MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Atgriezāmies Konstantinopolē un, pavadījuši pāris dienu nogurdi­nošā staigāšanā pa pilsētu, izbraukājušies kaīkos uz Zelta Ragu, devāmies tālāk. Izbraucām cauri Marmora jūrai un Dardaneļiem, un tad tuvojāmies jaunai — vismaz mums jaunai — zemei — Āzijai. Līdz šim bijām ar to pazīstami tikai iztālēm — izklaides ekskursijās uz Skutari un apkārtni.

Izbraucām starp Lemnu un Mitileni, ko redzējām tāpat, kā tikām redzējuši Elbu un Baleāru salas — neskaidrus, tālus, dūmakā tītus siluetus — it kā divus miglā guļošus vaļus. Tad pagriezāmies uz dienvidiem un sākām ceļvežos «studēt» slaveno Smirnu.

Bet matroži kuģa priekšgalā augām dienām un naktīm uzjautrinājās, inscenēdami burlesku par mūsu viesošanos pie imperatora. Mūsu adrese caram sākās šādi:

Mēs esam saujiņa privātu Amerikas pilsoņu, kas ceļo vienkārši paši sava prieka labad, bez pretenzijām, kā piederas cilvēkiem, kas neieņem oficiālus posteņus, un tādēļ mums nav cita aizbildinājuma par ierašanos pie Jūsu Majestātes kā vienīgi vēlēšanās izteikt pateicību tās valsts valdniekam, kura, gan pēc labvēļu, gan ļauna vēlētāju liecībām, vienmēr bijusi draudzīga tai zemei, kuru mēs tik karsti mīlam.

Trešais pavāra palīgs, uzlicis galvā spožu misiņa bļodu, karaliski ietinies ar tauku un kafijas traipiem izraibinātā galdautā un turēdams rokā scepteri, kas gaužām aizdomīgi atgādināja mīklas veltni, aizdra- sēja pa vecu, izmīdītu paklāju un uzsvempās uz enkura vinčas, varonīgi nelikdamies ne zinis par ūdens šļakatām; viņa ar darvu nojaukušies, vējos ārdētie kambarkungi, kņazi un admirāļi sastājās viņam visapkārt, izgreznojušies, cik nu tas ar brezenta gabaliem un buraudekla skrandām iespējams. Tad no sardzes brīvie matroži, uz ātru roku sameistarojuši kaut ko līdzīgu «ūdenskritumiem» un krinolī­niem, frakas un glazē cimdus, tādējādi pārvērzdamies atbaidošās dāmās un lamzīgos svētceļniekos, svinīgi tuvojās pa trapu un, zemu klanīdamies, vaibstījās tik sarežģītos smaidos, ar kādiem varētu novest kapā jebkuru monarhu. Tad viltus konsuls — līdz ausīm nošķiedies klāja matrozis — izvilka nospeķotu papīra drisku un ar redzamu piepūli sāka lasīt:

«Viņa ķeizariskajai Majestātei Aleksandram II, Krievijas imperato­ram:

Mēs esam saujiņa privātu Amerikas pilsoņu, kas ceļo vienkārši sava prieka labad — bez pretenzijām, kā piederas cilvēkiem, kas neieņem oficiālus posteņus — un tādēļ mums nav cita aizbildinājuma par ierašanos pie Jūsu Majestātes —

Imperators:— Kāda velna pēc tad esat nākuši?

— … kā vienīgi vēlēšanās izteikt pateicību tās valsts valdniekam . ..

Imperators:— Ejiet ratā ar savu adresi! Nolasiet to policijai. Kam­barkungs, aizvediet šitos ļautiņus pie mana brāļa lielkņaza, lai viņš tos pamatīgi pabaro. A<���ļieu y ! Esmu laimīgs… esmu pateicīgs… un priecīgs … un man tas līdz kaklam. Adieu, Adieu! Vācieties! Lai pils galvenais mantzinis pārbauda, vai visi vērtīgākie priekšmeti vēl ir pie vietas.»

Ar to izrāde beidzās, bet, tikko nomainījās sardze, tā atsākās no jauna, ikreiz ar jaunu izdomu un vēl stiprākiem vārdiem.

No rīta līdz vakaram mums ausīs skanēja izvilkumi no visiem apnikušās adreses. Saulē apsviluši matroži kāpa lejā no fokmasta augšējās platformas, rāmi deklarēdami, ka esot «saujiņa privātu Amerikas pilsoņu, kas ceļo vienkārši paši sava prieka labad, bez pretenzijām utt., ogļu piebērēji kāpa lejā kuģa dzīlēs, aizbildinādami savus melnos ģīmjus un necilo ietērpu ar norādījumu, ka viņi ir «saujiņa privātu pilsoņu . . . kas ceļo sava prieka labad» utt., un, kad pusnaktī uz kuģa atskanēja sauciens: «ASTOŅI ZVANI! KREISA BORTA SARDZEI — CELTIES!», kreisā borta sardzes matroži žāvādamies un staipīdamies iznāca uz klāja un deva vaļā nemirstīgo teicamo: «Tieši tā, ser! Mēs esam saujiņa privātu Amerikas pilsoņu, kas ceļo vienkārši paši sava prieka labad, bez pretenzijām, kā piederas cilvēkiem, kas neieņem oficiālus posteņus.»

Tā kā es biju komitejas sastāvā un biju palīdzējis adresi sacerēt, šīs zobgalības mani dziļi aizskāra. Un ikreiz, kad dzirdēju kādu matrozi paziņojam, ka viņš ir saujiņa Amerikas pilsoņu, kas ceļo pats sava prieka labad, es no sirds vēlējos, kaut viņš pakluptu un pārveltos pār bortu un saujiņa kļūtu par vienu subjektu mazāka. Nekad mūžā neviena frāze man nav likusies tik nīstama kā šis pirmais teikums adresē Krievijas imperatoram, kad tas atskanēja no mūsu matrožu mutes.

Jūras osta Smirna, kur īsteni sākās mūsu iepazīšanās ar Āziju, ir simt trīsdesmit tūkstoš cilvēku biezi apdzīvota pilsēta, kurai, tāpat kā

1 Ardievu! (Fr.)

Konstantinopolei, nav priekšpilsētu. Pilsētas nomales ir tikpat pārapdzī­votas kā centrs, un tad mājas piepeši izbeidzas, un sākas tukšs klajums. Smirna ir gluži tāda pati kā visas Austrumu pilsētas. Tas nozīmē, ka musulmaņu mājas ir smagnējas, tumšas, bez ērtībām — kā kapi; ieliņas līkas un greizas, bruģis rupjš un nelīdzens, tās ir šauras kā virtuves kāpnes; šīs ielas gājēju neglābjami aizved pavisam uz cjtu pusi, nekad turp, kur viņš vēlas nokļūt, un galu galā izved pavisam negaidītā vietā; tirdzniecība noris galvenokārt lielos, apjumtos bazāros, kas sadalīti šūnās kā medus kāres, neskaitāmie veikaliņi pielipuši cits pie cita un nav lielāki par skapi; visu šo stropu sagraiza labirints ar ejām, kas ir pietiekami platas, lai pa tām varētu iziet ar nastām apkrauts ēzelis, turklāt tās labi aprēķinātas sajaukt nezinātājam galvu, lai tas neglāb­jami apmaldītos; visur netīrība, visur blusas, visur slaistās izkāmējuši, līdz izmisumam skumji suņi; visās ejās drūzmējas cilvēki; kurp vien acis pavēršas, tās sastopas ar ekstravagantu tērpu maskarādi; darbnīcu durvis līdz galam vaļā, amatnieks kā uz delnas; ausīs griežas nemitīgi trokšņi, taču visiem pāri skan muedzinu klaigas no augstajiem minaretiem, aicinot ticīgos klaidoņus uz lūgšanu namu; bet pārāks par saucēja balsi, pārāks par visu, reiz izjusts un visu mūžu neaizmirstams, ir musulmaņu dažādo smirdoņu konglomerāts, salīdzinājumā ar kuru pat ķīniešu kvartāla smakas ir tīkamas kā teļa cepeša smarža Pazudušā dēla nāsīm. Tāda ir Austrumu greznība, tāds ir Austrumu spožumsl Diendienā mēs par to lasām; bet izprotam vienīgi tad, kad esam to redzējuši. Smirna ir ļoti sena pilsēta. Tās vārds vairākkārt sastopams Bībelē, daži Kristus mācekļi to ir apmeklējuši, un šeit atrodas viena no septiņām apokaliptiskajām baznīcām, kas minētas Jāņa parādīšanās grāmatā un simbolizētas kā lukturi, un tur izteikts zināms solījums, ka Smirna iemantos «to dzīvības kroni», gan tikai izpildot vienu notei­kumu — jābūt «uzticīgai līdz nāvei». Smirna nepalika diezin cik ilgi uzticīga, tomēr atbraukušie svētceļnieki domā, ka tā tikai mazdruscītiņ sagrēkojusies, un ir pārliecināti, ka Smirna izglābusi savu «dzīvības kroni» un valkā to vēl šobaltdien, jo ir liela, darbīga pilsēta ar plašu tirdzniecību, turpretī visas citas pilsētas, kur atrodas pārējās sešas baznīcas un kurām nebija apsolīts dzīvības kronis, pazudušas no zemes virsas. Ja skatās no komerciālā aspekta, tad Smirnai patiesi pieder dzīvības kronis. Astoņpadsmit gadsimtos tai klājies visai raibi, to pārvaldījuši dažādu ticību valdnieki; taču, cik mums zināms, nav bijis tāda perioda (izņemot tos laika sprīžus, kad pilsēta vispār nebija apdzīvota), kad šeit nebūtu saglabājusies kaut neliela kristiešu draudze —«uzticīga līdz nāvei». Smirnas baznīca ir vienīgā, kam Parādīšanās grāmatā nav izteikti draudi, vienīgā, kas saglabājusies.