpotāji ienesa astoņas saliekamas dzelzs gultiņas un uzstādīja tās teltīs, uz katras gultiņas izritināja pa mīkstam matracim un nolika spilvenu, labas segas un sniegbaltu palagu pāri. Tūliņ pēc tam viņi ap centrālo balstu, kas turēja telti, uzslēja galdu, uz kura novietoja ūdenskrūzes, mazgājamās bļodas, ziepes un baltiņ baltus dvieļus — katram vienu komplektu; viņi norādīja uz telts iekšsienās ielocītām kabatām, kur varējām salikt savas mantas. Ja mums ieva- jadzētos kādu saspraužamo adatu vai kādu citu tamlīdzīgu sīkumu, viss bija sasprausts telts sienā. Un tad nāca galvenā nagla — visu telts grīdu viņi nosedza ar paklājiem! «Ja to sauc par pārnakšņošanu teltī,» es noteicu, «tad viss ir gaužām brīnišķīgi, bet es gan tā neesmu radis. Mana pieticīgā bagāža, ar kuru tiku sevi aprūpējis, kļuvusi pilnīgi nevajadzīga.»

Sāka tumst, uz galdiem tika saliktas sveces — spožos, jaunos bronzas svečturos. Un drīz atskanēja zvans — īsts, dzidrs zvans, kas mūs aicināja «salonā». Līdz šim man likās, ka dažas teltis uzslietas no lieka, bet nu atklājās, ka vismaz viena vēl bijusi vajadzīga, proti, ēdamzāle. Tāpat kā pārējās, tā bija tik augsta, ka varēja izmitināt žirafu ģimeni, un iekšpusē ļoti glīta, spodra un koša. īsta pērle, ne telts. Galds, pie kura stāvēja astoņi buraudekla krēsli, bija klāts astoņām personām; galdauts un salvetes ar spožo baltumu un smalkumu apkaunoja tās drānas, pie kurām bijām pieraduši uz sava ekskursiju tvaikoņa; naži un dakšiņas, dziļie un lēzenie šķīvji — viss skaists un gaumīgs. Brīnišķīgi! Un to sauc par pārnakšņošanu teltī! Staltie, platbikšainie puiši ar turbāniem galvā ienesa vakariņas — jēra cepeti, vistas un zoss cepeti, kartupeļus, maizi, tēju, pudiņu, ābolus un brīnišķīgas vīnogas. Tik gardus gaļas ēdienus nedēļām nebijām baudī­juši un sen nebijām arī sēdējuši pie tik skaisti klāta galda, kāds bija šis ar lielajiem melhiora svečturiem un gaumīgo servējumu, un tomēr ārkārtīgi pieklājīgais dragomāns Ābrahams pienāca pie mums un klanīdamies atvainojās, ka, pošoties tik garam ceļam, šis tas varbūt neesot iznācis gluži tā, kā vajadzētu, un nosolījās, ka turpmāk viss būšot labāk!

Pašreiz ir pusnakts, rīt sešos jāceļas.

Tā esot nakšņošana teltīs. Tādos apstākļos doties svētceļojumā uz Svēto zemi ir tīrais prieks.