MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Kad apvaicājāmies, uzzinājām, ka ievērojamākais, kas Smirnā apskatāms, esot senās citadeles drupas ar abiem pussabrukušajiem torņiem, kas noraugās uz pilsētu no augsta kalna pilsētas pievārtē — no svētajos rakstos pieminētā Pagūs kalna; pēc tam aplūkojama vieta, kur kristīgās ēras pirmajā gadsimtā stāvēja viena no septiņām apokalipsē minētajām baznīcām; un vispēdīgi mocekļa — Sv. Polikarpa kaps. Polikarps mira mocekļa nāvē par savu ticību pirms apmēram astoņpadsmit gadsimtiem.

Nolīgām ēzelīšus un devāmies ceļā. Apskatījām Polikarpa kapu un steidzāmies tālāk.

Nākamā vieta sarakstā bija «Septiņas baznīcas», kā šeit saīsinot mēdz teikt. Pusotras stundas nomocījušies svelmainajā saulē, nokļu­vām tur un apmeklējām mazu grieķu baznīciņu, kas uzcelta tai vietā, kur esot atradusies senā, pirmējā baznīca; samaksājām kādu nieku, un svētais baznīckalps iedeva mums katram tievu vaska svecīti piemiņai. Es savējo ieliku platmalē, saule to izkausēja, un tauki notecēja man gar pakausi un kaklu; piemiņai man palikusi vienīgi dakts, un tā pati ir gaužām nožēlojama un sačokurojusies.

Mēs daži sākām, cik nu labi pratām, pierādīt, ka Bībelē pieminētā «baznīca» nozīmē kristiešu draudzi, nevis celtni; Bībelē, lūk, teikts, ka tie bijuši ļoti nabadzīgi — tik nabadzīgi un, manuprāt, arī tik spēcīgi vajāti (piemēram, moceklis Polikarps), ka, pirmkārt, viņi nemaz nebūtu spējuši uzcelt tādu ēku, otrkārt, nebūtu uzdrošinājušies to atklāti darīt; un, ja nu viņiem tiešām būtu bijis atļauts celt baznīcu, tad katram saprātīgam cilvēkam skaidrs, ka viņi būtu to cēluši kaut kur pilsētas tuvumā. Taču pasažieru vecākā paaudze mūs apstrīdēja un mūsu pierādījumus nepieņēma. Par to viņi nesodīti nepalika. Nedaudz vēlāk viņi uzzināja, ka ir maldināti un nav atraduši pareizo ceļu; izrādījās, ka vieta, kur, pēc vispārēja pieņēmuma, stāvējusi baznīca, ir pašā pilsētā.

Jājot pa pilsētu, varējām redzēt, kas atlicis no sešām kādreizējām Smirnām, kuras bija vai nu nodegušas, vai sagrautas zemestrīcēs. Kalnos un klintīs vietvietām ir plaisas, izrakumos atklātas mūra ēku paliekas, kas tur nogulējušas gadsimtiem ilgi, un mūsdienu Smirnas nožēlojamajās mājelēs un mūra žogos, kam jājam garām, ielāpīti balti plankumi — salūzušas marmora kolonnas, kapiteļi un skulptūru lauzas, kas senās dienās rotāja greznās mājas pilsētas ziedu laikos.

Ceļš uz citadeli kalnā ir gaužām stāvs, un mēs virzījāmies uz priekšu ļoti pamazām. Toties te bija daudz interesanta, ko redzēt. Vienā vietā, piecsimt pēdu virs jūras līmeņa, ceļš ved gar vertikālu krastmalas klintāju, un kailajā nogruvē gar ceļa ārējo malu atklājas trīs austeru vāku dzīslas, gluži kā kvarca dzīslas, kas redzamas ceļmalas klinšu nogruvēs Nevadā un Montānā. Dzīslas ir apmēram astoņdesmit collu platas, atrodas divu trīs pēdu atstatumā cita no citas un izbeidzas ap to vietu, kur klints saplūst ar ceļu. Dievs vien zina, cik tālu varētu dzīslām izsekot, ja sāktu tās «atkailināt». Austeru vāki bija tīri un glīti kā jebkuri austeru vāki. Tie visi atradās cieši vienkopus un nebija izkliedēti ne virs, ne zem dzīslām. Katra dzīsla bija stingri norobežota un nevienā vietā nezarojās. Mans pirmais impulss bija uzrakstīt parasto

pieteikumu.

Mēs, apakšā parakstījušies, piesakām tiesības uz pieciem zemes gabaliem (un vienu par atrašanu), katru divsimt pēdu, austeru vāku slānī jeb nogulās ar visiem novirzieniem, slāņojumiem, atzarojumiem un izliekumiem, un piecdesmit pēdu uz abām pusēm izlūkošanai utt.,utt. saskaņā ar Smirnas likumiem par atradnēm.

Pēc izskata tās bija tik nepārprotamas nogulas, ka es tiktikko noturējos, nesadzinis mietiņus. Starp austeru vākiem bija daudz senu mājturības trauku lausku. Bet kā gan te varēja rasties tāds daudzums austeru vāku? Nekādi nespēju to izprast. Sadauzīti trauki kopā ar austeru vākiem neviļus vedina uz domām par restorānu, bet nevarēja taču būt, ka mūsu laikmetā restorāns atradies tik nomaļā kalna nokarē, kur tuvumā neviens nedzīvo. Neatmaksājas turēt restorānu tik nepievil­cīgā klinšainā, nomaļā vietā. Bez tam nogulās neredzēja neviena šampanieša pudeles korķa. Ja te kādreiz bijis restorāns, tad vienīgi Smirnas ziedu laikos, kad kalni bija apbūvēti ar pilīm. Šādos apstākļos varēja būt runa par vienu restorānu, bet ne par veseliem trim. Vai šeit būtu atradušies restorāni dažādos pasaules pastāvēšanas periodos? Tāpēc, ka starp austeru nogulām ir divas trīs pēdas cietas zemes. Acīmredzot restorāna versija nederēja.

Varbūt kalns kādreiz atradies jūras dibenā, un zemestrīce to izcēlusi virspusē? Bet kā šādā gadījumā te radušies trauki? Bez tam austeru nogulas bija trīs, viena virs otras, un starp tām blīvas zemes slānis …

Arī šī teorija neizturēja kritiku. Vai iespējams, ka šis ir Ararata kalns un te stāvējis Noāsa šķirsts, viņš ēdis austeres un metis vākus pāri bortam? Arī tas nederēja. Ir trejas nogulas ar blīvu zemes slāni starpā, un bez tam Noāsa ģimenē bija tikai astoņi cilvēki, tie nebūtu varējuši divos trijos mēnešos, kamēr uzturējās kalna virsotnē, noēst tik daudz austeru. Varbūt zvēri un lopi… nu, nē, būtu tīrais absurds domāt, ka viņam tik vien būtu bijis prātā, kā barot šos vakariņās ar austerēm.

Sāpīgi — pat pazemojoši, bet man atlikusi tikai viena, visai nedroša versija: austeres te uzrāpušās augšā pašas no laba prāta. Bet kādēļ viņas būtu to darījušas? Kā viņām šeit ievajadzējies? Kāda austerei vajadzība rāpties kalnā? Tādai austerei kahiā rāpšanās ir grūts un nogurdinošs pasākums. Visdabiskākais izskaidrojums būtu tāds, ka austeres uzrāpušās līdz šejienei, lai redzētu ainavu. Bet, padomājot dziļāk par austeru raksturu, kļūst skaidrs, ka austeres neinteresējas par dabas ainavām. Austerei trūkst tam nepieciešamās izjūtas; viņai skaistums ir vienaldzīgs. Austere ir gausa, neizceļas ne ar izcilu jautrību un dzīvīgumu, ne ar uzņēmību. Taču galvenais — austere neinteresējas par ainavām, viņa tās nicina. Tātad — cik tālu esmu ticis? Tikai līdz izejas punktam, no kura sāku, proti, austeru vāku nogulas šeit ir — regulāros slāņos piecsimt pēdu virs jūras līmeņa, un neviens cilvēks nezina, kā vāki šeit nokļuvuši. Pāršķirstīju ceļvežus, un viss, kas par to rakstīts, izsakāms šādi: «Austeru vāki tur atrodami, bet kā nokļuvuši, ir neatrisināts noslēpums.»

Pirms divdesmit pieciem gadiem liels skaits amerikāņu ietērpās mirstamās drānās, ar asarām atvadījās no draugiem un sagatavojās aizlidot uz debesīm, tiklīdz atskanēs pirmais bazūnes aicinājums. Bet eņģelis bazūni nepūta. Millera izsludinātā debesbraukšana* izgāzās. Millera piekritēji bija dziļi sašutuši. Man nebija ienācis prātā, ka arī Mazāzijā darbojas milleri, bet kāds džentlmenis man pastāstīja, ka apmēram pirms trim gadiem Smirnā visi bijuši gatavi sagaidīt pasaules galu. Milzīga rosme un gatavošanās sākusies jau ilgi pirms noteiktā laika, bet paredzētajā pastardienā satraukums sasniedzis galējo robežu. Liels ļaužu bars jau pašā agrā rītā uzkāpis citadeles kalnā, lai izbēgtu no vislielākajām bojāejas briesmām, daudzi apsēstie aizslēguši savus veikalus un izbeiguši visas šīspasaules darīšanas. Taču visdīvainākais norisinājies ap pulksten trijiem pēcpusdienā, kamēr minētais džentlme­nis kopā ar dažiem draugiem sēdējis viesnīcā pie pusdienu galda: sācies drausmīgs negaiss ar zibeni, pērkonu un neiedomājamu lietusgāzi; divas trīs stundas tas plosījies ar negantu spēku. Šāds negaiss tajā gadalaikā Smirnā nekad nebija piedzīvots un nobiedējis pat vislielākos skeptiķus. Ielas pārplūdušas, ūdens ielauzies pat viesnīcā. Pusdieno­šanu vajadzējis pārtraukt. Kad negaiss mitējies un visi bijuši līdz kaulam izmirkuši, satriekti un pusnoslīkuši, debesbraucēji atgriezušies sausi kā svētdienas sprediķis labdarības dievkalpojumā! Viņi no kalna bija raudzījušies lejup uz baismīgo auku un no tiesas ticējuši, ka pareģojums par pasaules bojāeju piepildās vārds vārdā.